Bija trīs māsas, tās plūca reiz linus, nāca turienes ķēniņš ar kaŗa spēku gaŗām. Tad viena māsa ieteicās: "Ai, ja ķēniņš mani apņemtu par sievu, es tam dzemdētu dēliņu ar sauli krūtīs, mēnesi pierē."
Otra sacīja: "Ja ķēniņš mani apņemtu, es ar vienu vārpu paēdinātu visu viņa kaŗa spēku."
Trešā māsa sacīja: "Ja ķēniņš mani apņemtu es ar vienu linu sauju apģērbtu visu viņa kaŗa spēku."
Šī saruna nāca ķēniņam ausīs. Ķēniņš apņēma par sievu to māsu, kas bija solījusies dzemdēt dēlu ar sauli krūtīs, ar mēnesi pierē. Apprecējās ķēniņš un tad uz tālu zemi kaŗā aiziedams piesacīja sievai: "Tiklīdz tu esi dzemdējusi, raksti man!"
Pēc kāda laika ķēniņiene dzemdēja dēlu ar sauli krūtīs, mēnesi pierē. Viņa priecīga bez gala un raksta ķēniņam: "Tā un tā piedzima dēls ar sauli krūtīs un mēnesi pierē."
Norakstīja un sūtīja grāmatu ar ziņnesi. Ziņnesis iet, iet aiziet uz vienu māju un lūdz tur naktsmāju. Bet šinī mājā dzīvoja abas māsas ķēniņienei. Tās izvaicā ziņnesim; no kurienes tas tāds, uz kurieni iedams, ko nesdams? Ziņnesis saka: "Tā un tā, esmu ziņnesis, nesu ķēniņienes grāmatu ķēniņam."
Māsas palūdz viņām arī parādīt grāmatu. Šis rāda arī. Viņas paņēma grāmatu, uzplēsa, skatās, kas tanī būs. Radās skaudība māsām: pirmkārt jau - māsa tādā godā; otrkārt - nu vēl tādu neredzētu dēlu dzemdējusi. Ņēmās māsas un pa nakti pārgrozīja grāmatu, ierakstīdamas, ka esot tāds dēls piedzimis, ka ne šā no arī tā dēvējams: ne tas esot pēc cilvēka, ne pēc suņa, ne pēc kaķa. Lai tādēļ ķēniņš nosakot, ko ar tādu dēlu iesākt!
Otrā rītā māsas atdod ziņnesim grāmatu atpakaļ, pamielo, pacienā to labi un noaicina, atpakaļ nākot, atkal pienākt. Labi. Ziņnesis aiziet un nonāk pie ķēniņa. Nonāk tur un nodod grāmatu. Ķēniņš izlasa grāmatu un ļoti noskumst. Viņš tur nekādu viltību nenomanīja, tādēļ atrakstīja atpakaļ: "Nedari bērnam nekā ļauna, lai viņš arī būtu kāds būdams, kamēr es pats pārradīšos."
Ķēniņš ar to pašu ziņnesi sūtīja atkal grāmatu ķēniņienei. Atpakaļ iedams, ziņnesis apstājās pie ķēniņienes māsām. Māsas izlasa ķēniņa grāmatu un pa nakti pārraksta tā: "Ķēniņš tev, ķēniņienei, pavēl ņemt savu dēlu un nomest vai nu cūkām par ēsmu jeb stallī ērzeļiem pa kājām."
Saņem ķēniņiene grāmatu un nezin, ko iesākt. Līksmības vietā pienāk tik briesmīga pavēle no ķēniņa. Bet ķēniņiene bija bērna ļoti žēl. Viņa nevar to atļaut nomaitāt. Tomēr ķēniņa pavēlei pretoties arī nedrīkst. Raudāja, raudāja - gudroja, gudroja, beidzot sadomāja izeju: Izpauda valodas, ka esot gan pēc ķēniņa pavēles jaunpiedzimušo puisēnu nomaitājusi. Bet patiesībā viņa to nodeva gaŗāmbraucējiem nabagiem, vīram ar sievu.
Tur viņš uzauga pie tiem un bija aplam sapratīgs zēns. Tēvs, māte zēnu raidīja cūkas ganīt. Pa tām starpām arī ķēniņš bija pārradies no svešuma. Pārnācis un vaicājis ķēniņienei: "Kur tavs bērniņš ?"
Ķēniņiene atbild: "Pēc tavas pavēles man bija bērns jānogalina."
Ķēniņš pārskaitās un&127; dusmās pavēlēja ķēniņieni iemūrēt mūrī, lai nebūtu ne dzīva, ne arī mirusi.
Reiz ķēniņš izlaida uzaicinājumu: kuŗš no pavalstniekiem var pūru riekstu izskaitīt? Labi. Zināmā dienā ļaudis no malu malām salasījās ķēniņa pilī. Tad arī nabaga ganiņš atnāk pie sava tēva, pie nabaga, sacīdams: "Tēt, iesim ir mēs uz pili."
"Ai, dēliņ," šis atteic, "ko mēs tur, tādi nabagi, darīsim? Tur jau pa pilnam bagāto, gudro būs."
Bet zēns lūdzas un lūdzas: "Iesim, jel iesim!"
Beidzot, kad nu zēnam tik traki tīkas pili redzēt, ies arī vecais. Aiziet - ieiet pilī nabags ielien padurvē, bet zēns tikai virzās uz priekšu. Tiklīdz iznesa spūru un riekstu maisu, dēls tūliņ riekstiem klāt un skaita. Viņš paņem pāru riekstu, iemet pūrā un ik uz liciena nosaka: "Divi rieksti pūrā - bija trīs māsas; divi rieksti pūrā - tās vienreiz plūca linus, gāja ķēniņš ar kaŗa spēku secen; divi rieksti pūrā - viena māsa ieteicās: ja ķēniņš mani apņemtu, es tam dzemdētu dēlu ar sauli krūtīs, mēnesi pierē; divi rieksti pūrā - otra māsa sacīja: ja ķēniņš mani apņemtu, es ar vienu vārpu visu kaŗa spēku paēdinātu; divi rieksti pūrā . . ."
Tā ar vienu tālāk zēns, ik pa divi rieksti pūrā mezdams, izstāstīja visu notikumus ar trim māsām. Bet kad pa kārtai vien līdz galam bija izstāstījis, tad iebilda vēl: "Divi rieksti pūrā - bet mana māte atronas mūrī. Ķēniņš to nevainīgu nosodījis. Esmu ķēniņienes un ķēniņa dēls."
Tiklīdz to vārdu bija izsacījis, tūliņ sāka laistīties saule krūtīs, mēness pierē. Ķēniņš un visi citi arīdzan noprata, kā tas noticis un ko stāstījums nozīmē. Tūdaliņ ķēniņš lika savu sievu no mūŗa izlaist un atdeva viņai visu agrāko ķēniņienes godu. Bet ķēniņienes māsas, ļaunās skauģenes, pavēlēja bez žēlastības nosodīt.
P i e z ī m e. Pēc cita atstāstītāja Aizputes apgabalā ķēniņiene izpildījusi uz mata ķēniņa pavēli: nometusi jaunpiedzimušo puiku cūkām par ēsmu un ērzeļiem pa kājām. Bet šie kā arī citi lopi nemaitā vis bērniņu bet šūpo to aijādami un dziedāmi: "Aijā, aijā, ķēniņa dēliņ, pa deviņi vasariņi ķēniņš pārnāks!" Pēc tam tikai ķēniņiene bērnu atdevusi nabagiem. Brīvzemnieks.