18. A. 707. V. V ī d n e r i s S k r u n d ā, B r ī v z e m n i e k a k r ā j u m s. LP, VI, 1039 (152, 14).

Abas māsas pirmo ķēniņienes dēlu ielikušas kastītē un ielaidušas jūŗā, bet zvejš (zvejnieks) izzvejojis puisēnu un audzinājis savā būdiņā. Ķēniņam turpretim māsas ziņojušas, ka ķēniņienei kucens piedzimis un tādēļ to noslīcinājušas. Otrreiz ķēniņienei piedzimusi meitiņa - to arī iemetušas jūrā un atkal tas pats zvejš izzvejojis. Šoreiz māsas paziņojušas ķēniņam, ka ķēniņienei kaķēns piedzimis. Ķēniņš par to saskaities un iemetis savu sievu uz visu mūžu cietumā. Bet kad nu ķēniņš no kaŗa pārnācis, tad vienu dienu jājis medīt un neviļot atradis to būdiņu, kur viņa zeltmatu bērni pie zveja auguši. Iesācis runāt ar bērniem un dabūjis zināt, ka esot ķēniņa bērni un, ka audžu tēvs pats redzējis, ka ķēniņienes māsas viņus jūŗā gribējušas slīcināt. Nu ķēniņš pārvedis bērnus mājā, nosodījis abas sievas māsas un tad dzīvojis laimīgi.