Reiz kādā muižā dzīvojušas trīs dienestmeitas, kuŗām bijis jāeimot katru dienu uz upi drēbes mazgāt. Kādā dienā, kad tās pašu reiz upē mazgājušās, jājis gaŗām ķēniņš. Tad viena no tām meitām teikusi: "Kad ķērniņč mani precētu, tad es viņa kaŗa spēku pabaŗotu ar vienu rudzu vārpu."
Otrā meita teikusi: "Kad ķērniņč mani precētu, es viņa kaŗa spēku apģērbtu ar vienu lina šķiedru."
Tā trešā teikusi: "Kad ķērniņč mani precētu, tad es viņam dzemdētu tādu dēlu, kam būtu saule priekšā, mēness pakaļā, pilla galva zvaigžņu."
Kērniņč, to dzirdēdams, jājis kalnā pie kunga un prasījis: "Kas tās par meitām, kas tur upmalā mazgājas?"
Kungs sacījis : "Tās ir manas dienestmeitas."
Tad ķērniņč tūliņ licis tās uzsaukt kalnā un prasījis, vai tas tiesa esot, ko šīs teikušas. Kad tās pie saviem vārdiem pastāvējušas, tad ķērniņa to meitu, kas dzemdēšot tādu dēlu, aizvedis līdz uz pili un apprecējis.
Bet drīzā laikā bijis ķērniņam jāiet kaŗā, kur tas veselu gadu palicis. Pa to laiku ķērniņienei piedzimis skaists dēls un tā rakstījusi ķērniņam grāmatu; kuŗu aiznest iedevusi kādam zaldātam. Zaldāts iedams pa nakti gulējis kādā krogā, grāmatu tašu palicis pagalvē. Krodzniece, kuŗai zaldāts visu taisnību bija izpļāpājis, redzēdama, ka zaldāts cieti aizmidzis, izvilka grāmatu un tamā vietā ielika citu kuŗu zaldāts aiznesis ķērniņam. Grāmatā bijis rakstīts, ka viņam tāds dēls piedzimis, ne cilvēks, ne ne zvērs.
Nu ķērņiņč rakstījis grāmatu apakaļ un iedevis zaldātam, piesacīdams, ka šis sešu dienu laikā būšot mājā. Zaldāts gājis akal pa to pašu ceļu un gulējis tamā pašā krogā. Zaldātam guļot, krodziniece atkal tāpat grāmatas apmija. Kad nu tā nākusi ķērniņienes rokās, tad tamā bijis rakstīts, kā bērnis tūliņ jānokaun. Kad tai nu dikti žēl bijis un bērnu nedrīkstējusi nokaut, tad to ielikusi pa nakti stallē pie zirgiem, lai tie viņu samītu, bet kad no rīta gājusi raudzīt, bērnu bijis tīri vesels. Otru nakti to nu likusi pie govēm un trešo nakti pie cūkām, bet tāpat bijis vesels. Vispēdīgi tā to ielikusi kādā kastītē un ielaidusi upē, kuŗas viļņi to tālu aiznesuši uz leju, kamēr atmeties pret vienu tiltu, par kuŗu pašu reiz nabags gājis pāri. Tas izdzirdējis bērna bļaušanu un ieraudzījis kastīti, to izvilcis malā un izņēmis bērniņu, aiznesa viņu savā būdiņā un audzinājis mīlīgi kā savu dēlu.
Pēc kādiem gadiem, kad kērniņam vairāk bērnu nebijis, tas taisījis varenu balli un aicinājis visus savus pavalstniekus uz balli. Kuŗš izskaitīšot veselu maisu riekstu, tam savu valstību atdošot. Kad nu niviens nivarēja izskaitīt, tad nabaga dēls, kas ar savu tēvu ar tur bij atnākuši, sacīja: "Tēvs, laid mani, es izskaitīšu."
Atļauju dabūjis, zēns sācis skaitīt pa diviem riekstiem no pilla maisa ņemdams, tukšā maisā likdams, šitā dziedādams: "Trīs meitiņas - div' riekstiņ, mazgājās upmalā - div' riekstiņ, jāj gaŗām ķērniņč - div' riekstiņ, tad sacīj vien' meitiņa div' riekstiņ, kad ķērniņč mani precētu - div' riekstiņ u. t. t."
Skaitīja, kamēr maiss bij izskaitīts. Nu zēns no savas galvas norāvis paslēptu micīti un nu tiešām bijis redzams saule priekšā un mēness pakaļā, pilla galva zvaigžņu. Tad tas skrējis ķērniņam pie krūts, sacīdama: "Tu esi mans tēvs, es esu tavs dēls!"