20. A. 707. 675. N o H o n o r a t a s B e n e d i k t a m e i t a s, d z. 1866. g. L u d z a s S t i g l a v a d r a u d z ē. W. W e r y h o, P o d a n i a L o t e w s k i e. W a r s z a w a 1992. 19.

Ļoti senos laikos dzīvoja trīs raganas. Reizi viņas bija aizgājušas uz pirti. Karaļdēls medīdams bija Pienācis pie pirts un izdzirda tur viņu balsis. Vecākā ragana teica: "Ja mani apprecētu karaļdēls, es viņam dzemdētu divpadsmit dēlus, kuŗiem kājas līdz ceļiem būtu no zelta, rokas līdz elkoņiem no sidraba."

Otra ragana teica: "Ja mani karaļdēls paņemtu par sievu, es viņam ar vienu maizes drusku paēdinātu visu karaļvalsti."

Jaunākā ragana iesaucās: "Ja ar mani apprecētos karaļdēls, es viņam ar vienu šķiedru apģērbtu visu karaļvalsti."

Karaļdēls, to dzirdēdams, domā: "Karaļvalsti paēdināt un apģērbt es arī pats pratīšu. Ņemšu par sievu labāk to, kas man apsola divpadsmit dēlu ar zelta kājām līdz ceļgaliem un sidraba rokām līdz elkoņiem."

Viņš tā arī izdara un apprecē vecāko no trim māsām. Pēc kāda laika viņš aizbrauc no mājas projām. Par to laiku viņa sievai piedzimst divpadsmit dēlu ar zelta kājām līdz ceļgaliem un sidraba rokām līdz elkoņiem. Sieva sūta vīram vēstuli un paziņo viņam, kas noticis. Viņas sūtītais vēstnesis, iedams visu dienu, nonāk vakarā pie tās mājās, kuŗā dzīvo karalienes māsas. Viņš ieiet iekšā un lūdz, vai še nevarētu pārgulēt. Viņas to labprāt uzņem un pasniedz viņam arī vakariņas. Pēc tam&127; sūtītais vēstnesis apgulstas. Viņam guļot, meitenes paņem no viņa vēstuli, un iemet to ugunī, bet tās vietā uzraksta citu, kuŗā paziņo; karalim, ka karaliene esot dzemdējusi divpadsmit kaķus. Vēstnesis šo vēstuli aiznes karalim. Karalis atbild: "Lai tur būtu radušies kaķi jeb rupuči, bet lai viņi tiek atstāti dzīvi, kamēr es pats pārbraukšu mājā."

Atpakaļ nākot, vēstnesis atkal iegriežas pie karalienes māsām. Māsas sadedzina arī šo vēstuli un tās vietā noliek citu, kuŗā pavēl, ka jaunpiedzimušie dēli līdz ar pašu māti jānonāvē, kamēr karalis pats vēl nav pārnācis mājā.

Māte vienu dēlu paslēpusi un parādījusi kaimiņiem tikai vienpadsmit. Kaimiņi paņem šos vienpadsmit dēlus, aiznes tos uz Melno jūŗu un iemet āliņģī. Kad tas bija izdarīts, tad māte parāda, ka viņai esot vēl viens dēls palicis un lūdz, lai šo dēlu reizē ar viņu pašu ieslēgtu mucā un iemestu ezerā.

Karalis pārnācis mājā, apprecē pirmās sievas māsu, kura bija solījusies visu karaļvalsti paēdināt ar vienu maizes drusku. Pēc kāda laika ūdenī iemestā muca aizpeld uz ezera vidu un peld tur četras dienas pa ūdens virsu. Tad dēls jautā mātei, vai nevarot izstiepties.

"Nē, nestiepies vis!" atbild māte, "jo muca var saplīst un mēs varam noslīkt."

Pēc dažām dienām dēls atkal lūdz māti, lai atļautu viņam izstiepties, bet māte tāpat noliedz. Trešo reizi dēls jautā mātei; vai viņš nevarot izstiepties. Muca pa to laiku bija jau piepeldējuši tuvu pie krasta.

Tagad māte arī atļauj. Dēls izstiepjas, muca saplīst un viņi nonāk uz salas krasta. Dēls saka: "Pameklēsim kādu putnu ko ēst."

Māte paliek uz krasta, bet dēls aiziet. Ejot viņš sastop vecīti, kas viņu jautā, kā viņš še nokļuvis.

"Pats nezinu, kā šeit esmu ticis. "

"Nāc man pakaļ!" saka vecītis.

Drīzi vien viņi nonāk pie kādas istabiņas, kas ir gluži tukša. Vecītis noliek savu kuli ar trim spieķiem uz galda, un pats apmetas uz sola. Puisēns jautā vecītim: "Ko tu ar šiem spieķiem dari?" "Šie spieķi izdara visu, ko vien vēlās," atbild vecītis Puisēns ierauga vecītim uz rokas gredzentiņu un atkal jautā:

"Bet ko tu dari ar šo gredzentiņu?"

"Re, ja es uzlieku gredzentiņu uz otras rokas pirksta, tad varu aizskriet, kur vien gribu."

Vecītim aiz jostas bija cirvis. Puisēns jautā: "Ko tad tu ar šo cirvi dari?"

"Ar to var uzcelt māju, kādu tik vēlas."

Kad vecītis aizmieg, puisēns paņem trīs spieķus, cirvi, novelk viņam arī gredzentiņu no pirksta un aiziet pie mātes. Viņš teic cirvim: "Uzceļ man labāku māju, kā pašam karalim, bet netraucē mūsu mieru!"

Rītā piecēlušies viņi redz, ka jau atrodas skaistā pilī. Puisēns iziet no pils ārā un redz, ka laivā brauc zvejnieki uz salu. Kad viņi pienāk klāt, puisēns viņiem saka: "Kad būsit pie karaļa, tad pastāstait viņam, ko še esat redzejuši!"

Puisēns, pārvērties par mušu, aizskrien pie karaļa. Te noklausās visu, ko zvejnieki stāsta karalim. Viņi saka, ka uz salas esot redzējuši vēl skaistāku māju par karaļa pili, un ieteica karalim aizbraukt un apskatīt šo brīnumu.

Karalis grib braukt, bet viņa sieva viņu atrunā, sacīdama, ka aiz Melnās jūŗas esot tāda pirts, kuŗā katrs vecītis varot pārvērsties par divdesmit gadu vecu jaunekli.

Muša aizlaižas uz salu un atkal paliek par puisēnu. puisēns pastāsta visu, ko bija dzirdējis, mātei un lūdz viņas svētību jo vēlas doties ceļā un uzmeklēt to brīnuma pirti. Māte arī dod viņam savu svētību. Puisēns paņem kuli ar spieķiem, un dodas ceļā. Viņš pārliek gredzentiņu no vienas rokas otrā un uzreiz atrodas pie brīnuma pirts. Puisēns pavēl spieķiem, lai tie pārnestu pirti uz salu un nostādītu to netālu no viņu mājas. Tad viņš steidzās arī pats uz māju un ierauga jau pirti noteiktā vietā.

Otrā dienā, iziedams no mājas, viņš atkal sastop zvejniekus un pasaka viņiem: "Atnāciet pie manis un apskatiet manu pirti!" Vecie zvejnieki ieiet pirtī, nomazgājas un iziet no turienes par jaunekļiem. Puisēns viņiem pasaka: "Kad būsit pie karaļa, tad pastāstiet viņam par manu pirti."

Zvejnieki aizbrauc, un puisēns, pārvērties par mušu, aizskrien viņiem pakaļ. Zvejnieki nonāk pie karaļa un stāsta viņam par brīnuma pirti uz salas. Karalis taisās pats braukt turpu

un apskatīt, sieva viņu atrunā un saka: "Kādā augstā kalnā esot bērzs, kuŗa virsotnē sēdot kaķis. Kad tas nolaižoties zemē, tad stāstot pasakas, bet kad kāpjot augšā, tad dziedot dziesmas."

Puisēns pārnāk mājā un pastāsta mātei visu, ko bija dzirdējis pie karaļa, un saka: "lešu pēc šī kaķa."

Paņēmis spieķus un pārlicis otrā rokā gredzenu, viņš jau atrodas pie kalna un teic spieķiem: "Pārnesiet bērzu ar visu kaķi uz salu, lai bērzs aug mājas priekšā pie lieveņa!"

Pārnācis mājā, viņš atrod bērzu, un bērzā kaķi. Kāpjot lejā viņš stāsta pasakas, bet kāpjot augšā dzied dziesmas.

Trešā dienā puisēns iziet no mājas, ierauga atkal zvejniekus un lūdz tos, lai nākot apskatīt brīnuma kaķi. Zvejnieki to apskata un nevar vien nobrīnīties.

"Būdami pie karaļa," teica puisēns, "pastāstiet viņam par kaķi un lūdziet, lai viņš atbrauktu un arī pats apskatītu šos brīnumus."

Zvejnieki aizbrauc un puisēns, pārvērties par mušu, aizskrien viņiem pakaļ. Zvejnieki stāsta karalim par brīnuma kaķi un par puisēna lūgumu. Karalis arī taisās braukt, bet sieva viņu atrunā sacīdama: "Ir vēl lielāks brīnums. Aiz Melnās jūŗas, starp kalniem, ir vērsis, kas ar ragiem aŗ, ar asti sēj, bet ar mēli cep pīrāgus."

Puisēns pārnākdams, pastāsta mātei, ko karaliene esot runājusi. Tad viņš saka: "Es iešu un atnesīšu to vērsi šurp."

"Bet, dēliņ, kā tad tu to izdarīsi?"

Māte nezinājusi, ka viņas dēlam esot burvju gredzentiņš, spieķis un cirvis.

"Dod, māmiņ, tikai savu svētību!" atbild dēls.

Paņēmis spieķus un pārlicis gredzentiņu otrā rokā, viņš jau atradās pie vērša. Nu viņš pavēlēja spieķiem, lai tie aiznestu vērsi uz viņa mājas pagalmu. Kad puisēns pārnāk mājā, viņš jau atrod vērsi pagalmā.

Ceturtā dienā, iziedams agri no mājas, viņš atkal sastop zvejniekus.

"Atnāciet pie manis un apskatiet manu vērsi!"

Zvejnieki arī aiziet un redz, ka vērsis cep pīrāgus. Puisēns uzaicina viņus uz brokastim un pamielo zvējniekus ar tēju un pīrāgiem. Vērsis vēļ izcep jaunus pīrāgus un puisēns vienu no tiem iedod zvejniekiem, lai viņi to aiznestu karalim. Zvējnieki ar pīrāgu aizbrauc pie karaļa un puisēns, pārvērties par mušu, aizskrien viņiem pakaļ. Tur viņš dzird, ka karalis taisās braukt un apskatīt brīnuma vērsi, bet karaliene viņu nelaiž, sacīdama: "Esmu dzirdējusi vēl lielāku brīnumu. Aiz Melnās jūŗas, aiz kalniem esot avots, uz kuŗa krasta esot vienpadsmit brāļu ar zelta kājām līdz ceļgaliem un sidraba rokām līdz elkoņiem."

Puisēns atgriežas pie mātes un pastāsta viņai visu, ko bija dzirdējis pie karaļa. Tad, saņēmis mātes svētību, pārmet par pleciem kuli, kuŗā bija ielicis vienpadsmit pīrādziņu, un pārlicis gredzentiņu otrā rokā, uzreiz atrodas pie avota, bet vienpadsmit brāļu tur neatrada. Viņš noliek uz galda vienpadsmit pīrādziņus un pats paslēpjas. Vienpadsmit brāļi atskrien un iekliedzas : "Nekad vēl mums &127;nav bijis pīrāgu, bet tagad viss galds ar tiem pārklāts! Tik sen, ka mēs nekā laba neesam baudījuši! Kas mums tos sūta?"

Jaunākais brālis saka: "Droši vien pīrāgu atnesējs ir tepat paslēpies, pameklēsim tik viņu!"

Kad viņi sāka meklēt, tad puisēns izgāja pats, sasveicinājās ar brāļiem un ielūdza viņus pie sevis uz salu.

"To mēs gan nedrīkstam darīt, jo čūska neatļaus."

"Ejiet vien, es jūs no čūskas pasargāšu."

Brāļi nu arī aiziet, bet čūska dzenas viņiem pakaļ. Puisēns pavēl spieķiem, lai tie sāktu čūsku sist. Spieķi nu sāka čūsku dauzīt un sit to līdz pusnāvei. Tad viņi paņem avotu un dodas visi tālāk. Čūska atkal dzenas viņiem pakaļ, bet spieķi nu sadauza to vairāk. Visi brāļi drīzi vien ar avotu atradās uz salas. Māte nu ar prieku uzņem savus dēlus, paēdina un padzirda viņus.

Nākošā rītā agri brāļi iziet no mājas un redz, ka nāk zvejnieki. Vecākais brālis saka: "Atbrauciet pie manis, apskatiet avotu ar spēka ūdeņi un manus vienpadsmit brāļus ar zelta kājām un sidraba rokām!"

Zvejnieki atnāk, izdzeŗ pa kausam stiprā ūdens un sajūt, ka viņu spēki ir vairojušies. Tad paņem vienu biķeri ar šo ūdeni un aiznes arī karalim.

Puisēns pārvēršas par mušu un steidzas viņiem pakaļ. Zvejnieki, pārnākuši pie karaļa, stāsta viņam, ko viņi esot redzējuši, un dod viņam dzert to spēka ūdeni. Izdzēris ūdeni, karalis jūt, ka viņa spēki ir vairojušies. Tagad viņi galīgi nospriež braukt uz salu. Sieva gan vēl lūko viņu atrunāt, stāstīdama vēl par dažādiem brīnumiem, bet karalis vairs neklausa un negrib atsacīties no sava nodoma.

Puisēns, visu noklausījies, atgriežas mājā. Māte un brāļi guļ, bet viņš pavēl, lai cirvis uztaisot stikla ceļu no viņa mājas līdz pašai karaļa pilij, un lai pa vienu malu šim ceļam atrastos ziedošas ābeles, un pa otru malu ābeles ar gataviem āboliem. Bet, karalim pārnākot no salas atpakaļ, lai pa abām ceļa malām būtu gatavi ābali. Rītā māte vāra tēju, taisa ēdienu un smeļ spēka ūdeni. Atbrauc karalis, viņam iet pretī un iesēdina karietē. Karalis noskūpsta māti, bet dēli viņam nobučo rokas.

Tagad viņš arī pazīst savu sievu un divpadsmit dēlus. Karalis ļoti sadusmojies uz otras sievas par piekrāpšanu,

uzraksta pavēli, lai viņu piesietu pie zirgiem un saraustītu gabalos.

Pats karalis ar bērniem un sievu apmetās dzīvot uz salas, kur arī paliek līdz šim.

P i e z ī m e. Arī kādā polu pasakas variantā ir teikts, ka karaļa meitai bijuši divpadsmit dēli. P. Š.