6. A. 707. J. S p r o ģ i s K o k n e s ē. Rkr, II, 116. LP, VII II, 27, 24, 2.

Trīs ļoti skaistas meitas gāja pa jaunu birzīti puķes plūkdamas un vaiņadziņus darinādamas. Tai pašā birzē staigāja arī kāds augsta valdnieka dēls. Meitas savā starpā sarunājās daždažādi. Viena sāka stāstīt: "Es zīlēju no savām puķēm, kad iziešu pie vīra, tad es no viena mieža grauda varēšu izdarīt tik daudz alus, ka visam ķēniņa kaŗa pulkam būs veselu mēnesi ko dzert."

Otra atkal teica: "Es no savām puķēm zīlēju, kad es pie vīra iziešu, tad es no viena rudzu grauda varēšu izcept visam ķēniņa kaŗa pulkam uz veselu mēnesi maizi."

Trešā teic: "Es no savām puķēm zīlēju, kad es pie vīra iziešu, tad man dzims divi dēli: vienam uz labā pleca būs saule, otram mēness."

Valdnieka dēls, to noklausījies, piegāja viņām klāt, izjautāja, no kurienes esot, un drīzā laikā to noprecēja, kas teica, ka viņai divi dēli piedzimšot.

Pēc kāzām gadījas drīz tālumā kaŗš. Jaunam ķēniņam vajadzēja līdz ar saviem ļaudim doties savu tiesību aizstāvēt. Tai laikā piedzima ķēniņienei divi dēli: vienam bija uz labā pleca saule, otram mēness. Visa valsts nu priecājās un gavilēja par tādu nedzirdētu brīnumu; arī ķēniņam uz tālo kaŗu nosūtīja ziņu.

Pēc laimīgi beigta kaŗa ķēniņš griežas ar lielu godu uz mājām. Lielmāte pilna prieka jau steidzās vēstīt to ziņu par daiļiem dēliem, pati priekšā tecēdama. Pa to starpu kāda vecene, kuŗai pašai bija &127;meita, nokava tos puisēnus, jo viņa gribēja, lai ķēniņš šās meitu ņem.

Kad ķēniņš gāja apskatīt puisēnus un atrada nokautus, tad no žēluma abi ar ķēniņieni pamira. Pie atjēgas tapis, viņš pavēlēja viņu pili smalki izmeklēt, vai kur neatradīšot kādu pierādījumu, kas puisēnus nokavis. Viss bija velti. Beidzot vecene uzstiepa, lai arī ķēniņieni izmeklējat. Izmeklējot atradās mazs nazītis ar asinim ķēniņienei ķešā.

Ķēniņiene nu tapa no sava goda atstumta un par cūkganu iestādīta. Ķēniņš apņēma vecenes meitu. Dēlus apraka pie vārtiem, vienu pie viena staba, otru pie otra staba.

Pēc neilga laika pie vārtiem izauga divi stalti, neredzēti koki. Kad tagadējā ķēniņiene garām gāja, tad koki bēdīgi lapas nokāra jeb savīta, bet kad cūkgane mājās nāca, tad jauki un daiļi kuploja savas lapas. Ķēniņš par to apskaities, lika nocirst kokus un uztaisīt divas gultas, vienu sev, otru ķēniņienei.

Bet tavu brīnumu! - naktī gultas srunājās. Viena teica: "Saulīt, kas tevī guļ?"

Šī atbild: "Manī guļ papiņš!"

Otra prasa: "Mēnestiņ, kas tevī guļ?"

"Manī guļ pamātes baļva!"

Dažas naktis ķēniņš to dzirdējis, lika gultas sadedzināt. Gultu pelnus izlietāja velētājas. Pelni beidzot tapa izgāzti pie kūts, kur aitas tos dažreiz aplaizīja.

Pēc kāda laika kādai aitai piedzima divi jēri: vienam uz labā pleca bija saule otram mēness.

Kad lielmāte jēriem tūvojās, tad spīdekļi aptumšojās, bet kad ganiene nāca klātu, tad spīdēja neizteicamā spožumā.

Ķēniņš apskaities lika jērus nokaut.

Pēc neilga laika sulainis vēstīja ķēniņam, ka divi kungi ārā piegājuši un ķēniņu gaidot. Ķēniņš steidzās ārā iet un - ak tavu brīnumu! - ierauga divus ļoti staltus jaunekļus: vienam ir labā plecā saule, otram mēness. Ķēniņš ļoti pārbijās, bet šie laipni to par papiņu dēvēdami, sveicina un vaicā, kur māmiņa esot. Ķēniņš lika lielmāti izsaukt. Šie teic: "Tā nav viss mūsu māmiņa, tā ir raganas meita, kuŗa mūs -kad tu no kaŗa pārnāci - nokava un nu nazi mūsu mātes ķešā - viņai nemanot iebāza."

Un tā visu izteica, kas noticis ar šiem, ar gultām un ar jēriem. Tad vēl teica, lai saucot māmiņu no cūkām, jo šie nu vēlētos kapā dzīvot. Kēniņš lika atsaukt cūkgani un laipni nolūdza, lai piedodat viņam, jo viņš caur veco raganu tā noziedzies pret īsteno ķēniņieni. Tad lika četrus zirgus no kūts izvest, raganu ar zirgiem saraustīt un ar zobiniem sakapāt. Ķēniņš ar saviem dēliem un ķēniņieni dzīvoja ilgu laiku mierā un laimē.