10. A. 707. J. O z o l s S a u k ā. B r ī v z e m n i e k a k r. LP, VII, II, 27, 24, 4.

Lielmeža malā trīs zeltenes plūca linus. Brauca kungi ga ŗām. Pirmā meita sacīja: "Ja mani ķēniņu dēls precētu, es dzemdētu dvīņus: viens dēls būtu pus zelta, pus sudraba; otram būtu dimanta zvaigznes pierē."

Otra sacīja: "Ja mani ķēniņa dēls precētu, es visu valsti ar saujiņu graudu paēdinātu."

Trešā sacīja: "Ja mani ķēniņa dēls precētu, es visu valsti ar vienu linu saujiņu apģērbtu."

Ķēniņa dēls to braukdams dzirdēja un paņēma līdz visas trīs plūcējas, bet dvīņu dzemdētāju apņēma par sievu, otras divas palika jaunajai ķēniņietei tikai par apkalpotājām.

Drīzi pēc kāzām, ķēniņa dēlam vajadzēja kaŗā aiziet. Bet kamēr šis kaŗā, ķēniņietei piedzima lepnie dvīņi: viens pus zelta, pus sudraba, otrs ar dimanta&127; zvaigzni pierē. Laimīga jutās ķēniņiete, bet abām apkalpotājām skaudība radās. Beidzot tā viena, valsts apģērbēja, skubināt skubināja un saskubināja otru meitu, valsts paēdinātāju, lai nolietājot dvīņus. Valsts paēdinātāja tūdaļ nokāva dvīņus, apraka apakš ābeles un slepus jo slepus pa nakts tumsu ielika blakus ķēniņietei gultā divus kucenus tai vietā.

Pārnācis ķēniņa dēls pašu laiku no kaŗa, atrada gaidāmo dvīņu vietā kucenus, aizdzina sievu no sava vaiga un atņēma tagad valsts paēdinātāju, šo vi1tnieci.

Bet ābele, kur dvīņi bija aprakti, auga ātri, acim redzot, un izauga par brīnišķīgu koku: ar lapām pus zelta, pus sudraba, ar augļiem dimanta un zvaigžņainiem. Jaunā ķēniņiete, dvīņu pamāte, uzplijās ķēniņam ābeli nocirst. Nocirta arī un iztaisīja no ābeles koka divi gultas : vienu ķēniņam, otru pamātei. Gulēja ķēniņš jaunā gultā, gulēja pamāte, bet izgulēt miegu nedabūja. Gultas runāja un vienmēr sacīja: "Tētiņš viegls, pamāte smaga: tētiņš viegls, pamāte smaga!"

Gan abi gulētāji pārmijās gultās, bet ir tad skanēja un skanēja;: "Tētiņš viegls, pamāte smaga."

Nu ķēniņiete pierunāja ķēniņu gultas sadedzināt, sadedzināja gultas, bet tad no pelniem izcēlās divi puisēnu tēli un pazuda gaisā. Tagad bija miers pamātei, arī ķēniņam ,pārnāca miers: nedzirdēja vairs daudzināmos vārdus guļamā istabā. Aiz prieka tad ķēniņiete pierunāja ķēniņu prieka dzīŗas darināt un viesus saaicināt no kaktu kaktiem.

Pienāca dzīŗu diena, apklāja galdus, sasēda gar galdiem, bet brīnumi, tavi brīnumi! - divi šķīvji atlika brīvē. Ķēniņiete jau vaicās: "Kam tie divi šķīvji brīvē atlikušies?"

Te atvērās durvis un ienāca divi puisēni sacīdami: "Tie šķīvji pasaku teicējam un pasaku atteicējam!"

Tūdaliņ arī viens puisēns iesāka pasakas stāstīt: "Vienreiz lielmežā malā trīs meitas linus plūca!"

Otrs puisēna atteica: "Tas patiesi, brāl!"

"Plūca, plūca, brauca kungi gaŗām un ķēniņa dēls dzirdēja tās runājam. Viena plūcēza lielījās dvīņus dzemdēt, otra visu valsti ar sauju graudu paēdināt, trešā ar sauju liņu valsti apģērbt, ja ķēniņa dēls kuŗu katru precētu."

"Tas patiesi, brāļ,"

Apprecēja dvīņu dzemdētāju, piedzima dvīņi pus zelta, pus sudraba, dimanta zvaigzni pierē, bet ķēniņš pa to laiku bija aizgājis kaŗā.

"Tas patiesi, brāl!"

"Tad valsts paēdinātāja nokāva dvīņus, paraka apakš ābeles; pielika kucenus ķēniņietei blakus"

"Tas patiesi, brāl!"

"Ķēniņš pārnācis, aizdzina kucenu audzētāju, apprecēja viltnieci, slepkavu, nocirta ābeli, uztaisīja gultas, sadedzināja gultas, bet dvīņi tomēr izglabās - te nu viņi ir!"

"Tas patiesi, brāl!" otrs puisēns atbildēja un atsedza vaigu pats sev, atsedza brālim. Tūdaļ ķēniņš tad ieraudzīja, vienu pui sēnu pus zelta pus sudraba, otru ar dimanta zvaigzni pierē, Nu atjēdzās ķēniņš, kas noticis, un izsūtīja pasaulē cilvēku aizdzīto ķēniņieti meklēt. Uzmeklēja, atrada un pārveda - bija atkal viss labi, bet valsts paēdinātāju ar apģērbēju smagi notiesāja.