Otra teikusi: "Ja viņš mani ņemtu, es ar šo sakaltušo maizes garozu, kas man kabatā, paēdinātu visu viņa muižas saimi un man pašai arī vēl atliktu."
Trešā pasmiedamās teikusi: "Ja viņš mani ņemtu, es viņam atnestu zelta augļus."
Kungs, to dzirdēdams, piebraucis klāt, izsviedis savu cimdu un saucis: lai meitas ietu padot!
Vecākā māsa nākusi, no tās neņēmis cimdu. Kā nākusi trešā, no tās paņēmis cimdu, pašu ierāvis pie sevis ratos, novedis uz muižu un saturējis kāzas.
Pēc kāda laika kungs nogājis kaŗā un viņa sievai piedzimuši tie zelta augļi: mazi dēliņi ar zelta matiem. Nu tūlīt rakstījusi grāmatu kungam, ka viņai piedzimuši tādi bērni ar zelta matiem. Grāmatu iedevusi vecam vīriņam aiznest uz kaŗa lauku.
Bet vīriņam gadījies iet gar to sētu, kur abas vecākās māsas bijušas, un viena māsa aizņēmusi nesēju, prasīdama: kurp iešot? Tur un tur - neko neslēpis, kā goda cilvēka. Bet šī paņēmusi grāmatu, saplēsusi un norakstījusi citu: ka viņa sievai piedzimuši krupji. Tomēr kungs rakstījis atpakaļ: lai būtu, kas būdams, vai krupji, vai cits kas, bet lai turot, līdz viņš pārnāks. Bet vīriņam ar kunga grāmatu atpakaļ nākot, vecākā māsa atkal saplēsusi un ierakstījusi kunga sievai: puisēnus tūlīt vajagot nokaut! Māte brēkusi un domājusi: kādēļ viņš tādus skaistus zelta bērniņus liek nokaut? Kamēr šī tā bēdājas, atnāk vecākā māsa, un tā, gar puisēniem dzīvodama, nogriezusi tiem kaklus, ka māte ne zināt, ne redzēt nedabūjis. Bet kas nu? Nu itin neviļot pats kungs pārnācis no kaŗa un tūlīt pirmais vārds: kas viņa bērnus esot kāvis? Vecākā sievas māsa tad gribējusi izlocīties par nevainīgu un ierunājusi kungam, tā zināt nedabūšot, kuŗš vainīgais. Bet visai muižas saimei, itin visiem, vajagot atnest savus nažus: kam nazis asiņains būšot, tas tas vainīgais. Bet šī pati vecākā māsa savai māsai, kunga sievai, slepeni bija iebāzusi savu asiņaino nazi kabatā un kā nu visiem pārlūkoja nažus, atrada pašu kunga sievu par vainīgu. Kungs nu licis sievu iemūrīt līdz pusei mūrī, bet vecāko māsu pieņēmis viņas vietā par sievu un nokautos bērnus aprakuši dārzā, bedrē. Bet drīzi uz bērnu kapa uzaugusi zelta ābelīte ar zelta āboliem un vecākā māsa, tagadējā kunga sieva, gājusi zelta ābolus raut. Rāvusi gan, bet noraut nedabūjusi: ik sniegusies pēc āboliem, ik ābelīte pacēlusies gaisā. Nu šī sadusmojusies, likusi ābeli nocirst un uztaisīt gultu. Labi, uztaisījusi gultu, sākusi ar kungu tur gulēt, bet nevarējusi gulēdama mieru atrast: nelāgi sapņi&127; mocījuši. Nu sadusmojusies atkal, sadedzinājusi gultu un pelnus izbārstījusi pa atmatu. Tur izaugusi zaļa zāle ar zelta rasu galā; viena muižas aita uzgājusi zāli un noēdusi. Aitai tad radušies divi jēri ar zelta galvām un nākuši iemūrītai: mātei pa nakti sūdzēt, ko viņas vecākā māsa padarījusi. Kunga sulainis to noklausījies, bet vēl neko neticējis. Bet otrā dienā vecākā māsa vēl nelikusies mierā, likusi nama meitai abus jēriņus nokaut. Nama meita, nazi trīdama, gājusi uz kūti. Jēriņi nākuši viņai pretim: "Nekauj vis mūs, māsiņa labā! Tur lielajā šķūņī lielājai kuņai ir divi kuceni, nokauj tos!"
Nama meita nokavusi kucenus un uztaisījusi par cepeti. Otrā naktī bērni atkal nogājuši pie mātes un sūdzējuši, ka viņiem darot pāri. Sulainis atkal to noklausījies un nu ticējis gan. Rītā teicis kungam, ka iemūrītā sieva nevainīga. To un to par nakti esot dzirdējis. Kungs neticējis. Sulainis teicis: "Nu, ja jūs neticat, tad iesim nākošu nakti vaktēt."
Labi, trešā naktī abi ar kungu vaktējuši. Tad bērni atkal atskrējuši un brēkuši pie mātes. Māte atteikusi: "Jā, bērniņi, es jums nekā nevaru līdzēt - man pašai iet gŗūti!"
To dzirdēdams, kungs licis savu īsto sievu no mūŗa izņemt un slepu ievest kambarī. Tad viņš iegājis pie vecākās māsas un prasījis: "Ko tāds pelnījis, kas otram tīši nāvi dara?"
"Tādu vajaga ar zirgiem saraustīt!"
Tūlīt izveduši uz lauku viltīgo māsu un saraustījuši gabalu gabalos. Tad jēriņi ar zelta galvām izstāstījuši kungam, kā viņš savus dēlus dabūs atpakaļ. Lai liek pārvest vezumu rīkšu un lai pats viņus tik ilgi peŗ, kamēr visa vilna noiet. Lai gan bijis žēl kungam, tomēr pēris, kamēr palikuši par viņa dēliem. Tā beigās kungs dabūjis savu sievu un dēlus un dzīvojis laimīgi.