4. A. 707. M. Š i l i ņ a, Ā r l a v ā, 1875. g. A. B ī l e n š t e i n a k r ā j u m s. LP, VI, 1024 (152, 6).

Reiz trīs meitas, ķēniņa kalpones, vērpdamas sarunājušās; tā viena teikusi!: "Ja ķēniņš mani precētu, es apģērbtu ar vienu linu šķiedri visu viņa valsti."

Otra sacījusi: "Ja mani precētu, es viņa valsti paēdinātu ar vienu pašu mieža graudiņu."

Trešā, jaunākā, sacījusi : "Ja ķēniņš mani precētu, man būtu divi dēli : viens ar zelta, otrs ar sudraba matiem."

Šīs tā savā starpā runājušās; bet ķēniņš slepus noklausījies un tūliņ apņēmis jaunāko meitu par sievu. Viņi dzīvojuši itin laimīgi.

Te izcēlies kaŗš. Kamēr ķēniņš kaŗā bijis, viņa sievai piedzimuši divi dēli: viens ar zelta, otrs ar sudraba matiem.

Bet tās divi kalpones, kas arī gribējušas ķēniņu precēt, tās nokavušas skaistos puisēnus, aprakušas istabas pagrīdē un paziņojušas ķēniņam dzīvus melus. Viņa sievai esot bijuši tādi nejauki bērni: ne pēc suņa, ne pēc kaķa, un tādēļ bērni esot bijuši jānolietā.

Ķēniņš atteicis: tas esot labi darīts, un lai viņa sievu vēl ieliekot cietumā.

Labi, ielikuši cietumā. Vēlāk ķēniņš pārnācis no kaŗa un apņēmis jaunu sievu: vienu no tām divi kalponēm.

Te vienu vakaru ķēniņš ar savu jauno sievu staigā pa istabu un dzird, ka pagrīdē runā: "Mūsu tēvs staigā viegliem kauliem, mūsu pamāte gŗūtiem kauliem!"

Ķēniņš aplam brīnījies par to un nevarējis izprast; bet pamāte klusām uzlauzusi grīdu, izņēmusi puisēnu kauliņus un parakusi apakš ābeles.

Nu tai ābelei izauguši vienā zarā divi āboltiņi: viens zelta, otrs sudraba. Bet kad ķēniņš ar ķēniņieni pa dārzu staigājuši, šie āboltiņi daudzinājuši: "Mūsu tēvs staigā vieglim kauliem, mūsu pamāte gŗūtiem kauliem!"

Atkal ķēniņš nevarējis izprast, ko āboltēni tur daudzina; bet ķēniņiene (pamāte) likusi ābeli nocirst un no tās gultu pataisīt. Bet tiko ķēniņš ar ķēniņieni apgulušies, ābeles gulta daudzinājusi: "Mūsu tēvs staigā viegliem kauliem, mūsu pamāte gŗūtiem kauliem!"

Atkal ķēniņš nevarējis izprast; bet ķēniņiene likusi gultu drusku druskās sacirst un vēl sadedzināt; pelnus, tos tad izkaisījusi laukā par mēsliem un domājusi: "Nu rims daudzināt!"

Bet no laidara attecējusi aita pie pelniem un laizījusi, laizījusi. Pēc kāda laika aitai gadījušies divi jēriņi : viens ar zelta, otrs ar sudraba vilnu. Un kad nu zelta un sudraba jēriņus cirpuši, tie daudzinājuši kā daudzinājuši veco dziesmu: "Mūsu tēvs staigā viegliem kauliem, mūsu pamāte gŗūtiem kauliem!"

Nu ķēniņiene likusi skaistos jēriņus nokaut, lai miers jel rastos. Bet kaujamā vietā divi putniņi nolaidušies zemē un knābājuši, knābājuši no zelta un sudraba jēriņu asinim. Beidzot tad pacēlušies spārnos un mudīgi vien ielaidušies pa cietuma lodziņu pie pirmās ķēniņienes, kas cietumā pulusi nevainīga. Ielaidušies tur palikuši par puisēniem: viens zelta, otrs sudraba matiem. Un māte tūdaļ pazinusi, ka tie viņas puisēni, un nu viņai cietums vairs nebijis cietums.

Bet cietuma sulainis, kas puisēnu mātei ēst nesis, pateicis ķēniņam, ka tā un tā esot. Ķēniņš nosteidzies cietumā - sulainim taisnība: atradis savu pirmo sievu ar tik skaistiem dēliem: ar zelta un ar sudraba matiem. Nu bijis līksms gan: raudājis no priekiem.

Tad saaicinājis tūdaliņ pulka kungu un sacījis tā: "Izspriežiet jūs tiesu! Kas darāms tādam cilvēkam, kas viltībā glūnēdams otram galu dara?"

Kungi atteikuši: "Tāds ar zirgiem saraustāms un vēl sārtā sadedzināms!"

Tad ķēniņš savai otrai sievai teicis: "Tu dzirdēji, kāda alga tev spriesta, un to tu arī dabūsi!"

Un dabūjusi.

P i e z ī m e 1. Biksējā uzrakstītā variantā trešā meita sacījuši: "Ja ķēniņš mani precētu, es viņam dzemdētu trīs dēlus ar sauli pierē, ar mēnesi pakausi un visu miesu ar zvaigznēm." L. P.

P i e z ī m e 2. Pēc vācu pasakām puisēnu dvēseles paliek par putniņiem. P. S.