11. A. 707. A. B u n g š i s, 1880. g. Ķ e l v e l n i e k o s p i e V e c - A u c e s, B r ī v z e m n i e k a k r. LP, VI, 1032 (152, 10).

Vienam saimniekam bijušas trīs meitas, tās izgājušas uz lauka tinu plūkt. Tuvējā mežā jaktējis viens ķēniņš. Tad pirmā māsa sacījusi: "Kad ķēniņš mani apņemtu, tad es ar vienu linu šķiedru visu viņa saimi apģērbtu."

Otra: "Kad ķēniņš mani aizņemtu, tad es ar vienu maizes riecieniņu visu viņa saimi paēdinātu."

Trešā: "Kad ķēniņš mani apņemtu, tad es viņam divi zelta puisīšus dzemdētu."

Ķēniņš visu bija dzemdējis un to māsu, kas teikusi, ka dzemdēšot divi zelta puisīšus, apņēma par ķēniņieni.

Bet ķēniņam bijis jāaiziet uz ilga laika, uz septiņiem gadiem. Par to laiku abas māsas pievākušās pie trešās māsas ķēniņa pilī un strādājušas kur nebūt pie kāda darba.

Te ķēniņienei piedzimuši divi zelta puisīši ar dimanta matiņiem un abas māsas tādu laimi apskaudušas, iemetušas abus puisīšus ezerā un nosūtījušas ķēniņam ziņu, ka ķēniņienei piedzimuši kā kuņai divi kuceni un šīs tādēļ tos iesviedušas jūŗā. Ķēniņš nu atziņojis, ka šam tas nevajagot, kas kucenus dzemdējot, un apņēmis otru māsu ir sievu, to, kas solījušies ar vienu maizes riecienu visu saimi paēdināt. Pēc tam atkal aizgājis uz 7 gadiem projām. Bet abas māsas, todien puišus slīcinādamas, nevarējušas vis noslīcināt: ik ūdenī iesviedušas, ik izpeldēja arvienu malā. Tad ņēmušas puisēnus un aprakušas zemē, ezera malā. Bet nu uz puisēnu kapa it nemanot izauguši divi smuidri oši.

Šos ošus puisēnu mātes māsa nocirtusi un pavēlējusi sev gultu; pataisīt. Bet gulta sākusi runāt allaž šos vārdus: "Tēvs viegls, pamāte smaga! tēvs viegls, pamāte smaga!"

Nu šī pavēlējusi gultu sacirst, sadedzināt un pelnus izsviest ārā pie laidara pamata. Bet viena aita, pamatu laizīdama, ielaizījusi no šiem pelniem un šai nu piedzimis pāris zelta jēriņu ar dimanta galviņām. Tad māsas atkal sacījušas: "Kur lai tādus liek? Tie jānoslīcina!"

Ķēniņš bijis pa šo laiku pārnācis. Tas izgājis gar ezera malu pastaigāties un redzējis, ka divi puisīši peldot. Šis nu prasījis, kas šie esot. Šie atbildējuši, ka esot abi brāļi: viens sūdzētājs, otrs tiesātājs: Sūdzētājs stāstījis ķēniņam, kas ar viņiem noticis, un tiesātājs arvienu piemetinājis: "Tiesa, brāl, tiesa!

Ķēniņš abus aizvedis uz pili un nu dabūjis visas nelietības zināt, pieņēmis atkal pirmo sievu, otru bargi solījis.

P i e z ī m e. Bikstos teikts, ka uz kapa divi smuidri ozoli uzauguši ar zelta lapām un ka no šiem ozoliem taisītās gultas tā dziedājušas: "Tēvs mūs viegls māte smaga, sāp mūs kauliņi sāp muguriņa!" Tad māsa gultas sadedzinājusi un pelnus izsējusi kalnā. Tos ieēdusi aita, tai piedzimuši divi jēriņi ar zelta vilnu. Bet kad ķēniņš no kara pārnācis, tad jēriņš dzīrām kāvuši. Bet jēriņi lūgušies: "Kuņai paklētē divi kuceni, kaujiet tos cepetim " Nokavuši kucenus. Kad nu viesi ēduši, ķēniņš teicis: "Kas var uzminēt, kas tā par galu?" Neviens nevarējis uzminēt. Tad piepēši ienākuši divi puisēni ar zelta matiem, tie pateikuši, kas tā par galu, un arī izstāstījuši, kā viņiem klājies. Ķēniņš tad pazinis tos par saviem dēliem. L. P.