14. A. 707. K r e i c b e r ģ i s D z i r c i e m ā. LP, VI, 1036 (152, 12).

Trīs meitas plūca laukā linus. Brauca ķēniņš gaŗām. Viena

meita teica: "Kad ķēniņš mani ņemtu par sievu, es ar vienu pašu mieža graudu paēdinātu visu kaŗa spēku."

Otrā sacīja: "Kad ķēniņš mani ņemtu, es ar vienu pašu linu šķiedru apģērbtu visu viņa kaŗa spēku."

Trešā sacīja: "Bet kad ķēniņš mani ņemtu, es tam dotu dēlu, kam vienā rokā saule, otrā mēnesis un galvā zelta mati."

Ķēniņš to dzirdēja, piesauca trešo meitu klāt, iesēdināja pie sevim karītē, noveda uz pili un nosvinēja spožas kāzas.

Bet pēc neilga laika ķēniņam bija jāiet kaŗā, un viņa sieviņai dažus mēnešus vēlāk piedzima tāds dēls: saule vienā rokā, mēnesis otrā, galvā zelta mati. Tad viņa sūtīja ķēniņam ziņu uz kara lauku, ka tāds un tāds dēls dzimis! Bet ķēniņa māte aizrakstīja dēlam uz kaŗa lauku, ka esot gan bērns, bet esot ļoti nejauks: ne pēc suņa, ne pēc kaķa, ne pēc putniņa; kas pa gaisiem skrien. Ķēniņš sadusmojās un rakstīja uz mājām, lai tikai audzinot, kāds jau esot - esot. Bet ķēniņa māte neteica mājiniekiem taisnību, bet sacīja, ka ķēniņš pavēlējis dēlēnu nokaut. Ķēniņiene gan raud, gan žēlojas, bet ķēniņa pavēlei nedrīkst pretoties. Bija jāatdod bērns vīra mātei, lai tā dara, ko grib, ar nelaimīgo puisēnu.

Ķēniņa māte tad ilelika zēnu nikna zirga silē, lai zirgs to saplēstu. Bet zirgs groza sili kā šūpli un dzied: Šūpu, šūpu, pūpu, pūpu, ķēniņ'

bērniņ, ē, ē, ē! Deviņ' gadi vēlākais, tētiņš pārnāks, ē, ē, ē,!

Ķēniņa māte redz: zirgs nekā bērnam nedara - liek mazo aiznest uz mežu un uzlikt egles galā, lai tur nobeigtos. Bet egle, tāpat kā zirgs, šūpo un dzied: "Šūpu, šūpu pūpu, pūpu, kēniņ' bērniņ', ē, ē, ē! Deviņ' gadi vēlākais, tētiņš pārnāks, ē, ē, ē!"

Kāds vecs vīriņš gāja gaŗām un, dzirdējis egli tā dziedam" paņēma bērnu pie sevis. Dēviņi gadi bija pagājuši, ķēniņš nāca no kaŗa mājās un viņa māte nu tam aizsteidzās līdz robežai pretim, stāstīdama, ka vedekla esot baidījusies nejauko bērnu rādīt un tādēļ nagalinājusi. Ķēniņš par to vēl vairāk sadusmojās un tūlīt uz pēdām atvēlēja mātei, lai viņa sievu iesloga pils pagrabā. Labi, vecene to padarīja smiedamās. Bet nu ķēniņš taisīja lielas dzīŗas, saaicinādams visus pavalstniekus, un gribēja dzīŗās jaunu ķēniņieni izmeklēties. Sanāca bez gala ļaužu. Tad ķēniņš lika visiem saviem pavalstniekiem minēt, kas tai un tai lādītē.

"Ja jūs uzminēsit," tā viņš sacīja, "tad es būšu otrā laulībā laimīgs, ja neuzminēsit, tad man nekādas laimes nebūs,"

Visi minēja, bet nevarēja uzminēt. Te beidzamā dzīŗu dienā atnāca vecs nabags ar mazu puisēnu un lūdza, lai puisēnam ļauj minēt. Mazajam puisēnam bija cepure galvā, cimdi rokās. Ķēniņš sacīja: lai viņš noņemot cepuri un novelkot cimdus! Bet nabags lūdzās, lai atļaujot tāpat minēt ar cepuri galvā, ar cimdiem rokā. Ķēniņam zēns tā patika, ka atļāva arī. Zēns sāka minēt : "Trīs meitas plūca linu, ķēniņš brauca gaŗām, Viena no meitām apsolīja ķēniņam dēlu, kam vienā rokā saule, otrā mēnesis un zelta mati galvā. Ķēniņš apprecēja šo meitu un aizgāja kaŗā; ķēniņa māte apmeloja ķēniņieni. Vairāk nevaru minēt. Man memmiņ' guļ pagrabā - divi riekstiņi lādiņā."

To teicis, zēns noņēma cepuri, novilka cimdus. Ķēniņa priekšā tad stāvēja viņa dēls ar sauli vienā rokā, mēnesi otrā un zelta matiem galvā.

Ķēniņš priekā sāka raudāt un pavēlēja ķēniņieni ar lielu godu no pagraba izvest, bet viltīgo māti tai vietā iegrūzt.

Nu bija atkal laime mājā.