21. A. 707. A u g u s t s M e d n i s G u l b e n ē. LP, VI, 1027 (152, 8).

Viens ķēniņš gribēja precēties. Viņš tad saaicināja visas savas valstības meitas un prasīja, kāda katrai laime. Tad arī divas māsas atnāca un stāstīja savas laimes. Pirmā teica: "Es varu daudz brīnumu darīt!"

Otra atkal: "Es dzemdēšu divpadsmit dēlus, tie spīdēs kā saule."

Šī, kas tādus dēlus solīja, ķēniņam patika, un viņš apprecēja to. Pēc kāda laika ķēniņienei dzima trīs dēli, bet viņas vecākā māsa, burve, bija par vecmāti, tā atdeva bērniņus pūķam un rādīja ķēniņam tai vietā trīs kucenus. Ķēniņš apskaitās un gribēja ķēniņieni nosodīt, ka esot pievīlusi viņu; bet kad šī nu tā gauži lūdzās, tad atlaida no soda.

Atkal pēc kāda laika ķēniņiene dzemdēja citus trīs dēlus, bet burve tos atkal atdeva pūķam pār trīsdeviņām jūŗām rādīdama tai vietā kucenus. Ķēniņš arī šoreiz noskaitās, bet taču piedeva, kad sieva dikti lūdzās.

Atkal pēc kāda laika ķēniņiene dzemdēja vēl citus trīs dēlus, bet tos arī burve atdeva pūķam un rādīja tai vietā kucenus. Ceturto reizi ķēniņienei vēl piedzima trīs spoži jo spoži dēli un no tā dzimuma burve dabūja tikai divus pūķam atdot, trešo, pēdīgo dēlu, ķēniņiene attapa paslēpt. Tomēr burve ir tad rādīja ķēniņam trīs kucenus un apsūdzēja tik bargi, ka ķēniņš sausās dusmās pavēlēja sievu mucā slodzīt un jūŗā palaist. Un tad nu tur iegrūda nabadzīti cietā mucā, aiznaglotā mucā, un palaida, lai peld. Bet ķēniņiene bija attapusi paslēpto bērniņu aiz drānām, slepeni glabātu, mucā līdz paņemt, un šis puisēns - sazini Dievs - auga augdams, ka drīzumā mucā nemaz rūmes neatlika, tik ātri. Auga, auga - pēc kāda laika jau dēls saka: "Māte, es plēsīšu mucu pušu."

Māte atteica: "Lai, lai, dēls, gaidīsim, kamēr muca paliek mierīga no jūŗas viļņiem."

Trešā dienā muca palika mierīga, dēls nu pārplēsa mucu un viņi atradās uz tukšas salas, kur nebij ne kumosa ko ēst. Bet ķēniņiene neviļot atrada kabatā šņudaugu; to ķēniņš žēlsirdībā bija iebāzis paslepen, kad abi šķīrušies. Un šo šņudaugu, tikko viņu izklāja, tūliņ gadījās tur virsū labākie ēdieni un dzērieni. Nu bija tās raizes pie malas.

Bet vienu dienu ķēniņienes dēls, mātei neprasīdams, paņēma šņudaugu, izklāja jūŗas malā un sāka ēst. Te pienāca svešs vīrs: lai atdodot šim šņudaugu, būšot tai vietā dot divi vīrus, kas visu iespējot, visu padarot. Labi, izmija un nu dēls aiziet ar vīriem pie mātes. Bet māte par to viņu sabāra, ka atdevis tik dārgu šņudaugu svešiniekam. Tad dēls attapās un pavēlēja saviem vīriem šņudaugu kungam atkal atņemt. Tie aizskrēja un drīzi bija ar šņudaugu atpakaļ.

Tad dēls sacīja uz vīriem: "Kādu darbu lai nu jums dodu? Vai zināt? Ejiet atvediet manus vienpadsmit brāļus! Tie mīt pie pūķa aiz trīsdeviņām jūŗām."

Labi, tie aizskrēja pie pūķa; bet ap rīta laiku atnāca tukšā atpakaļ. Brāļus nevarējuši dabūt, viņus pūķis turot apakš savām nāsim, tur vajagot kristīga cilvēka smakas, lai pūķim jautro miegu atņemtu, ka var brāļus silepen paņemt, kamēr aizmidzis.

Tad brālis iepilināja savas asinis karašiņā un iedeva vīriem, lai to paturot pūķim pie nāsim, te karašiņā būšot kristīga cilvēka smakas papilnam. Vīri aizskrēja pie pūķa, paturēja karašiņu pie nāsim un tūliņ gulēja tik cietā miegā, ka varēja visus vienpadsmit brāļus no nāsuapakšas izraut un pārvest pie divpadsmitā brāļa uz salas. Nu bija mātei un brālim tādi prieki, ka nemaz izteikt. Un tad viņš vēl lika vīriem uztaisīt stikla tiltu no salas līdz tēva pilij. Pa šo tiltu visi divpadsmit dēli pārgāja ar māti pie ķēniņa un izteica, ko burve viņiem darījusi. Ķēniņš nosodīja burvi, izdalīja valsti saviem divpadsmit dēliem un dzīvo no tās dienas saticībā un mīlestībā ar savu ķēniņieni.