24. A. 707. 675. P. S m e l t e r s L u d z a s a p r. Z a ļ m u i ž a s p a g.

Tai bej' citureiz'. Braucja kēneņa dāls. Tī, kur jis braucja, treis meitas linus plēsja: divi beja rogonas, trešuo buorineite.

Vīna meita sacēja: "Jo es izītu pi kēneņa dāla, tod es ar vīnu šķīžņi aptārptu visu ķēnesti."

Ūtra otkon sacēja: "Jo es izītu pi kēneņa dāla, es ar trejim maizes kukuļim pabarutu visu ķēnesti."

Trešuo plēsēja - tei beja buorineite - tai sacēja: "Jo es izītu pi kēņeņa dāla, maņ treis skaisti dāli dzimtu."

Kēneņa dāls nū saklausēja visu tūs meitu runu, un dūmuoja pats sevī: "Man patim ir dīzgon linu, ar kū ļauds aptērpt, un maizes, ar kū kēnesti pabaruot, jimšu lobuok tū, kurai treis skaistie dāli dzims."

Buorineite aizguoja jam prīškā un pastuostēja: "Mes visas īsim treis reizes uz bazneicu, byusimi pavisam vīnaidas, tu myusu navarēsi pazeit. Verīs tod: maņ reiz' byus vīna kūrpe garuoka, pa tam pazeisi; bet jo nepazeisi, tod myužam mamis nadabuosi."

Visas treis meitas īt pirmū reizi uz bazneicu; juos ir pavisam vīnaidas, jūs navar pazeit; tik ķēneņa dāls pamona, ka vīnai meitai ir vīna kūrpe garuoka; pa tam jis pazeist buorineiti. Paziņs svīdja jai ar šņūrstiku. Ūtros divi cīši, cīši buorineiti pēļa.

Ūtrreiz buorineite sacēja: "Mes visas treis īsim otkon reizē uz bazneicu, byusim pavisam vīnaidas, tu myusu navarēsi pazeit. Tik vērīs: man eimūt myusa atsamess uz pīres. Jo pazeisi, byušu tova, bet jo nepazeisi, tod myužam manis nadabuosi."

Visas treis meitas guoja ūtru reizi uz bazneicu; juos beja pavisam vīnaidas, jūs navarēja pazeit; tik vīnai meitai eimūt, myusa atsametja uz pīres. Kēneņa dāls tū pamanēja, un pa tam pazina buorineiti, un otkon svīdja jai ar šņūrstiku. Ūtros divi otkon cīši, cīši buorineiti pēļa.

Trešū reiz' buorineite tai pascēja kēneņa dālam: "Mēs vēļ reizi visas treis īsim uz bazneicu, byusim pavisam leidzeigas, tu myusu navarēsi pazeit. Tik pa tam mani pazeisi, ka es vīnu reizi acs samīgšu. Jo tu mani pazeisi, byušu tova, bet jo napazeisi, myužam manis nadabuosi."

Vēl reizi visas treis meitas guoja uz bazneicu, visas juos bej pavisam leidzeigas, nikai jūs navarēja pazeit. Kēneņa dāls tik pamanēja, ka vīna samīdzja acs, pa tam jis pazina buorineiti un svīdja jai ar šņūrstiku. Tagad jau jis varēja buorineiti pajimt par sīvu. Bet ūtruos divi cīši, cīši buorineiti pēļa. Kēneņa dāls naticēja tai pēļšonai un pajēmja buorineiti par sīvu.

Īsuoka jī dzeivuot. Nicik ilgi nopadzeivuoja, kēneņa dālam jau beja juoīt uz kaušonūs. Sīva palika vīna sātā. Cikom kēneņa dāls tur beja, cikom kovuos, Dīvs devja sīvai dālu.

Tūs divēju rogonu muote beja pi bārna dzimšonas par vacumuoti. Tod rogonas bārna muoti nūsyutēja uz pierti. Cikom jei tur beja, cikom tur pēŗās, šuos pajēmja un nūkova bērneņu. Nūkovušas jū paglobuoja uz jyuŗas solas; tod sagiva kačānu un nūlika bārna vītā, muotei pascēja, ka bārnu suņs nūnes's.

Tiuleņ pēc tuo rogonas laiž ziņu kēneņa dālam, ka juo sīvai dzims kačāns. Bet ķēneņa dāls pīsoka: "Lai ir kas byudams, bez manis nanuovējīt!"

Kad ķēneņa dāls bēja atguojis nu kaušonuos un padzeivuojis kaidu laiku sātā - dreiži posoku stuosta, ne tai dreiži laiks paīt - jis guoja otkon kautūs ; sīva palika vīna sātā. Cikom kēneņa dāls tur beja, cikom tur kuovuos, jai otkon Dīvs dēvja dālu. Rogonu muote tagad ari bej par vacumuoti. Rogonas vēl pajēmja bērneņu auklēt un pašu muoti nūsyutēja uz pierti. Cikom bārna muote tī beja, cikom jei tī pēŗās, rogonas nūkova bērneņu, paglobuoja jū uz jiuras solas, un bārna vītā, nūlika kačānu; muotei pascēja, ka bārnu suņs nūnes's. Tod tiuleņ laidja ziņu kēneņa dālam, ka juo sīvai dzims otkon kačāns. Kēneņa dāls vēl pīsacēja, bez šuo patja nanūmaituot.

Kēneņa dāls, atguojis nu kaušonuos un padzeivuojis sātā, otkon nūguoja, uz kaušonūs. Sīva vīna palika sātā, jai dzima trešs dāls.

Muote vairs nedevja vis šuo dēleņa rogonom, jei īdama uz pierti, aizšiva dēleņu kažūka piedurknē. Par tū rogonas dižan sapīka un lika muoti ar visu bārnu aizsist bucā. Kad bucu sita cīši, mozais klīdzja: "Dzenīt, dzenīt, tik manī naīdzenīt!"

Kad buca bej aizsista rogonas lika jū palaist uz jiuŗas, Viļņš tū bucu dīszin kur aizdzina; bet cikom jei pluovuo, uzpluovuo uz jiuŗas solas un nūstuoja pošā jiuŗas molā.

"Mām!" soka bārns, "svētej maņ un Dīvs lai svētej, es stīpšūs."

"Svētēju tevi, dēleņ, un Dīvs lai tevi svētej - stīpīs!"

Kai stīpjās, buca izskraidēja skombu skombom. Tod dāls ar muoti uzkuopja krostā. Muote ar dēleņu suoka dzeivuot uz solas. Puiškens, lai darej kū dareidams, vis prasēja muotes svēteibas. Jam gribējuos, ka rostūs skaistas muojas, un pasataisēja taidas muojas, kaidu nikur pavisam nabeja.

Garum dzar tū solu braucja laivinīki; jī, pamanējuši tik skaistu pili, pībraucja kluot un īguoja pilī. Kad puiškins īraudzēja tūs vīsu laivas, tod jis gribēja, ka jam ar' byutu laiva. Kai tik īzagribēja - laiva kluot, kai bejusi. Kad jis palaidja sovu laivu pa jiuru, tod tei guoja tai, ka lelī laivinīki breinuojuos vīn.

Kad puišķins izzinuoja, ka tī laivinīki braukškūši uz kēneņa pili, jam īzagribēja tikt tur. Jis pasametja par myusu un nūskrēja tīm leidza.

Laivinīki tikuši pi kēniņa, dižan izteicja jam puiškinu, juo pili un laivu.

Rogona, kuŗa tagad beja par kēneņa dāla sīvu, soka: "A-a! tuo gon jis nazina, ka uz solas ir paglobuoti divi kundzēši. Vēl tī ir divi olūti, vīns ar dzeivu iudini, ūtris ar mirušū, tuo ar jis nazina."

Puiškins visu tū nūsaklausa - šam jau tod - i Dīveņ! Jis ar tū reizi atskrēja atpakaļ uz sovu pili, tod sacēja muotei: "Svētej, mām, un Dīvs lai maņ svētej, es īšu bruoļu vaicuotu."

Muote jam atbildēja: "Kur tu niu īsi? Kas zina, kur jī tagad ira?"

Bet puiseits tik lyudzās: "Svētej, mām, es īšu bruoļu vaicuotu."

Muote arī svētēja. Tod jis guoja un atroda sovu bruoļu dūbes, jēmja tod un izroka jūs uorā, dabuoja nu olūtim dzeivuo un mirušuo iudiņa, un kai pasmērēja ar dzeivū iudini, tai bruoļi tiuleņ tryukuos kuojuos un soka: "Vai, kai mes ilgi gulējuom!"

Bruols jīm paruoda un izstuosta, kai jī beja gulējuši. Tod visi treis sasačāruši nūguoja uz muoti, kuŗa nazinuoja nu prīcas, kū i dareit. Brauc otkon lelī laivinīki un redz, ka treis dižan skaisti kundzēši braukoj pa jiuru. Aizbrauc pi jīm cīmā. Tagad jaunuo kais bruols vēl pasamat par myusu un aizskrīn ar laivinīkim uz kēneņu.

Kad laivinīki izstuostēja kēneņam, ka uz solas tai kluojīs, ka navars pavisam izprast, rogona otkon sacēja: "A-a! jī nazina vis, ka tī ira divi suņi un blise; tūs suņus sauc, vīnu par Myurlauzi, ūtru par Kramlauzi, ar jīm var, kū grib, izdzeit, ar blisi otkon var visu kū nūsaut."

Puiseits, tū padzierds, skrīn atpakaļ uz solu, īt ar sovim bruoļim maklātu tūs suņus un blises, un dabuoj visa tuo rūkuos. Lelī laivinīki, braukdami garum, izdzierst, ka uz solas tai medej, ka reibas vīn īt. Tod jī aizbrauc otkon solas pilī pī sovim pazeistamejim; niu jī dabuoj redzēt visu tūs breineigūs lītu, par kurom rogona beja stuostījuse.

Niu visi treis bruoļi, pajēmuši muotes svēteibu, brauc ar laivinīkim uz kēneņu ; jī zina nu muotes stuostim, ka kēneņš ir jūs eistais tāvs.

Kad jī nūbraucja, kēneņš nu lelas prīcas par jūs skaistumu, nazinuoja pavisam, kur jūs sādinuot un kai mīļuot. Dīna puorguoja vīnā prīcā. Naktī kēneņš nūguldēja skaistūs puiškiņus sovā ustobā.

Cik ni pagulēja, atskrēja ragana un aizkiukuoja par dzagiuzi, puiškini atsakiukuoja. Tai beja divi naktis. Trešā naktī, jī naatsakiukuoja uz rogonas kiukuošanu, jau beja aizmiguši. Guoja tod rogona vidā un apkova visus ar nažim. Pēčuok atskrēja muote, suoka kiukuot, bet nikas neatsakiukuoja, guoja tod iškā, apsavēŗa un nūskrēja atpakaļ, gauži rauduodama.

Reitā kēneņš, navarādams dailūs kundzēšu sagaideit, syutēja pakaļ sovu sulaiņi. Tis nūguoja un atroda visus nūmaituotus. Niu kēneņš nazinuoja nu lelom žālobom, kū dareit, kur leist. Lika tod iztaiseit zuorku un salikt tamā nedzeivūs kundzēšus, tod jūs paglobuoja pret sovim lūgim zam līpom. Pats sēd pi lūga un nanūlaiž ocu nu tuos dūbes.

Verās: atskrīn dzagiuze un suok žēleigi kiukuot. Kiukuo, kiukuo - krita uz tuos dūbes un suoka ar spuornim sist zemē smilkts. Kēneņš sēd cauru dīnu un nanūlaiž ocu nu tuo dzagiuzes dorba.

Tamā dīnā dzagiuze nūsita nu dūbes trešū daļu smilkšu. Rogona radzādama, ka nabyus gudri, rēda kēneņam dzeit tū putna nuovaklu prūjom, un pībilst: "Nu, nu verīs, ka jis napadareitu tev kaidas aplameibas."

Kēneņš nanūsalīk tuo putna dzeit prūjom, pats. tik sēd un verās. Jis tai nūsēdēja ūtru un trešū dīnu. Trešai dīnai beidzūtīs , dzagiuze dasita leidz pašam zuorkam. Ķēneņš tik verās. Niu dzagiuze nūskrīn um tiuleņ atnas gnēzē div buteleites: vīnā dzeivuo iudina, ūtrā mirušuo. Jei atplēš tod zuorku, pasmērej puiškinu mīsas ar tīm iudiņim, tiuleņ tī tryukstās kuojuos un soka: "Ai, kai mes ilgi gulējam!"

Dzagiuze palīk par sīvīti un paruoda dālim, kai jū beja gulējuši!

Niu kēneņš pazeist sovu sīvu, īt uorā un grib vest pilī, bet jei soka: "Tai tu manis napajimsi, bet es byušu bazneicā, tu stuovi uz slīkšņa. Jo tu mani nūčersi, kad es skrīšu pa durovom, tod turi. Es otkon puorsavēršu par visuvisaidu nalāgumu, par vardivi, rupuci, čyusku, pēdeigi es palikšu par vuorpusti. Jo tu tūreiz mani nūturēsi, lauz vuorpusti puš un met par kairū placu, tod es palikšu par cilvāku un byušu jau tova."

Tai ari nūtika. Ķēneņš guoja un stuovēja uz bazneicas slīkšņa, dzagiuze skrēja pa durovom, kēneņš jū nūčēŗa un nūturēja. Tod dzagiuze puorsavērtja par visvisaidu nalāgumu, par vardivi rupuci, čyusku, kēneņš vis nūturēja. Pēdeigi palika par vuorpusti, kēneņš jū nūturēja, lauzja vuorpusti puš un puorsvīdja jū sev par kairū placu, tod jei palika par cilvāku. Niu jei braucja ar kēneņu uz pili. Nūbraukuši, sasēja rogonu zirgu astēs, tod

juos sauraustēja uz teiruma. Kēneņš, ķēnenīņē un visi treis dāli dzeivuoja tagad boguoti un laimeigi.