22. A. 707. 675. K r ū m i ņ š P ē t e r u p ē. A. B ī l e n š t e i n a k r. LP, VI. 1021 (152, ).

Vienam tēvam bijušas trīs meitas, visas trīs vienā skaistumā. Un lai viņas strādājušas, ko strādādamas, dziedājušas, ko dziedādamas, gājušas, kur iedamas - vienmēr kopā visas trīs.

Vienreiz meitas, tēva tīrumā linus raudamas lielījušās: pirmā būšot no viena rudzu grauda veselu ķeizara kaŗa spēku paēdināt; otra būšot no viena linu šķiedra visu ķeizara kaŗa spēku apģērbt; trešā, jaunākā, būšot ķeizaru apdāvināt - ja šis viņas ņemtu - ar divpadsmit dēliem, kam zelta galvas.

Un tās zemes ķeizars, medībās būdams, neviļot sarunu noklausījies un apņēmis jaunāko meitu par sievu. Bet vecākās māsas sašutušas par to un apskaudušas jaunāko.

Tad ķeizaram bijis jāiet uz pārjūŗu zemēm. Pa to starpu ķeizarienei bijušas radības, sūtījuši pēc vecmātes. Sulaiņi satikuši vienu ceļā, tā bijuši ķeizarienes vecākā māsa, tagad pārģērbusies ragana. Viņa tikām jaunākās māsas laimi skaustin skauduši, kamēr pārvērtusies par raganu. Un sulaiņi raganu noveduši pie ķeizarienes. Ķeizarienei radījušies trinīši; trīs prinči ar zelta galvām un rokām. Bet vecene (ragana) visus trīs nokopusi: atdevusi vel(n)am par darbniekiem un ķeizaram pārjūŗu zemēs ziņojusi, ka sieva dzemdējusi trīs kaķēnus. Ķeizars atbildējis: "Lai kā, ja tik(ai) ķeizariene dzīva!"

Pēc tam ķeizars pārnācis mājā, bet vēlāk atkal bijis jāiet uz pārjūŗu zemēm. Nu atkal ķeizarienei bijušas radības un šoreiz tādi paši trīnīši piedzimuši. Bet vecene, burve, atdevusi vel(n)am par darbniekiem un ziņojusi ķeizaram, ka sievai kuceni piedzimuši. Ķeizars atteicis: "Lai kā, kad tikai ķeizariene dzīva!"

Trešo reizi gadījies tāpat, nezin, par ko tad zelta prinči notaisīti, vai par cāļiem, vai par putniem, bet vel(n)am kā atdoti, tā atdoti.

Ceturto reizi arī tāpat gadījies; bet nu ķeizariene dabūjusi vienu mazo princi paslēpt padusē, burve tikai tos divus nodevusi vel(n)am. Bet nu šoreiz ķeizars taču sadusmojies uz sievu: vienmēr kuceni, kaķēni un kas nekas - un dusmās pavēlējis sievu tukšā mucā iemest un jūŗā iesviest.

Tā padarījuši. Bet nu mazais princis, pie mātes krūts gulēdams, audzis un audzis un tad tikai tu proti kā audzis, tā audzis. ka pēc īsa laika sacījis: "Man te nav rūmes izstiepties, atsperšu kājas pret mucas dibenu!"

Māte to klusinājusi: "Nestiepies, dēliņ, nestiepies; ja tu stiepsies, tad mēs pagalam."

Labi, nestiepies. Bet pēc maza laiciņa dēls atkal: "Nav rūmes izstiepties, atsperšu kājas pret dibenu."

Māte mierinājusi: "Nestiepies, dēliņ, nestiepies, tad mēs pagalam."

Trešo reizi dēls iesaucies: "Nav rūmes izstiepties, atsperšos pret dibenu!"

Māte, juzdama, ka nu jau muca pa olām zvalstās, sacījusi: "Stiepies, dēliņ, stiepies - atstiepies!"

Un kā dēls licis kājas pret dibenu, tā braikt! dibens laukā un šie atradušies jūrmalā uz sēkļa. Gājuši no mucas laukā, pa kāpām pāri &127;lielā, biezā mežā iekšā. Tur nācis viens vecs, līks vecītis pretī, tam bijis spieķītis rokā. Dēls ilgi noskatījies uz spieķīša, tik žēlīgi skatījies. Vecītis vaicājis: "Ko tu tik žēlīgi skaties?"

Atbildējis: "Tāpēc, ka arī tādu gribu."

"Ne, dēliņ, tā tu nevari dabūt. Viņam jau ir tāds spēks, visu darīt, ko vien pavēl."

Dēls lūdzies veča, ja vairāk ne, tak aplūkot lai dodot. Iedevis aplūkot un nu tikām, tikām tielējušies, kamēr atdevis spieķīti. Puisis saņēmis spieķīti, apskatījies te uz reizi iekliedzies : "Spieķīti sit vecīti nost!"

Sacīts - darīts. Spieķītis vecīti aizsūtījis uz smilteni par junkuru. Nu māte ar dēlu gājuši atpakaļ uz jūrmalu.

Še nonākuši, dēls sacījis: "Spieķīti, iztaisi placi!"

Spieķītis iztaisījis placi. Dēls sacījis: "Spieķīti, uzcel pilis ķeizarienei un viņas dēlam! "

Spieķītis uzcēlis pilis. Tad teicis: "Spieķīti, apgādā visu ķeizarienei un viņas dēlam!"

Spieķītis apgādajis ķeizarienes un dēla tīrumā cūku ar zelta sariem un divpadsmit zeltsaru sivēniem. Un šī zeltsaru cūka ar degunu arusi, ar kājām ecējusi, ar asti sējusi. Tad apgādājis arī vēl baltu ķēvi ar divpadsmit zeltkrēpes, zeltastes kumeļiem un pils durvju priekšā liepu ar divpadsmit zelta žuburiem; pa liepas zariem divpadsmit zeltspalvas kaķi augšā kāpaļājuši ziņģēdami, zemē kāpuši dziedādami. Labi, tas nu viss labi.

Bet nu ķeizariene stāstījusi dēlam, ka šim vēl vienpadsmit brāļi, visi tādi kā liets, tie kalpojot ellē vel(n)am un tēvs atkal dzīvojot viņpus jūŗas skaistā ķeizara pilī un valdot lielu valstību. Dēlam, šo dzirdot, tūliņ prāts nesies pie tēva.

Ķeizars atkal, pa to starpu no pārjūŗas zemēm atnācis un savas sievas neatradis, gājis pie trīsmeitu tēva un apņēmis otru māsu, raganu, par sievu. Apņēmis gan, bet ķeizars tomēr staigājis arvienu tāds sapūties.

Te vienreiz ķeizara mantas kuģim uznākusi liela, liela auka, kuģis nomests svešā jūrmalā, glītā ostā. Kuģinieki kā par brīnumu brīnumiem ieraudzījuši malā skaistu pili, zelta kokus. Gājuši turp - skaists vīrs, zelta matiem, zelta rokām laipni saņēmis viņus un pacienājis. Bet kuģiniekiem projām ejot, zeltmatis lūdzies, lai šā arī ņemot uz viņu zemi līdz. Labi. Nu zeltmatis paņēmis savu spieķīti un aizbraucis pār jūŗu uz tēva zemi. Nobraucis tur, nonācis pie ķeizara pils un teicis: "Spieķīti, pataisi mani par mušu!"

Acumirklī palicis par mušu, ielaidies ķeizara guļamā istabā un iekodis ķeizaram pierē, ķeizarienei (raganai) degunā. Ķeizars neko, bet ragana tūliņ manījusi valrs iaba neesam, un sākusi ar lapām mušas dzenāt. Bet zelmatis par to laiku atkal bija pārvērties cilvēkā, nogājis pie kalēja un licis tādu cirvi kalt, kas ar abām rokām cilājams. Kalejs uzkalis cirvi, zelmatis pacēlis ar mazo pirkstiņu; kalējs otrreiz uzkalis vēl lielāku, zeltmatis pacēlis ar vienu roku; trešo reizi kā kalis, tad arī cirvis bija tāds, kāds ne redzēts, ne dzirdēts. Zeltmatis paņēmis smago cirvi, aizgājis uz elli un redzējis savus brāļus mel(n)us kā moŗus strādājam ar dakšām un lāpstām. Šis vaicājis: "Kur velni?"

Tā viens velns ar trim galvām nācis pretī, taujādams: "Kam ļaužu? Kāda vajadzība?"

Dabūjis zināt, ka zeltmatis pēc brāļiem nācis, tas teicis: "Spēkosimies! Kuŗš stiprāks, tam lai tie jaunekļi pieder!"

Nu tie krūtīs kopā lauzušies. Zeltmatis iesitis trijgalvi līdz ceļgaliem zemē un tad ar lielo cirvi nositis visas galvas. Velni ellē, to redzēdami, spārdījušies un klieguši, ka visa elle trīcējusi. Nu nācis otrs velns ar sešām galvām. Lauzušies tikām, kamēr zeltmatis šo līdz vēderam iedzinis zemē un ar lielo cirvi visas sešas galvas nocirtis. Citi velni nu jo trakāki spārdījušies, pūzdami, elzdami. Tad vēl nācis deviņgalvju velns. Zeltmatis iespēris to līdz krūtim zemē un apcirtis visas galvas kā pogas. Bet tad ta ka nu bijis troksnis! Visi velni ugunis spļaudījuši un dūmus šņaukājuši. Bet lai vai no raga! - jāiet ir divpadsmitgalvim laukā. Zeltmatis to iekniedējis līdz kaklam zemē un tad, ar lielo cirvi visas galvas noritinādams - nospļāvies: "Tpppphu! - nav vērtes ! "

Nu zeltmatis paņēmis savus vienpadsmit brāļus un nogājis skaistājā pilī pie mātes.

Bet kuģinieki, ķeizaram pasaules brīnumus stāstīdami, teikuši par pili, par zeltmati, par zelta cūku ar zelta sivēniem, par ķēvi un ko neko. Ķeizars braucis tur un atradis mīļo sievu ar divpadsmit zeltmatu dēliem.

Nu saskaities briesmīgi uz raganām, licis ar zirgiem saraustīt. Bet šie visi nu dzīvojuši kopā labi; un ja nav miruši, dzīvo vēl tagad.