8. A. 707. S t. U ļ a n o v s k a, V i ļ ā n o s, Z b i o r w i a d o m o s c i d o a n t r o p o l o g i i k r a j o w e j. T. XVIII, Krakavā 1895, 366, 40.

Sjeņ godim - nu tāvu tys jau bjeja - na iz muna tāva i na iz muna tāva tāvu, a vjal sjeņuok. Tjeirumā pļuovja treis muosys, a pa cjeļu braucja kjēniņč. Sjeņuok bjeja cīši daudz kjēniņu, vairuok na tagad. Vot juos runoj, tuos muosys, i soka tai vīna iz vīnu: "Kab tys kjēniņč mani pajimtu par sīvu, to es ar vīnu griudjeņu vysu juo karu izbaruotu."

Ūtruo soka : "Kab jis mani pajimtu, to es ar vīnu šķīžņu [šķiedru] vysu juo kjēnisti aptārptu."

Trešuo soka: "A kab jis mani pajimtu, es jam dzymdynuotu div dāli: vīnu ar sudobra motim, ar zvaigzni iz pīris, ar mjēņesi iz kriušu ; a ūtru ar zalta motim, ar zvaigzni iz pīris, ar sauli iz kriušu."

Kjēniņč nūzaklausjēja, ka juos tai runuoja, pajēmja tū trešū muosu aiz rūku, īsādynova zalta kaļaskā i nūbraucja iz sovu kjēnisti - tī jis i apsažeņēja ar jū.

Par kaidu godu, ka jau tys laiks atguoja ,ka jai vajadzjēs dzymdynuot, jis nūbraucja iz vaidim, a muojā bjeja juo sjeņējuo briutja. Ka tjei kjēniņai pīdzyma div dāli, tai, kai jei sacjēja: vīns ar sudobra motim, ar mjēņesi i ar zvaigzni, ūtris ar zalta motim, ar sauli i ar zvaigzni, tai tjei briutja tūs bārns nūžņaudzja i duorzā aproka, a tamā vītā nūlyka div kucalāni. Kjēniņč palyka morkotnys [bēdīgs] cīši, bet atrakstēja, lai globoj abadivi tūs kucalānc. Ka juo bārni, to vys jam byus mjeileigi, a jis atbrauks pazavjārt jūs. Ka jis jiau pazajēmja atbraukt, to tjei briutja pajēmja īdjevja zuoļu jai, tai kjēniņa sīvai, kab jei palyktu māmuļa [mēma], kab jei navarātu nikuo jam stuostjēt, kū ar jū padaŗēja,

Atbraucja kjēniņč, vaicoj iz jū: "Kas tjev tyka?"

A jei vjerās iz juo ar acs, a pasclet nukuo navar jam. Briutja soka: "Jei tjeišam narunoj nu siržu. Jei nakauņa taida, latvjeita, ar suņim dzeivuoja, par tū kucalāni i pīdzyma."

Kjēniņč aizzasirdjēja, izvylka zūlbynu i soka iz jū: "Voi runoj, voi smierts [nāve] tova!"

Jei naparunuoja nikuo, a jis nūcierta jai galvu i lyka paglobuot jū. Pjec tuo pajēmja jis i apsažeņēja ar tū briuti.

Vīnu dīnu nūguoja jī iz duorzu, a iz tuos vītys, kur bjeja paglobuoti tī bjērniņi, tī puiškiņeņi, izauga div uobeļnīcys: vīna ar zalta zopom i zalta uobjeļeišim, ūtra ar sudobra lopom i sudobra uobjeļeišim. Grib tjei pamuotja nūraut uobjeļeiti, a ubibjeļnīcys pazacjēļa, navar jei dasņāgt; a kai kjēniņč grib nūraut, to zaŗeņi poši leikst iz zjamīni. Jei tiuleņ dazagodrtoja, ka jau kas tī iraida, aizzasirdjēja, lyka nūcierst tuos uobeļnīcys i sataisjēt gultys divi. Atsagula iz vīnys gultys jei, iz ūtris kjiēniņč. Vot tjei gulta, iz kuris gulēja kjēniņč, soka tai: "Vīgli ņast tjatjeiti!"

A tjei ūtruo, iz kuris gulēja pamuotja, soka tai: "Ok, kai griuts ņast pamuoti!"

Kjēniņc dzierdjēja i bŗeiņējās, kas tys ira; a jei iz reita lyka tuos gultys sadadzynuot i palnc iz tjeiruma izkaisjēt. Izsvīdja tūs palnc, a vuškys gaņāja, vīna vušķa atguoja, pagiva tūs palnc i apjēdja. Ka jei atsavjedjās, to jei bjeja vīns jēŗe&127;č ar sudobra viņeņi, ūtris ar zalta. Īraudzjēja kjēniņč tūs jēŗeņč i suoka goduot: kas tys var byut? A pamuotja īgoduoja, tūs bārmu gors, lyka tūs jēŗeņč nūkaut i izcjapt vakaŗeņom. Kjēniņč pajēdja i patjeica, ka cīši bjeja lobys vakaŗeņis. A kukars kai nūkova tūs jēŗeņč, pajēmja izsvīdja zarņeņis pa lūgu. Iz reita vjerās: tamā vītā izauga div kuopūstu galvjeņis: vīna zalta lapjeņom, ūtra sudobra. Tjei pamuotja dazagodova, ka otkon tī bārņi, ŗadz, ka jei navar nikai jūs nūgubjēt, lyka nūcierst tūs kuopūsts i izvuoŗeit maltjētjei. A kukars vokorā dzierd, kai tuos galvjeņis runoj vīna iz vīnu: "Kas, bruoleit? Byus slikti myusim! Vajag īt iz tāvu, apzajovjēt myusim!"

Pasataisjēja par puiškiņeņim, nūguoja i klaudzynoj pi lūga. Vaicoj kjēniņč: "Kas tī?"

Atsoka jī: "Mjes, tjatjeit, djēleņi tovi, atguojam parunuotu ar tjevim, kab tjev nabyutu gars laiks. Vīns stuostjēsim puorsokys, a ūtris taisņeibu stuostjēsim!"

Nu, i suoka vysu stuostjēt, kū ar jūs muoti padaŗēja. Vīns stuostjēja, a ūtris sacjēja vys: "Eistyn pravda (taisnība)!"

Ka kjēniņč izzya vysu; jam tyka cīši žāl sīvys, ka jū nūsyta. Tiuleņ lyka tū pamuoti izvjest iz tjeiruma, pīsīt zyrgim pi astis i rozraustjēt smalkom druponom. Pjec tuo dzjeivuoja ar sovim djeleņim divjeicim, a jī palyka taidi, kai jūs muotja sacjēa: vīnam bjeja sudobra mate i mēness iz kriušu ūtram zalta matjeņi i sauļa iz kriušu - abjējim zalta zvaigznis iz pīres.