16. A. 707. N o M a r i j a s R o m a ņ e n k o d z. 1794. g. L u d z a s a p r. S t i g l o v a s d r a u d z ē. V. V e r y h o, P o d a n i a L o t e w s k i e, W a r s z a w a, 1892, 9.

Tas bija ļoti sen atpakaļ, vienam vecītim bija trīs meitas, kuŗas visas bija laiskas un nekā negribēja strādāt. Viņu tēvs bija ļoti nabags, un tam vairs nebija līdzekļu viņu uzturai.

Reiz, kad viņa atkal prasīja ēst, tēvs aizveda viņas uz mežu ogu lasīt. Mežā gan ogu bija ļoti daudz, bet meitas negribēja pūlēties ar lasīšanu, un gribēja tik, lai viņām tēvs pats pielasītu.

Tēvs sacīja: "Es iešu dziļāki mežā ogu lasīt, un kad piesi&127; tīšu ar kūju pie koka, tad nākait šurp pie manis!"

Tēvs aizgāja. Pēc kāda laiciņa meitas dzird koka sišanu. "Skriesim pie tēva, viņš jau būs pielasījis daudz ogu!"

Viņas aizskrien, bet tēva neatrod, redz tikai kūju, piesietu pie koka un sāk raudāt. No viņu asarām izcēlās upe, kas tecēja līdz pat cara pilij.

Carevičs [cara dēls] iznāk un brīnās, ka vakar upes nemaz neesot bijis, bet šodien ieradusies, un saka sulaiņiem: "Ejiet un uzmeklējiet šās upes izteku!"

Viens sulainis, izstaigājis un pārnācis mājās, saka: "Izteku nemaz nevar atrast."

Carevičs sūta otru sulaini, bet tas arī neatrod. - Sūtot trešo, viņš saka: "Dabūsi no manis lielu dāvanu, ja atradīsi upes izteku."

Sulainis nostaigāja trīs dienas, bet tomēr neatrada upes izteku.

Beigās Carevičs pats bija nodomājis iet, viņš apsmērēja maizi ar sviestu, ielika to ceļa somiņā un aizgāja. Tā viņš bija gājis jau trīs dienas un tikai ceturtā dienā ierauga trīs skaistas meitenes; no kuŗu acim tecēja asaras un pārvērtās par upi.

"Kāpēc jūs raudat, skaistās meitenes?" jautā Carevičs.

"Mūs še atveda tēvs un atstāja mežā," meitas atbild.

"Varbūt jūs nekā negribējāt strādāt "

"Pavisam otrādi, mēs ļoti čakli strādājām."

"Ko tad jūs protat?"

Vecākā saka: "Es protu zīda diegus vērpt." Otra piebilst: "Es protu zīda drēbi aust." Bet jaunākā teic: "Es varu dzemdēt tādu dēlu, kuŗam būs zelta rokas līdz elkoņiem un sudraba kājas līdz ceļiem."

Carevičs paņēma visas māsas uz savu valsti ; jaunāko apprecēja un nometās ar to savā pilī. Viņi dzīvoja ļoti laimīgi, bet pēc kāda laika Carevičam bija jāiet kaŗā. Kamēr viņš bija prom, viņa sievai piedzima dēls. Vecākās māsas apskauzdamas jaunākās māsas laimi, pārdomā, kā to dabūt pie malas.

Careviča māte raksta savam dēlam vēstuli, ka viņam piedzimis dēls ar zelta rokām un sudraba kājām, un lūdz viņu, lai viņš drīzāk pārnāktu mājā. Šo vēstuli māte aizsūta ar ziņnesi. Tas iedams, iegriežas pie Careviča sievas vecākās māsas.

"Ir izkurināta pirts, ej nomazgājies," teica vecākā māsa. Ziņnesis aizgāja uz pirti, bet vecākā māsa pa to laiku, saplēsa mātes vēstuli un uzrakstīja viņas vārdā, ka Careviča sieva esot dzemdējusi tādu ķēmu, pus lāci, pus vilku. Ziņnesis gāja tālāk un iegāja arī pie otras māsas, bet tā pierakstīja vēl no sevis, ka viņam esot dzimis tāds dēls, pus lauva, pus tīģeris; ne vabole, ne varde, metoties visiem virsū, viņa māte baidoties un jautājot, ko darīt?

Ziņnesis &127;šo vēstuli aiznesa karalim. Karalis atbildēja: "Lai nu tur mans dēls būtu, kāds būdams, tomēr lai viņš paliek dzīvs kamēr es pats pārnākšu mājā."

Ziņnesis, atpakaļ nākot, bija atkal aizgājis pie karalienes māsas. Viņa to nosūtīja uz pirti, saplēsa karaļa vēstuli: un tās vietā uzrakstīja, lai jaunpiedzimušo dēlu tūliņ nogalinot.

Ziņnesis iegriežas arī pie otras karalienes māsas. Viņa it kā no karaļa vārda vēstulē vēl pielika klāt, jo kad karalis, mājās pārnākdams, atrastu jaunpiedzimušo ķēmu dzīvu, tad mātei un sievai pavēlēšot nocirst galvas.

Māte, pārlasījusi vēstuli, teica dēla sievai: "Mīļo vedekliņ, ko lai darām? Re, ko raksta karalis. Ieliksim bērnu zosu vidū, lai tas viņu noknābtu."

Nosvieda bērnu pie zosim, zosu tēviņš atkāpdamies teica: Neaizskariet bērnu, viņš būs mums par kungu." Rītā atnāk paskatīties, kas noticis ar bērnu, un atrod to neaizkartu. Paņem un iemet viņu cūku kūtī. Cūkas pienāk viņam klāt, bet lielākais vepris saka: "Uz to kaktu, kur bērns guļ, neejiet: viņš būs par mūsu saimnieku."

Bērns vēl tika pasviests pie govim un zirgiem, bet arvien viņu atrada dzīvu un neaizkartu.

Tad aiznesa un iemeta to pie ērzeļiem, bet vecākais no tiem, ieraudzījis zelta rociņas un sudraba kājiņas, pavēlēja bērnu saudzēt. Rītā atrod bērnu, bet jau ar nozudušu zeltu no rociņām un sudrabu no kājām.

"Ko lai ar viņu tagad izdarām?" teica māte dēla sievai, "nometīsim viņu mežā, tagad viņa rociņas un kājiņas vairs nespīd un droši vien to apēdis meža zvēri."

Nu aiznesa uz mežu, nometa viņu zem kāda krūma. Netālu no šīs vietas, dzīvoja iebūvietis. Viņa bāba cepa raušus, tai bija pietrūcis žagaru un tā teica vīram: "Ej un atnes žagarus!"

Vīrs aizgāja un sāka cirst krūmu, kuŗā izdzirda balsi: "Ak, tēt, nenocērt man rokas!"

Iebūvietis nobrīnējās, domādams: "Neviens un nekad dzīvē nav mani par tēvu saucis, redzams pats Dievs sūta man bērnu." No prieka viņš tagad vieglāki cirta ar cirvi par krūmu, bet atkal dzird saucam: "Ak, tēt, nenocērt man kājās! "

Trešo reizi iecirtis, dzird: "Ak, tēt, nenocērt man galvu, paņem mani līdza uz māju!"

Vecais paķeŗ bērnu un skrien priecīgs uz māju pie sievas, iekliegdamies: "Dievs man devis dēlu!"

Iebūvietis bija bagāts vīrs, un nu viņš sarīkoja balli, kuŗā salūdza visas sādžas iedzīvotājus, kungus ar sulaiņiem, un tā viņi līksmoja trīs dienas.

Karalis, pārnācis no kaŗa mājā, jautā: "Kur tad nu ir mans dēls?"

Māte viņam atbild: "Esi gan tu muļķis, ka tādu puisēnu pavēlēji nogalināt," un rāda viņam atsūtīto vēstuli.

To es neesmu rakstījis," iesaucās karalis, "bet ceru, ka mans dēls ir vēl dzīvs."

Viņš izsūta pa visu valsti ziņu, ja kas saskaitīšot riekstus cieši aiztaisītā pudelītē, tas būšot viņa dēls. Sapulcējās ģenerāļi un kungi un centās saskaitīt riekstus, bet tas viņiem neizdevās. Tad atnāk pie karaļa kāda sieviete un pastāsta, ka tam sādžā, kuŗā viņa dzīvojot, viens iebūvietis esot atradis mežā dēlu; puisēns esot skaists un prātīgs un droši vien viņš pratīšot saskaitīt arī riekstus pudelē. Karalis tūliņ aizsūtīja pēc puisēna, kuŗš arī atnāca un uzreiz iepatikās karalim.

"Nu, saskaiti, cik šeit riekstu!"

"Ar mieru, saskaitīšu, tikai lai mani neviens netraucē."

Puisēns, nostājies karaļa priekšā, iesāka stāstīt: "Kādam vecītim bija trīs meitas - divi rieksti pudelītē; visas viņas bija laiskas - divi rieksti pudelītē un t. t. un t. t."

Kad puisēns beidza stāstīt, tēvs viņu apkampa un atzina par savu dēlu.

Re, kas man saskaitīja riekstus pudelītē!" viņš iesaucās. "

Karalienes māsām viņš pavēlēja nocirst galvas.

P i e z ī m e. Ar upīti no triju meitu asarām iesākas arī viens līdzīgs baltkrievu pasakas variants P Š.