25. A. 707. J. O p y n c ā n s, R ē z e k n e s a p r. B i r ž g a ļ a p a g.

Cytu reizi vīnā valstī dzeivuoja tāvs un jam beja treis meitas. Dzeivuoja jī nabadzīgi, tai ka navarēja puortikt. Tāvs nūdūmoj meitas aizvest uz mežu un tur atstuot. Kai nūdūmuoja, tai arī izdarēja.

Jis juos reiz nūvad uz mežu, it kai pec molkas braukdams. Aizvedis dziļi mežā jis īsuoc cierst molku. Meitenes par tū laiku aizīt ūguos. Radzādams, ka meitas nav kluot pi juo, jis pakar kūkā vīnu sausu zoru, pats aizīt uz sātu. Vējs pyuš, zors dauzuos ap kūku un meitenes dūmoj, ka tāvs tur cierš molku. Par kaidu laiku juos atsagrīž uz tū vītu, kur beja atstuojušas tāvu, un redz ka juo nav, tikai pakuortais zors vecynuoja kai ogruok. Nūprota meitenes, ka tāvs juos ir atstuojis, un nūgrima leluos bāduos. Pabāduojušas kaidu laiku, juos īsuoka sasarunuot sovā storpā. Vacuokuo muosa soka tai: "Ja mani kēniņa dāls pajemtu par sīvu, tad es ar vīnu gryudu pabaruotu visu valsti."

Viduskuo muosa soka tai: "Jo kēniņa dāls pajemtu mani par sīvu, tad es ar vīnu lynu škīzni aptārptu vysu valsti."

Un poša jaunuokuo teicja: "Bet jo kēniņa dāls mani pajemtu sev par sīvu, tad es jam dzymdynuotu taidu dālu, kuram byutu vīns mots zalta, ūtrs sudobra."

Goduos, ka kēniņa dāls, byudams medībā un juodams car juom cauri, izdzierst taidu sarunu, Jis juos vysas treis pajam un aizvad uz sovu pili. Ķēniņa dāls precējās ar jaunuokuo muosu, bet vacuokū pastota par kukarku un vyduskū par drēbu audēju.

Na tai uotri tys beja, kai stuosta. Sasaceļ leli kari un kēniņš aizbrauc uz kaŗa lauku. Tymā laikā, kad kēniņa nabeja muojuos, kēniņīte dzymdynoj dālu. Bārns beja tik skaists, ka jam vīns mots beja zalta, ūtrs sudobra. Rogona, kura gribēja nūnuovēt kēneņīti un pi kēniņa izdūt sovu meitu, pīroksta kēniņam gruomotu, ka juos sīvai ir dzimis suns. Kēniņš, dabuojis šū ziņu, tyulīt roksta gruomotu un pavēļ, lai byutu kas byudams, bet tikai lai juo nanūnuovej. Bet rogona, nasaverūt uz kēniņa pavēles, pīrunuoja kēniņa vītnīku īsvīst kēneņīti ar vysu bārnu jyurā.

Vītnīkam tyka žāl nailaimīguos sīvītes un viņš jū īlyka mucā un palaidja jyurā. Ilgi peld muca pa lelū jyuru. Kēneniņas dāls izaug uotri tik lels, ka muca palīk par mozu. Tad jis teic muotei: "Muotes svētība, Dīva paleigs - stīpšūs."

"Na," atbild kēniņina, "vēl nasastīp!"

Un otkon jī peld kaidu laiku. Tad dāls teic uz muoti : "Muotes paleigs, Dīva svētība - stīpšūs."

"Na, dāls," atbild kēneņina, "vēļ par agri, vēļ nasastīp."

Ilgi vēļ jī peld, pēc tam pa lelū jyuru, kaleidz beiguos dzierd, ka muca atsadur pret kaidu cītu vītu. Tad kēneņīnas dāls otkon grīžas pi muotes un teic: "Muotes svētībā, Dīva paleigs - stīpšūs."

"Tagad vari stīptīs, es tevi svētīju," atbildēja kēneņine.

Kai stīpjas kēneņines dāls, tai mucai dybyns uorā. Jī izlein nu mucas un redz, ka jī ir pīpeldējuši pi vīnas jyuras solas. Izīt uz solas vyds, veras: tur stuov boguota pils. Kuo tikai tur nav gordi ēdīņi, dzērīyi, sulaiņi, skaistas ustobas. Jī palika par pils saimnīkim.

Par kaidu laiku veras - pa jyuru car pili peld vairuoki kugi. Kēneņīte pīlyudz jvuras guojējus apcīmuot jūs solu. Jyurnīki izkuop nu kugem un navar atsabreinuotīs par tik skaistu solu.Sevišķi jūs puorsteidz solas valdnīcas dāls, kuram uz golvas beja vīns mots zalta, ūtrs sudobra un pats arī izzaskatījiuos ļūti skaists. Ilgi cīmuojuos kuginīki pi tik laipnim solas valdnīkim un kad beiguos atsagrīž uz muojom, tad kēniņš atsauc jūs uz sevim un līk vaicuot, kuodēļ jī tik ilgi naatsagrīzušīs muojuos. Jyurinīki izstuosta, ka aizzaturējušīs uz vīnas solas, kur bejis tik jauki, ka jī navarējuši atsabreinuotīs, Valdnīcas dāls tur asūt, ka navarūt atsavērtīs, jam uz golvas asūt vīns mots zalta, ūtrs sudobra. Kēniņš ari breinuojos par taidom lītom un grib braukt uz šū solu pasavārtūs. Bet rogona, kuŗas meitu tagad kēniņš beja apprecējis, nagrib, lai jis brauktu, tuodēļ jei izstuosta kēniņam, ka ir vēļ daudz skaistuokas molas. Asūt pat taida kēnests, kur augūt divi sudobra ūzuli ar zalta zeilem, un mu tīm ūzulim nu vīna uz ūtru skraidūt divi skaistas vuoverītes un školdūt šūs zalta rīkstus. Beiguos kēniņš atsasokuos braukt.

Nūsaklausīja šū sarunu kēniņa dāls, atlaidīs par putnu, izskrīn pa lūgu nu pils un atskrīn uz sovu solu. Jis vysu dzierdātū izstuosta sovai muotei un izlyudz atļaut jam nūskrīt uz tū skaistū kēnesti un atvest sudobra ūzulus ar zalta zeilem un vuoverītes.

Muote svētej jū un jis uotri atsagrīž ar ūzulim un īstuoda jūs pretim sovai pilei.

Par kaidu laiku otkon mynātuo ķēniņa tierguotuoji, puordavuši sovas preces, atsagrīžas uz sovu kēņesti. Braucūt car tū solu, kur dzeivuoja jūs eistuo kēneņite, jī teik īlyugti pasacīmuotīs. Jī navar atsabreinuotīs par solas skaistumu, jo tagad vīņi īrauga ūzulus sudobra ar zalta zeilem. Labi izzacīmuojuši, jī pasateicja valdnīcai un devjās pi sova kēniņa.

Valdnīcas dāls izlyudz nu muotes svētības uz ceļu. Puorsavērtīs par myusu un īleidis kugja škierbā, jis kūpā ar tierguotuojim pīteik pi sova tāva, kēniņa.

Kēniņš pasauc, pi sevim tierguotuojus un līk stuostīt, kuodēļ jī tik ilgi naatsagrīzuši uz muojom. Tierguotuoji izstuosta, ka otkon bejuši uz tuos pat skaistuos solas un redzējuši divi sudobra ūzulus ar zalta zeilem, kur skraldūt divi skaistas vuoverītes un školdūt zeilītes. Kēniņš navar atsabreinuotīs un grib pats apmeklēt šū solu. Bet rogona vysaiž pyuļās napalaist kēniņa braukt uz šū solu, jei izstuosta kēniņam, ka asūt uz pasauļa vēļ na taidi breinumi. Vīnā molā asūte taida pilsāta, kurā uz pologa kotru dīnū tierguojas vasals tiergs ar vysaidu montu. Beiguos jai nūsadūt nūrunuot kēniņu nabraukt.

Nūsaklausējis vysas runas, kēniņa dāls atstuoj tāva pili un par myusu aizskrīn atpakaļ pi sovas muotes. Atskrējis uz sovu solu, jis izlyudz muotes svētības un dūdas uz tū kēnesti; kur vīnā pilsātā uz pologa leiguojas vasals tiergs. Sadabuojis šū pologu, jis uotri atsagrīžas atpakaļ. Kad pologs tyka izplāsts, uz juo tyulīt atsaroda vasals tiergs ar vysaidu montu.

Par kaidu laiku otkon tierguotuoji, puordavuši sovas preces, atsagrīzja pi kēniņa. Braukdami car šū solu, jī teik īdyugti tur pasacīmuot. Tierguotuoji navar atsabreinuotīs par solas skaistumu. Tagad jī tur uz pologa redz tū tiergu, par kuru jī beja dzierdējuši nu rogonas.

Jī sakuopj kugjūs un dūdas pi sova kēniņa. Izlyudzis muotes svētības, kēniņa dāls puorsavērš par myusu un īleidis kugja škierbā, kūpā ar tierguotuojim nūbrauc pi sova tāva, kēniņa.

Kēniņš, ataicīnuojis tierguotuojus pi sevis, līk stuostīt, kuodēļ jī tai ilgi naatsagrīzjās uz muojom. Tierguotuoji stuosta par tū skaistū solu, kur redzējuši uz pologa vasalu tiergu leiguojūtis. Kēniņš breinuojas par taidom lītom, tyulīt līk sagotovuot kugjus, lai pats varātu aizbraukt uz šū breinīgū solu un ar sovom acim vysu stuostītū puorbaudīt. Bet rogona vysaiž mēginoj puorlīcynuot kēniņu nabraukt, teikdama: tī breinumi naasūt breinumi. Breinumi gon asūt uz bolta pasauļa, bet pavysam cytā molā, kur stuovūt divi sudobra kolni, kur zalta koza lokstūte nu vīna kolna viersūtņes uz ūtrū. Beiguos rogona atrunoj kēniņu nu braukšonas.

Nūsaklausījis vysos runos, kēniņa dāls, atstuojis tāva pili, par myusu atskrīn pi sovas muotes. Izlyudzis muotes svētības, jis dūdas uz tū kēnesti, kur stuovēja divi zalta kolni un kur lakstīja zalta koza. Sadabuojis kolnus un kozu sovā varā, jis atvad uz savu solu.

Par kaidu laiku kēniņa tierguotuoji, puordavu&127;i sovas preces, brauc car šū solu. Solas valdnīca īlyudz tierguotuojus pasacīmuot. Izkuopuši nu kugim, tierguotuoji navar atsabreinuotīs par tik skaistim sudobra kolnim un zalta kozu.

Beiguos izzacīmuojuši, jī pateikušīs īkuop kugjūs un dūdas pi sova kēniņa. Kēniņa dāls izlyudz muotes svētības, puorsavērš par myusu un, īleidis kugja škierbā, kūpā ar tierguotuojim aizbrauc pi sova tāva, kēniņa. Nasagaidīdams ilgi sovu tierguotuoju, kēniņš tyulīt līk aicynuot jūs pi sevis un stuostīt, kuodēļ tik ilgi jī naatsagrīzušīs muojuos. Tierguotuoji izstuosta, ka otkon bejuši ībraukuši pi valdnīcas breiniškā solā, kur redzējuši sudobra kolnus un zalta kozu.

Nu kēniņš vairs nasaklausa un līk sagotovuot kugjus un dūdas ceļā. Kēniņa dāls par myusu īlein kugja škierbā un reizē ar sovu tāvu kēniņu atsagrīž uz sovu solu. Kad kēniņš izkuopis ņu kugja izīt uz solas, jis vysu stuo&127;stītū īrauga ar sovom acim. Jū sateik solas valdnīca un jis pazeist jū par sovu aizguojušū sīvu. Kēniņīte izstuosta sovam veiram vysu, kai beja, un tad jī vysi kūpā ar vysu montu atsagrīžas uz sovu valsti.

Atsagrīzīs sovā valstī, kēniņš līk pīsīt rogonu un juos meitu pi zyrgu astem un saraustīt smolkūs gobolūs.

Kēniņš vēļ cīšuok mīļuoja un žāluoja sovu sīvu un vīnīgū dālu ar zalta un sudobra motim.