9. A. 707. J. U p ī t i s, G a t a r t i e š u M ī l a k š o s, B r ī v z e m n i e k a k r. LP, VI, 1034 (152, 11).

Viens kaŗa kungs jājis sievas precēt. Jādams pa laukiem, piejājis, kur trīs meitas linus plūkušas. Devis linu plūcējām labu dienu, šās prasījušas: "Kungs, kur jūs jāsit?"

Kungs stāstījis: "Sievas precēt!"

Tad pirmā meita teikusi: "Kungs, ņemiet mani! Es jums dzemdēšu tādu dēlu, kam saule priekšā mēnesis pakaļā."

Otrā teikusi : "Kungs, ņemiet mani! Es jums ar vienu rudzu vārpu visu kaŗa spēku paēdināšu."

Trešā teikusi: "Kungs, ņemiet mani! Es jums ar vienu linu šķiedru visu kaŗa spēku apģērbšu."

Kaŗa kungs apdomājies un precējis pirmo, kas dzemdēs dēlu: saule priekšā, mēnesis pakaļā. Bet neilgā laikā pēc kāzām, kungam bijis jāiziet uz kaŗa lauku, un tas rakstījis savai lielmātei: kad šai kas piedzimst, lai šim raksta, kas un kāds ir piedzimis. Bet lielmātei piedzimis patiesi tāds dēls, kādu solījusies, un nu rakstījusi lielkungam grāmatu, ka šai tāds dēls piedzimis : saule priekšā, mēnesis pakaļā. Iedevusi grāmatu muižas kazakam, lai aiznes. Kazaks iedams iegājis krogā. Kroga meitas prasījušas, kur šis iešot. Teicis: lielkungam tāda un tāda grāmata jāaiznesot. Tad meitas solījušas kazakam labu šnapsi, lai dod šām to grāmatu apskatīt. Piedzirdījušas grāmatas nesēju un pārrakstījušas grāmatu, ka dēls neesot ne kā suns, ne tāds kā kaķis - nekādā izskatā. Kaŗa kungs rakstījis grāmatu atpakaļ, lai glabā dēlu, kamēr šis pats nāk mājā! Bet kazaks, atpakaļ nākdams, iegājis tai pašā krogā. Meitas prasījušas, vai neesot grāmata no lielkunga. Kazaks rādījis, ka esot gan. Prasījušas atkal, lai šām parādot, un kazakam iedevušas labu čarku. Ņēmušas grāmatu, atkal pārrakstījušas, lai to bērnu liekot, kur gribot, ka šā acis neredzot, kad mājā nākot.

Lielmāte, dabūjusi tādu grāmatu, domādama par patiesību, ņēmusi savu bērniņu, ienesusi mežā, noskūpstījusi raudādama un nolikusi stūķī satītu zemē.

Bet divi nabagi gājuši tur pa ceļu, tēviņš ar mātīti. Tā mātīte sacījusi: "A, vjeci, bārns raud!"

Vecis sacījis: "A, buoba, kuads bārns togad dīnas loikā raud?"

Mātīte otru reizi sacījusi: "A, vjeci, bārns raud - īsim liukot!"

Nabagi atraduši no ceļa netālu mazo bērniņu, saņēmuši un audzinājuši sev par dēlu astoņus gadus. Tad atnācis lielskungs no kaŗa. Lielmāti apsveicinājis, prasījis pēc sava dēla. Lielmāte atbildējusi, kā šis toreiz rakstījis un, ka šī ienesusi bērnu mežā. Lielskungs prasījis, kāds tad viņš gruntīgi bijis. Lielmāte sacījusi, tāds, kā jau šī solījusies dzemdēt: saule priekšā, mēnesis pakaļā. "

Nu, kapēc tad šī rakstījusi, ka neesot ne tāds kā suns, ne kā kaķis, nekādā izskatā - tāds? Un šis tak vēlējis glabāt, kamēr nāk mājā.

Rādījuši viens otram grāmatas, tad redzējuši ka grāmatas ir mainītas un abi pievilti.

Lielkungam prāts nebijis mierā, gudrojis, kā varētu savu dēlu redzēt. Pēdīgi sagudrojis, taisījis lielas dzīras, sasaucis visus puikas no 8 gadiem līdz ar visiem vecajiem. Sanākuši piebēris trīs pūrus ar riekstiem un devis puikām skaitīt, jo domājis: "Kuŗš tos riekstus varēs izskaitīt, varbūt, tas mans dēls būs.

Skaitījuši kungu un zemāku ļaužu puikas, bet neviens nevarējis izskaitīt. Tad vecā nabaga puika sacīja: "Tēv, es iešu izskaitīšu!"

Nabags teicis: "Kur tu iesi, tād noplīsis, kungiem priekšā Nabaga puika atkal otrreiz prasījies: "Tēv, es iešu, izskaitīšu!"

Lielskungs pats to sadzirdējis, paņēmis puikam pie rokas, pievedis, lai skaita! Rieksti skaitot no pūriem bijuši jāliek vienā lādē. Nabaga puika tūdaļ sācis skaitīt un katru vārdu sacīdams, licis trīs riekstus lādē šādā vīzē:

"Viens kaŗa kungs jāja sievas precēt - trīs rieksti lādē! piejāja pie trim linu plūcējām - trīs rieksti lādē! Tām deva labu dienu - trīs rieksti lādē! Meitas prasēja: Kur jūs, kungs, jāsit? trīs rieksti lādē! Kungs sacījis, ka sievas precēt - trīs rieksti lādē! Pirmā sacījusi: Kungs precējiet mani, es jums dzemdēšu tādu dēlu, kam saule priekšā, mēnesis pakaļā - trīs rieksti lādē! Otra sacījusi: Kungs, precējiet mani, es jums ar vienu rudzu vārpu visu kaŗa spēku paēdināšu - trīs rieksti lādē! Trešā sacījusi: Kungs, precējiet mani, es jums ar vienu linu šķiedru visu kaŗa spēku apģērbīšu - trīs rieksti lādē! Pēc kāzām kaŗa kungam bijis kaŗā jāiet - trīs rieksti lādē! Kad dēls piedzimis, lielmāte kungam rakstījusi, ka tāds un tāds dēls piedzimis - trīs rieksti lādē! Lielmāte iedevusi grāmatu kazakam un kazaks iedams iegājis krogā - trīs rieksti lādē! Meitas kazākam grāmatu izmānījušas un pārrakstījušas, ka dēls nav ne kā suns, ne kā kaķis, nekādā izskatā - trīs rieksti lādē! Lielskungs rakstījis grāmatu atpakaļ, lai glabā, kamēr šis pats nāk mājā - trīs rieksti matu atkal pārrakstījušas - trīs rieksti lādē! lāde. Bet meitas grāmatu atkal pārrakstījušas - trīs rieksti lādē! lielmāte, dabūjuši grāmatu, ienesusi dēlu mežā-trīs rieksti lādē!

Tad nabagi to saņēmuši, astoņus gadus audzinājuši - trīs rieksti lādē! Lielskungs, no kaŗa pārnācis, prasījis sava dēla redzēt trīs rieksti lādē! Un tad saaicinājis visus puikas - trīs rieksti lādē! Un licis viņiem riekstus skaitīt, kuŗš izskaitīšot, tas būšot viņa dēls - trīs rieksti lādē! Un nu visi rieksti ir izskaitīti

Kaŗa kungs, to dzirdēdams, nopratis, ka tas šā dēls. Nu ģērbuši šim skrandainās drānas nost un atraduši, ka puikam saule bijusi priekšā, mēnesis pakaļā. Tūdaļ apģērbis savu vienīgo dēlu kungu drānās un ļoti līksmojies; bet vecam nabagam piešķīris lielu labumu, jauku dzīvi visu mūžu. Bet tanī krogā, kur grāmatas izmainītas, vēl bijušas tās divi linu plūcējas; tās licis ar zirgiem saraustīt un kazaku, ka nelabi uzvedies, iebāzis trīs gadi cietumā.