3. A. 707. H. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s, n o 47. g. v e c ā K. Ā d e r n i e k a A u m e i s t e ŗ o s.

Ķēnīna dēls jāš no kara mājā. Viņč jāš gar vienu māju un tam saimniekam bīš trīs meitas. Visas trīs plēsušas tīrumā linus, un ka ķēnīna, dēls jāš garēm, ta vecākā saimnieka meita sacīsi tā: "Ja es būtu ķēnīna sieva, ta es no vienas pašas linu šķiedras apģērbtu visu ķēnīna kara spēku."

Vidējā sacīsi tā: "Ja es būtu ķēnīna sieva, ta es no viena paša maizes kumāsa pabarotu visu ķēnīna kara spēku."

Bet jaunākā akal sacīsi tā: "Ja es būtu ķēnīna sieva, ta es ķēnīnam dzemdētu tādu dēlu, kam saule pierē, mēnesis krūtīs un zvaigznes rokās."

Ķēnīna dēls jāš garēm un visu dzirdēš, ko katra stāsta. Nu ķēnīna dēls piejāš pie jaunākās meitas un aicināš sev līdza. Ķēnīna dēls apprecēš jaunāko saimnieka meitu! Bet nepagāš ne pusgads, ka ķēnīna dēlam bīš akal jāaiziet karā. Viņč nu atstāš saimnieka meitu mājā un pats aizgāš karā. Bet ķēnīna dēlam bīsi veca māte ar mājā un vecā ķēnīniene nevarēsi vedaklas ne acu galā ieraudzīt un visu nevisādi runāsi un gūdrēsi, kā tikt no tik prastas vedaklas vaļā. Šī nu ilgi jau tā gūdrēsi un nekā nevarēsi izgūdrēt.

Pēc gada saimnieka meitai piedzimis dēls un to lugu ķēnīna dēls vē bīš karā. Nu sāimnieka meita tūlī laidusi ziņu ķēnīna dēlam, ka šai piedzimis dēls un mazam dēlam esot saule pierē, mēnesis krūtīs un zvaigznes rokās. Nu saimnieka meita norakstīsi grāmatu un iedevusi sulaiņam, lei tas šo nogādājot ķēnīna dēlam. Bet tam sulaiņam vecā ķēniniene bīsi pavēlēsi: šim; neesat brīvu nevienas grāmatas, ko dodot saimnieka meita, vai arī ko stellējot no kara ķēnīna dēls, nevienam citam atdot, kā papriekšu šai, vecai ķēninienei, un ka šī būšot grāmatas izskatīsi cauri, ta akal atdošot šim apakaļ, lei ta nu nesot un dodot, kam vaigot. Tā nu ar šoreiz bīš . Kā saimnieka meita iedevusi grāmatu sulaiņam, tā šis to tūlī atdevis vecai ķēnīnienei un šī izlasīsi grāmatu un pārtaisīsi, ka neesot vis piedzimis tāds skaists dēls, bet tas neesot ne pēc suņa, ne pēc kaķa, ne pēc zvēra. Ķēnīna sieva nezinot, ko ar šo iesākt, un prasot ķēnīna dēlam, ko lei darot. Ta vecā ķēnīniene akal aizķepināsi grāmatu cie un tūlī aizsūtīsi ķēnīna dēlam.

Ķēnīna dēls saņēmis vecās ķēnīnienes pārtaisīto grāmatu un palicis pavisam bēdīgs. Bet šis tūlī rakstīš apakaļ saimnieka meitai, lei jau nu tas bērnc esot šāds, vai tāds, bet lei atstājot šo dzīvu un nemaitājot tikmē no, kamē šis pats nākšot mājā un apskatīšot. Bet sulainis akal aiznesis ķēnīna dēla grāmatu vecai ķēnīnienei un nedevis vis saimnieka meitai. Vecā ķēnīniene izlasīsi un pārtaisīsi to grāmatu, ka nu tas dēls tāds esot, lei šo neglabājot, bet lei ieliekot šķirstīnā un noslīcinot upē. Ka nu ķēnīna dēla grāmata bīsi pārtaisīta, ta vecā ķēnīniene iedevusi to sulaiņam un vēlēsi, lei atdodot saimnieka meitai.

Saimnieka meita izlasīsi pārtaisīto grāmatu un palikusi dikti bēdīga, ka tik smuks puisīts, ar tādām zīmēm, jāmaitājot no. Bet nu darīt vairs nekā nevarot, ja ķēnīna dēls tā vēlēš. Nu saimnieka meita likusi iztaisīt smuku mazu šķirstīnu, ielikusi puiku šķirstīnā un nesusi uz upi slīcināt. Bet ka piegāsi pie upes, ta nevarēsi vais neparko ar iesviest šķirstīnu upītē un aiznesusi puiku pie vienim vecīšim, atdevusi šiem un sacīsi, lei audzējot par savu dēlu un lei nevienam nestāstot, kā dēls puika esot. Vecīši paņēmuši bērnu un audzēši par savu.

Bet kā nu saimnieka meita aiznesusi puiku uz slīcināšanu, tā vecā ķēnīniene tūlī no savas puses rakstīsi ķēnīna dēlam, ka šās vedekla esot tīra ragana. Šai piedzimis puika ar tādām savādām zīmēm un bērnam uz pieres bīsi saule, uz krūtim mēnesis un uz rokām zvaigznes. Puika bīš varēn smuks un vedakla šo diezi kāpē ielikusi šķirstīnā un iemetusi upē.

Tā nu vecā ķēnīniene apmelosi saimnieka meitu un to grāmatu tūlī aizstellēsi ķēnīna dēlam. Ka ķēnīna dēls saņēmis vecās ķēnīnienes grāmatu, ta palicis varēn bēdīgs, jo viņč noticēš, ka saimnieka meita ir ar tik bezdievīga, un rakstīš vecai ķēnīnienei apakaļ, ka šis nākšot no kaŗa mājā, ta jau gan saimnieka meitai rādīšot.

Pagāši desmit gadi. Saimnieka meita vē tāpat dzīvāsi ķēnīnā dēla pilī. Viņas dēlic jau bīš paaudzies un šim visas tās pašas zīmes bīšas, kas piedzimstot, un šis arvienu vē dzīvāš pie tiem pašim vecīšim un nevienc nezināš, ka tas ir ķēnīna dēla puika. Nu drīz vie ķēnīna dēls ar atnācis no kara mājā un tūlī prasīš saimnieka meitai, kur šī likusi puiku. Nu ķēnīna meita bīsi sprungā. Vai nu stāstīt patiesību, vai ne? Pēdīgi šī pasacīsi, ka šī jau izdarīsi tā, kā šis vēlēš. Nu ķēnīna dēls pārskaities, vai nemaz ar šo tālāku nerunāš un licis šo pēc trīs dienām pakārt.

Bet ka nu ķēnīna dēlam lielās dusmas pārskrēšas, ta šis sbaigāš pa tirgu un nopircis lielu lādi, pillu ar riekstim. Nu šim pēdīgi palicis saimnieka meitas ar drusku tā kā žēlvi un viņč nospriedis: laidīšot vē, lei saimnieka meita kādu dienu ilgāki padzīvājot, un darīšot tā. Dabūšot vienu cilvēku, kas izskaitot, cik tai lādē riekstu esot, un ka rieksti būšot izskaitīti, ta pakāršot saimnieka meitu.

Nu saimnieka meita aizskrēsi pie vecīšim un sacīsi savam dēlam, lei nākot uz ķēniņa pili, tur būšot rieksti jāskaitot. Nu saimnieka meita izstāstīsi, kā lei puika darot un skaitot un ko lei stāstot. Ta nu saimnieka meita akal aizskrēsi uz pili apakaļ un piekodināsi puikam, lei tūli nākot šis ar.

Puika atnācis uz ķēnīna pili un ķēnīna dēls šo pieņēmis par riekstu skaitītāju. Nu puika iesācis un stāstīš tā: "Ķēnīna dēls jāja no kara - div riekstīni lādītē," un paņēmis no lielās lādes div riekstīnus un ielicis otrā lādē. Un tālāku puika stāstīš, ka trīs saimnieka meitas plēsušas tīrumā linus un ko viņas runāšas. Un puika visu izstāstīš, kā bīš, un ka vecā ķēnīniene pārtaisīsi grāmatas un apmelosi jauno ķēnīnieni, ko nu pakāršot. Un kā vie kādu vārdu puika nosacīš, tā tūlī paņēmis div riekstīnus un ielicis tukšā lādē.

Kamē puika visu to izstāstīš, tikmē jau ar rieksti bīši izskaitīti. Ķēnīna dēls klausījies un pēdīgi arī sapratis, ka viņa sieva nav vainīga. Viņč nu šai prasīš: "Kur tagad ir manc puika?"

"Tur jau viņč skaita riekstīnus," sacīsi šaimnieka meita.

Nu ķēnīna dēls saucis puiku klā un apskatīš šo. Kā ta - puikam bīsi saule pierē, mēnesis krūtīs un zvaigznes uz rokām. Nu ķēnīna dēls bīš varēn priecīgs un saimnieka meitu palaidis no soda. Bet šās vietā licis savu bezdievīgo māti, veco ķēnīnieni, uz ugunc sadedzināt.