Brīnuma dēli.

23. A. 707. 675. A. G a r i - J u o n e n o 56 g. v e c a s K r o m a ņ u B r i g i t a s, B i k o v a s p a g . L a t v j u K u l t ū r a s k r.

Vīnam kupčam beja treis meitas, un viņi dzeivuoja pilsātā. Tuos treis kupča meitas, vīnu reizi staiguodamas pa pilsātu, runoj. Pyrmuo soka: "Ka es byutu par kēneņa sīvu, es ar vīnu graudu pabaruotu vysu pasauli."

Ūtruo soka: "Ka es byutu par kēneņa sīvu, es ar vīnu lynu škīzni aptārptu vysu pasauli."

A trešuo soka: "Ka es byutu par kēneņa sīvu, man byutu treis reizes pa treis dāli, jīm byutu zalta un, sudobra moti un zvaigznes pīrē."

Kēneņa dāls, nūsaklausījis kupča meitu sarunu, apprecēja trešū, kuŗai byus treis reizes pa treis dāli, zalta un sudobra motim un ar zvaigzni pīrē. Nūdzēŗa boguotas kuozas un suoka dzeivuot laimīgi,

Celas kaŗi un kēneņa dēlam vajadzēja ar zyrgim braukt uz cytu ķēnesti, kai jau seņuok mašinu ceļa nabēja. Paguoja laiks, kēneņa sīvai Dīvs devja treis dēliņus, zalta un sudobra motim, vysi beja breinum skaisti! Kēnenītes apkūpēja beja ļauna un viltīga sīvīte, jei pajēmja vysus treis dēliņus un tūs vītā pi juos dalyka treis sunānus kluot. Atbraucja keneņš un vaicoj : "Kas jums ir?"

"Kēneniņai atsaroda treis sunāni," atsoka apkūpēja.

Padzeivuojis kaidu laiku, jis otkon aizbraucja kaŗā. Napaguoja ilgs laiks, kēneniņei Dīvs devja treis dālus ar zalta un sudobra motim. Apkūpēja dālus pajēmja un dalyka kēneniņei kačānus kluot un roksta kēniņam vēstuli, ka juo sīvai atsaroduši treis kačāni.

"Kū darīt," dūmuoja kēneņš un pīroksta atpakaļ, "lai dzeivoj vysi, cykom es pats aizbraukšu."

Atbrauc kēneņš, redz: sīvai treis kačāni, bet jis par tū nikuo naatlīk un dzeivoj tuoļuok un vēļ aizbrauc. Pēc kaida laika ķēneniņai Dīvs devja vēļ treis dālus ar zalta un sudobra motim. Vīnu jei paglabuoja un tuo apkūpēja napamanīja. Apkūpēja, kai agruok, pajēmja obējus dēliņus un dalyka pi kēninines divi sunānus. Apkūpēja tyuliņ roksta kēneņam, ka juo sīvai ir atsaroduši otkon divi sunāni. Kēneņam tys napatyka un jis pīroksta apkūpējai, lai ķēneninei padora golu, lai nussleicyna, vai kū cytu padora. Jei ilgi nadūmuoja. Kēneniņi ībuozja bucā un palaida uz yudiņa. Cytim namonūt, kēneniņe beja pajēmuse leidza ar sevim bucā sovu vīnīgū dāliņu. Buca ar kēneniņi peldēja pa upi un aizpeldēja leidz jyurai, paguoja vairuok godi; buca apstuoja uz vūnas salas jyuras vydā, tūreiz dāls soska: ,,Māmiņ, atļaun man bucai izgrīzt caurumiņu, es gribu redzēt saulīti un vysu, kas pasaulī ira."

"Labi, dāls," atsāka muote.

Puika, kurs bucā auga na stundem, bet minūtem, pajēmja ar nazīti izgrīzja bucai mozu caurumiņu un sacīja: "Oi, māmiņ, te stypri labi, saulīte speid, kūki zaļoj, atļaun man pazastīpt, varbyut buca puorpleiss un mes tiksim nu bucas uorā."

"Nu stīpīs vīn, dāls, ar Dīva paleigu!" pasacīja muote.

Puika stīpjās un bucai steipas vīn nubrakšēja, dreiž vīn bucai izlēcja dybyns, un jī obēji tyka nu bucas uorā. Nyu apkuort jīm beja skaists mežs, dzīduoja putniņi, zīdēja pučītes un jī baruojās ar saknītem un ūgom. Kad jau jī beja nūdzeivuojuši ilguoku laiku uz tuos solas, te atguoja vīns vacs vecīts ar siermu buordu, ar vāzu rūkā un soka: "Še, dāls, tev tei vāza; kū tu pasacīsi, tū tev tei vāza padarīs."

Tū pasacījis, vecīts pazuda. Tys beja pats Dīvs. Par tū laiku kēneņš jau sen beja apsaprecējis ar apkūpējas, rogonas, meitu un pavysam aizmiersis par pyrmū sīvu. Muotei ar dālu gribējās tikt pi ļaudim. Dāls soka: "Vāza, vāza, iztaisi man tyltu par jyuru, lai es varātu tikt uz ūtrā krosta."

Tikkū jis tū pasacīja, uzreizes pasataisīja tylts un jis pourguoja pa tyltu uz ūtru pusi, īzguoja uz skaistu kalniņu un otkon soka: "Vāza, vāza, iztaisi tik skaistu pili, kaida pasaulī nav radzāta. Un lai&127; tur byuty vysa kuo gona."

Tyuliņ izataisīja skaista pils, kaidas pasaulē nabeja, tur vysa kuo beja papilnam. Dzeivuoja dāls ar muoti un prīcuojās. Reizi brauc gar tū pili vīsi, dāls izsskrīn nu piles un soka: "Kas pyrmū reizi brauc gar pili, tam juomoksoj, cytaidi garum natiksit."

Kēneņa cylvāks izjem gobolus naudas, samoksoj un brauc tuoļuok; atbraucs pi ķēneņa pastuostīja: "Es, braucūt pyrmū reizi, īraudzēju ceļa molā tik skaistu pili, tamā pilī staiguoja vīna skaista madāma un stypri skaists jauneklis ar zalta un sudobra motim un zvaigzni pīrē."

Kēneņam gribējās redzēt skaistū pili un jis soka: "Brauksim uz pili!"

Bet kēneņa sīva soka: "Kuo jyus tī brauksit? Lobuok nū sbraucīt uz mežu, tur ir vepris ar zalta spolvu, un atvedīt tū."

"Labi," atsoka kēneņš, Sarunu nūsaklausīja kēneņa dāls, kurs uz vāzas beja atbraucis nu piles. Kod jis braucja uz vāzas, tod juo navarēja nivīns redzēt. Jis izguojis uorā, prasa nu vāzas: "Voi zyni, kur dzeivoj meža vepris ar zalta spolvu?"

"Zynu," atsoka vāza. Tūreiz jis sāstās vāzai viersā un aizbrauc uz mežu, te atrūn vāza vepri ar zalta spolvu un aizvad uz pili. Pēc kaida laiciņa atbrauc uz mežu arī kēneņš, redz: vīta un pādi, bet meža vepra ar zalta spolvu nava.

Ūtrreiz brauc otkon vīns boguots veirs gar pili pī kēneņa cīmūs, jis izguojis un soka: "Kas pyrmū reizi brauc gar pili, tam jomoksoj, cytaidi garum nalaizšu."

Boguotnīks nūsvīdja daudzi naudas, aizbraucja pi kēneņa un stuosta: "Es pyrmū īraudzēju ceļa molā tik skaistu pili, tamā pilā staisgoj vīna skaista madāma un stypri skaists jauneklis ar zalta un sudobra motim un vepris ar zalta spolvu."

"Brauksim," soka kēneņš, "es gribu redzēt skaistū pili."

"Kuo jyus tī brauksit? Lobuok aizbraucīt uz mežu, tur mozā ustobiņā ir vierss ar vīnu zalta un ūtru sudobra rogu. Atved jū," soka rogona.

Tū vysu nūsaklausījis, kēneņa dāls izguoja uorā un prosa nu sovas vāzas: "Vāza, voi tu zyni, kur dzeivoj vierss ar vīnu zalta un ūtru sudobra rogu?"

"Zynu," atsoka vāza un laižās ceļā. Atbraukuši uz mažu, jī atroda viersi ar zalta un sudobra rogim, pajēmja tū un nūdzyna uz pili.

Aizbraucja uz mežu kēneņš, atradis tukšu ustobiņu, dusmīgs atbraucja atpakaļ.

Trešū reizi brauc gar pili vīns generāls, jis veras un breinīs, kur tik skaista pils, jauneklis, vepris un vierss."

Kēniņam stypri gribējās redzēt skaistū pili, madāmu, vepri ar zalta spolvu, viersi ar vīnu zalta un ūtru sudobra rogu.

"Brauksim," soka kēneņš, "es gribu pasavērt!"

"Kuo jyus tur brauksit? Lobuok nūbraucīt uz mežu, tur ir moza kūka muojiņa, tamā kūka muojiņā ir astoņi bruoļi, atvedīt tūs."

"Labi", atsoka kēneņš. Kēneņa dāls otkon vysu nūsaklausīja un izguojis soka uz vāzas: "Vāza, vāza, voi tu zyni, kur ir mežā muojiņa, kur dzeivoj ostoņi bruoļi?"

"Zynu," atsoka vāza, "tikai pyrms braukšonas tu pasoki muotei, lai jei izcap deviņus kukulīšus, un tūs pajem leidza, kū izlikt ustobiņā uz golda."

Jis sāstas uz vāzas un dreiži atbrauc uz pili, pasoka muotei, lai izcap deviņus kukulīšus. Muote dreiž vīn izcepja kukulīšus, jis tūs pajēmja leidza un laidjās uz ustobiņu. Atbraucis pi ustobiņas, jis īguoja īškā, izlyka maizes kukulīšus uz golda, a pats aizleida aiz cepļa, lai nūsavārtu, kas īs tūs kukulīšu āstu. Napaguoja ilgs laiks, atīt ostoņi bruoļi, apsasāst ap goldu un suok ēst kukulīšus. Jis nūsavēŗa, ka vysi bruoļi kai vīns ar zalta un su dobra motim, jis pazyna, ka jī ir taidi paši kai jis. Āzdami ostoņi bruoļi runoj: "Vīns kukulīts ir līks, mums byus vēļ vīns āduojs."

Tūreiz jis izleida nu kokta un soka: "Jyus asat muni bruoļi, dīzgon jau asat smokuši mozejā meža ustobiņā, nyu īsim dzeivuot uz munu pili!" Un vysi aizguoja.

Atbrauc kēneņš otkon uz mežu, atrūn mozū ustobiņu tukšu, jis sasadusmuojis, ka kotru reizi jū muonej, urn aizbraucja uz pili. Kēneniņa, īraudzējuse drusku kēniņu, pazyna sovu veiru, bet jis juos napazyna ni druskas. Kad apsavēŗa skaistū pili, vepri ar zalta spolvu, viersi ar vīnu zalta un ūtru sudobra rogu un vysus deviņus dālus, tod kēniniņa devja jam ēst. Kod vysi sasāda ap goldu, tod jei pastuostīja vysu paguotni, ka jei beja kēneņa sīva, ka jai beja deviņi dāli, ka apkūpēja lyka kluot pi juos suņus un kačus, bet dālus paglabuoja, ka jī dzeivuoja bucā, uz solas, pilī un vysu vysu seiki izstuostīja. Tūreiz kēniņš saprota un pazyna sovu eistū sīvu. Jis ceļas nu golda, krita jai pi kuojom un soka: "Pīdūd, sīviņ, es slikši darīju, ka tyvuok tevis napīsavēru un nūticēju palaidnīgom sīvītem."

Jei izklausīja kēneņa lyugšonu un vysu pīdevja. Kēneņš, atbraucis uz muojom, pajēmja apkūpēju, rogonu un juos meitu, pīsēja sešim zyrgim pi astem un palaidja pa teirumu. Tai zirgi rogonas un meitas kaulus izraustīja, kur kuru gobolu. Tad kēneņš ūtrreiz sataisīja brangas kuozas, vysi dāli prīcuojās.