l2. A. 707. R. Š t r a u s s Ē r b ē ģ ē. LP, IV, 72 (14).

Ceļmalā trīs meitas plūc linus un ierauga ķēniņa dēlu gaŗām ejam. Pirmā meita saka: "Ja šis ķēniņa dēls mani precētu, tad es apģērbtu ar vienu linu sauju visu viņa valsti!"

Otra meita saka: "Ja viņš precētu mani, tad es pabaŗotu ar vienu mieža graudu visu viņa valsti."

Bet trešā meita saka: "Ja viņš precētu mani, tad man piedzimtu tāds dēls ar zelta matiem."

Ķēniņa dēls apprec trešo meitu, kas teikusi, ka viņai piedzimšot tāda dēls ar zelta matiem.

Bet kādu laiku pēc kāzām ķēniņa dēlam jāaiziet uz kaŗu. Kamēr šis kaŗā, jaunajai ķēniņienei piedzimst patiesi tāds dēls ar zelta matiem. Visi sanāk daiļo puisēnu apbrīnot, bet ķēniņiene savos priekos liek uzrakstīt grāmatu un tūliņ sūta sulaini ar grāmatu pie ķēniņa uz kaŗa lauku, lai tas arī dabūtu zināt, kāds dēls viņam iedzimis. Sulainim gaŗajā ceļā gadās iegriezties kādā būdiņā par nakti pārgulēt. Tai būdiņā mājojusi ragana, ko sulainis nav zinājis. Un kamēr nu sulainis aizmidzis, ragana uzož grāmatu un ieraksta: "Ķēniņienei piedzimis tāds bērns, kas ne pēc suņa, ne pēc kaķa."

Aiznes nu ķēniņam tādas ziņas - ķēniņš no žēluma vēlās nagus nokodis, bet tomēr atbild atkal grāmatā: "Lai arī bērns izskatītos audzināt būs to, cik labi vien iespējams."

Mājā nākdams, sulainis atkal iegriežas tai; pašā būdiņā pārgulēt. Kamēr šis aizmidzis, ragana paņem grāmatu un ieraksta: ķēniņš liek teikt: "Tūliņ būs to bērnu nomaitāt." Ja nebūs izdarīts - ķēniņiene lai tad sargās no viņa, kad kādreiz pārnākšot.

Pārnes tādas ziņas - ķēniņiene tīri paliek muļķa prātā. Un nu vairāk ne : caurām dienām glauda savu zeltmatīti un raud, glauda un raud. Bet cik ilgi taču raudāsi? Bail atkal, ka ķēniņš nepārnāk un tad vēl nelabāki.

Beidzot raudādama satin bērnu un atdod meitai, lai tā nu darot, ko gribot; lai tik nesakot, kādu galu bērns ņēmis, citādi vēl vairāk raudāšot.

Meita aiznes bērnu uz zirgu stalli, lai zirgi samītu; bet zirgi mīlinās ap bērnu un nesamin vis. Meita aiznes bērnu uz lopu kūti, lai vērši nobadītu; bet vērši mīlinās ap bērnu nu nebada vis. Meita aiznes bērnu uz mežu skudru pūznī, lai skudras nokodaļātu; bet skudras mīlinās ap bērnu un nekodaļā vis.

Beidzot iegadās pie skudru pūžņa ubags; tas paņem bērnu uz rokām un pārnes pie sevis.

Pa kādam laikam ķēniņš pārronas no kaŗa un tūliņ uzprasa: "Kur mans dēls?"

Ķēniņiene izstāsta galu no gala: kāds piedzimis, kā rakstīts, kā atbildēts un kā izdarīts. Ķēniņš par zeltmatīti padzirdējis, lauza nagus un tīri ārprātā. Nu sauc sulaini iekšā un prašina, kur gājis, kā gājis, vai nav kur gulējis uz ceļa? Jā, ir gan gulējis, tur un tur.

"Tad saprotu!" ķēniņš iesaucas, "ragana tur mājo, ragana to uzdarījusi, raganai jādabū arī pelnītais sods!"

Un tūliņ ķēniņš ar kaŗa spēku noiet uz raganas būdiņu, aplej ar darvu un pielaiž uguni iziet arī pie skudru pūžņa raudzīt, vai ko nemanītu; bet neatron ne pēdas: ne šī, ne tā.

Nekā darīt - bija jāapmierinās. Tā paiet dažs gads.

Te vienu reizi iegadās pie ķēniņa dzīŗas. Uz dzīŗām atnāk arī viens ubags ar puisēnu; bet puisēnam galva apsieta ar lupatu.

Un ķēniņš uz dzīŗām bija iegādājies divus krīčus: viens pilns ar riekstiem, otrs tukšs.

Pēc laba brīža ķēniņš uzdod šādu mīklu saviem viesiem: kuŗš varot šos riekstus no pilnā krīča tukšajā pa pārim ieskaitīt un pateikt, ko katrs riekstu pāris nozīmējot?

Viesi izgudrojās šā tā i - neviens nevar iedomāties. Bet vecais ubags, tas tur aizkrāsnī pačukst puisēnam kaut ko ausī un tad iesakās: "Mans puika var, ja neviens nevar!" Labi - lai puika nākot šurp!

"Redziet!" puika iesāk, "trīs meitas plūca linus - viens riekstu pāris! Tur gāja ķēniņa dēls gaŗām - otrs riekstu pāris! Tas dzirdēja, ka tā viena meita teica - trešais riekstu pāris! Ja ķēniņa dēls mani precētu - ceturtais riekstu pāris! Tad man piedzimtu dēls ar zelta matiem - piektais riekstu pāris! Ķēniņa dēls apprec meitu un aiziet uz kaŗu - sestais riekstu pāris! Pa to laiku ķēniņienei piedzimst zeltmatītis - septītais riekstu pāris! Viņa tūliņ raksta ķēniņam grāmatu - astotais riekstu pāris! Bet grāmatā ragana ieraksta par suni un kaķi - devītais riekstu pāris! Un atpakaļ nesot, atkal ieraksta ķēniņa grāmatā, ka zeltmatītis nomaitājams - desmītais riekstu pāris! Zeltmati nu iesviež gan zirgos, gan vēršos, gan skudrās - vienpadsmitais riekstu pāris! Bet šis ubags viņu izglābj - divpadsmitais riekstu pāris!"

Šos beidzamos vārdus sakot, ubags norauj puikam lupatu; no mirkli nozūd kā ūdenī bet puikas galva tai pašā brīdī sāk laistīties tik spoži, ka visa istaba atspīd. Ķēniņš un ķēniņiene, to visu redzēdami un dzirdēdami, paliek no priekiem tīri mēmi, ka ne parunāt. Bet zeltmatis pieiet saviem vecākiem klāt, sacīdams: "Tēt, mām, ko nu brīnāties? Vecais arvienu teica, ka vienreiz mani pie jums atvedīšot. Nu viņš arī atveda."

Un nu sākās īstās dzīŗas: sadzīvoja deviņas dienas uz tiem priekiem.