17. A. 707. T e i c ē j a 89. g. v e c a A. R a s n a č a N ī c g a l ē. L a t v j u k u l t ū r a s k r.

Treis rogonas ceļa molā plyuca lynus. Tymā laikā kēniņš braucja svuotūs. Vīna rogona soka: "Jo mani kēniņš appracātu, es jam vysu pasauli apvylktu ar vīnu šķīzni lynu."

Ūtra soka: "Jo mani kēniņš appracātu, es jam ar vīnu kukuli maizes pabaŗuotu vysu pasauli."

Trešuo soka: "Jo mani kēņiņš appracātu, es jam dzymdynuotu dālu ar zalta matiņim."

Izdzierdis trešuos rogonas vuordus, ķēniņš daudzi: nadūmuodams, pajēma jū sev par sīvu un aizvedja uz pili. Nailgu laiku jis padzeivuoja un jam vajadzēja braukt uz karim. Sūnejūs laikūs dzelzceļu nabeja; tuodēļ jam vajadzēja braukt ar zyrgim. Izbraukdams, kēniņš pīsacēja sovai sīvai: "Jo dzymdynuosi dālu ar zalta motim, tod roksti man vēstuli!"

Napuorguoja pusgoda pēc ķēniņa aizbraukšanas, kai Dīvs devja kēniņīņai dēlu ar zalta matiņim. Kēninīņa vēļ napaspēja nūrakstīt vēstuli, kai jau juos muosas, rogonas, sasarunuoja un aizrokstīja agruok ķēniņam vēstuli: "Tev na dāls dzyma ar zalta motim, bet čapāks un kāms [ķēms] vardei leidzīgs."

Sajēmis šaidu vēstuli, ķēniņš ļūti sasadusmuoja un pīrakstīja sīvai vēstuli: "Dreižuok izpūstej kāmu, cytaiži tev golvu nūcieršu, kad atbraukšu."

Kēninīņa smogi nūsabreinuoja, sajēmusi taidu vēstuli. Jei nazynuoja, ka juos muosas nūrakstīja taidu vēstuli kēniņam. Kēninīņa pasaucja sovu kolpu, lyka, lai iztaisa peitinīti, un lai izsmērej jū ar vosku; tad īlykuse jīmā bērniņu, īlaidja azarā.

Par nakti vējš skalinīti aizpyuta leidz ūtrai azara pusei. Reitā guoja cauri divi vecīši, kurim nabēja bārnu, un redz, ka nazkas uz yudeņa maun. Vecīši skalinīti izvylka uorā un atroda tur skaistu puisīti vydā. Ji jū pajēmja pi sevis un audzynuoja, kai sovu dālu. Un kas par breinumu vecīšim? Puisīts aug na pa gadūm, bet pa dīnom. Izaudzis lels, jis soka vecīšim: "Dīzgon es jau ēžu jyusu maizes, tagad īšu pats struoduot. Kū nūpelnīšu, tū jums pi vacuma atnesšu."

Aizguoja jis uz mežu, iztaisīja kastīti, pīplēsja rīkstu, salyka vīnā pusē un tad aizīt uz ķēniņa pili un prosuos, vai navar jū pījemt kēniņš par duorzinīku. Ķēniņš vaicoj; "Vai tu prūti kūkus audzēt vysaidus?"

"Jā!" jis atsoka, "es varu vysaidus kūkus izaudzēt."

Tai jī sasarunuoja un jis palyka par duorznīku. Ūtrā dīnā jis atīt pi kēniņa un soka, vai nagribs ķēniņš pasaklausīt vīnu nūtikumu. Kēniņš jam atļuovja un jis suoka stuostīt: "Treis rogonas ceļa molā plyucja lynus (pajēmis vīnu rīkstu ilīk ūtrā kastītes molā). Braucja kēniņš svuotūs. Jis dzierd, ka juos runoj. Vīna soka: ja es byutu ķēniņa sīva, es ar vīnu lynu škīzni apvylktu vysu pasauli, ūtra soka: jo es byutu juo sīva, es ar vīnu kukuli maizes pabaruotu vysu juo valsti, un trešuo soka: jo es byutu kēniņa sīva, es jam dzymdynuotu dēliņu ar zalta matiņim (vēļ puorceļ rīkstu ūtrā pusē). Izdzierdis trešuos rogonas vuordus, kēniņš daudzi nadūmuoja un apsaprecēja ar jū. Na par garu laiku kēniņam vajadzēja braukt karā. lzbraukdams, kēniņš pīsacēja sovai sīvai: "Jo dzymdynuosi dēliņu ar zalta matiņim, aizroksti maņ vēstuli." Napuorguoja pusgoda pēc kēniņa aizbraukšanas, Dīvs devja kēninīņai dālu ar zalta matiņim. Kēninīņa vēl napaspēja uzrakstīt kēniņam vēstuli, kai rogonas, juos muosas, nūrakstīja kēniņam: "Tev na dāls ar zalta matiņim dzyma, bet čapasls un kāms, vardei leidzīgs." Kēniņš, sajēmis taidu vēstuli, ļūti sasadusmuoja un aizrakstīja kēninīņai, lai dālu nūnuovej. Sajēmusi taidu vēstuļi, smogi nūsabreinuoja. Kēninīņai cyta nikuo napalyka darīt, kal īlaist dēliņu azarā. Sataisījuse peitinītē vītu, jiei īlyka jimā dēliņu un palaidja azarā. Par nakti vējš aizpyutja peitinīti ūtrā azara molā. Reitā guoja cauri vecīts ar vecīti un, īsavāruši peitinīti, īt izvylka un puisīiti pajēmja pi sevis. Par breinumu dēļ vysu, puisīts auga na pa godim, bet pa dīnom. Izaudzis lels, jis aizguoja prūjom nu vecīšim."

Jis īlika baidzamū rīkstu ūtrā pusē, tai ka vīnā pusē beja seši rīksti un ūtrā. Tad nūruovja nu golvas sev capurīti un kēniņš īraudzēja puisīti ar zalta matiņim. Tad kēniņam īguoja pruotā vysa juo paguotne. Jils pīsaucja pi sevis sovu dālu un nūbučuoja jū. Tad atsaucja rogonu muosu un vaicuoja: "Kura jyus man rakstējāt vēstuli?"

Rogonas pīsazyna. Kēniņš lyka juos pakuort, bet pats, pajēmis sovu dālu, aizguoja pi kēninīņas un paruodīja jai dālu. Jei ļūti nūsaprīcuojās, īraudzējuse sovu dālu dzeivu. Tad lyka sataisīt lelu balli un sasaucja daudzi vīsu.