26. A. 707. 675. V. B a r k o v s k i s L a t g a l ē.

Sen-senos laikos dzīvoja viens ķēniņa dēls. Reiz viņš brauca un satika ceļā trīs meitas, kas plēsa linus. Ķēniņa dēls piebraucis klāt, jautā: "Kuŗa no jums var padarīt lielāko darbu?"

Viena atbild: "Es no viena liniņa varu izaust audekla gabalu."

Otra atbild: "Es varu no vienas rudzu vārpas izcept maizes kukuli."

Trešā atbild: "Es varu dzemdēt mēnesi, sauli un ausekli."

Ķēniņa dēlam patika trešā meita, viņš to aizveda uz savu pili un apprecēja. Bet viņam jau agrāk bijusi sieva ragana. Pēc kāda laika ķēniņa dēlam bija jāiet kaŗā un jāatstāj sava jaunā sieva mājā. Pēc ķēniņa dēla aizbraukšanas, viņa sievai piedzima dēls Auseklis, bet raganai tas ļoti nepatika. Vienu reizi ragana aizsūta jauno ķēniņa dēla sievu uz pirti, bet pati ragana paliek mājā paauklēt bērnu. Kamēr jaunā ķēniņa sieva pirtī, tikmēr ragana paņēmusi bērnu, uzlikusi uz rokas, aizskrien pār deviņām jūŗām, par diviņiem kalniem un Ausekļa vietā ieliek kaķi.

Kad nu atnāk ķēniņa dēla sieva no pirts, ragana viņai pārmet, ka esot apsolījusi dzemdēt ausekli, bet radies kaķis. Bet tas vēļ nepietika un ragana rakstīja ķēniņam grāmatu, ka viņa sieva dzemdējusi kaķi. Ķēniņš atbild: "Lai ar viņš būtu kaķis, bet tomēr pieder man."

Par kādu laiku ķēniņa dēla sievai piedzimst otrs dēls Mēness, bet tas raganai atkal nepatika. Ragana sūta ķēniņa dēla sievu pirtī, bet pati paliek paauklēt bērnu. Kamēr viņa pirtī, ragana paņem bērnu, uzliek uz rokas un aiziet par deviņām jūŗām un deviņiem kalniem un Mēneša vietā ieliek sunīti. Kad atgriežas no pirts ķēniņa dēla sieva, ragana, viņai pārmeta, ka tā Mēneša vietā dzemdējusi sunīti, un aizraksta par to arī ķēniņa dēlam. Tas atraksta raganai : "Kad arī sunītis, tomēr mans bērns."

Pēc neilga laika atkal ķēniņa dēla sievai piedzima Saule, bet raganai tas vēl vairāk nepatika. Vienā sestdienā ragana atkal sūta ķēniņieni uz pirti, bet pati palika mājā pie bērna. Kamēr ķēniņa dēla sieva bija pirtī ragana, paņēmusi Sauli uz rokas, aiziet par deviņām jūŗām un deviņiem kalniem un Saules vietā ieliek citu dēlu. Kad atnāca ķēniņa dēla sieva no pirts, ragana viņai pārmeta, ka tā apņēmusies dzemdēt sauli, bet radies gluži prasts dēls. Ar to vien nepietika, ragana rakstīja arī grāmatu ķēniņa dēlam, ka viņa sieva saules vietā dzemdējusi prastu dēlu. Tad ķēniņa dēls viņai atbildēja: "Kad arī prasts dēls, tomēr mans."

Ragana aiz dusmām izduŗ ķēniņa dēla sievai acis, iztaisa lielu mucu, ieliek viņā ķēniņieni, kaķi, suni un vienkāršo dēlu un palaiž jūŗā. Viņi visi četri nu peldēja pa jūŗu. Ķēniņa dēla sieva un muļķis dēls sāka lūgt Dievu un pēc kāda laika pārplīsa muca un viņi bija tikuši uz vienas salas, kuŗā bija skaista pilsēta. Ķēniņa sieva vaicāja muļķim: " Kur tad mēs esam?"

Viņš atbildēja: "Uz salas, pie skaistas pilsētas."

Tad visi četri aizgāja uz skaisto pilsētu, bet neatrada tur neviena cilvēka. Visās mājās bija tomēr izlikti gardi ēdieni un dzērieni.

Tanī laikā ragana sūta trīs dēlus bārenīšus zivis zvejot. Viņi visi trīs brauca jūŗā un zvejodami nobrauca netālu no tās salas , kur dzīvoja ķēniņa dēla sieva. Braucējus ieraudzīja muļķis, aizbrauca pie tiem ar laivu un aicināja viņus pie sevis ciemā. Tur viņus paēdināja un padzirdināja ar visādiem ēdieniem un dzērieniem, tā ka viņi pat aizmirsa zivju zvejošanu.

Vakarā visi trīs bāreņi brauca atkal uz savu māju un arī muļķis sēdās laivā un brauca tiem līdz. Izkāpis no laivas, viņš pārvērtās par mušu. Kad tie trīs zvejnieki iegāja istabā, ragana skrēja viņiem pretī ar skruķi un kliedza: "Kur zivis?"

Zvejnieki atbildēja, ka viņi bijuši aizbraukuši uz ļoti skaistu salu, kur dzīvojot ķēniņa dēla sieva, kas viņus ēdinājusi un dzirdinājusi, ka zvejošana vairs nebijusi prātā.

Ragana teica: "Es vēl to vien neesmu redzējusi. Ir tāds ozols, kur putniņi iet pa koku uz augšu Dievu lūgdami un uz leju ķēniņu slavēdami."

Muļķis, visu to noklausījies, sēstas laivā, brauc uz māju un izstāsta visu ķēniņa dēla sievai. Viņa saka: "Lūgsim visi Dievu, lai Dievs dod arī mums to jaukumu."

Viņi visi sāka lūgt Dievu un otrā dienā uz salas jau bija tas ozols. Otrā dienā ragana atkal sūta bārenīšus zivis zvejot. Viņi zvejodami aizbrauc atkal uz to salu, kur tos pamana muļķsis, ved pie sevis ciemā, ēdina un dzirdina.

Atkal muļķis brauc tiem līdz ar laivu un aizbraucis tur paliek par mušu. Ragana tiem atkal skrēja pretī ar skruķi un prasīja: "Kur zivis?"

Bārenīši atbildēja, ka šie bijuši uz tās pašas salas, kur redzējuši arī to ozolu, kur putniņi laidelējas uz augšu un zemi dziedādami.

Ragana teica: "Es ne tik to esmu redzējusi. Aiz deviņām zemēm ir viens vērsis ar vārošu katlu uz ragiem, Kas tanī katlā iebāž pirkstu un apsmērē ar to aklas acis, tas tūliņ paliek redzīgs."

Muļķis visu noklausās, atbrauc atpakaļ uz savu salu un izstāsta visu ķēniņa dēla sievai. Viņa saka: "Lūgsim Dievu, lai Dievs dod, ka pie mums tas būtu."

Viņi sāka lūgt Dievu un, rītā izgājuši ārā, ieraudzīja to vērsi ar katlu savā mājā.

Ķēniņa dēla sieva pamērcēja pirkstu tanī katlā, apsmērēja acis un palika redzīga.

Trešā dienā ragana sūta tāpat bārenīšus zivis zvejot. Zvejodami, viņi aizbrauca atkal pie tās salas, kur dzīvoja ķēniņa dēla sieva.

Izciemojušies, viņi vakarā brauca atkal mājā, un muļķītis pa vecam viņiem līdz. Izkāpis no savas laivas, viņš! pārvērtās par mušu un ieskrēja līdz ar zvejniekiem raganas istabā. Ragana skrien tiem ar skruķi pretī un kliedz: "Kur zivis?"

Bārenīši atbildēja, ka bijuši uz tās salas un redzējuši to ozolu un vērsi ar katlu uz ragiem.

Tad ragana iesaucas: "Es ne tik to esmu redzējusi. Aiz deviņām zemēm Mēness, Saule un Auseklis spēlējas"

Muļķis par mušu visu noklausījās, aizbrauca uz savu salu un izstāstīja visu ķēniņa dēla sievai. Tā sacīja: "Lūgsim Dievu, lai arī pie mums tas būtu."

Otrā dienā pie viņiem arī patiešām bija Saule, Mēness un Auseklis, par ko ķēniņa dēla sieva palika ļoti priecīga.

Ceturtā dienā ragana dzen savus dēlus zivis zvejot un viņi zvejodami aizbrauc līdz tai pašai salai. Padzīvojušies tur kādu laiku, viņi brauca uz savu māju. Muļķis sēstas savā laivā un brauc viņiem līdz uz māju, kur satiek arī pašu ķēniņa dēlu. Viņš nu izstāsta to visu ķēniņa dēlam, bet raganai ir ļoti balles un viņa to vien saka: "Meli, mēli."

Bet ķēniņa dēls viņai uzsauc: "Esi mierīga!"

Tad ķēniņa dēls teica: "Ka būtu tilts pār jūŗu līdz tai salai, tad varētu tur nobraukt."

Muļķis visu noklausījies, aizbrauca uz salu un izstāstīja to visu kēniņa dēla sievai. Tad viņa saka: Lūgsim Dievu, lai Dievs dod līdz rītam tādu tiltu."

Viņi sāka lūgt Dievu, lai līdz rītam būtu tāds tilts gatavs. Rītā arī patiešām bija radies skaists tilts līdz ķēniņa pilij. Ķēniņa dēls, ieraudzījis tiltu, pavēlēja aizjūgt deviņus ērzeļus un abi ar raganu brauca uz to salu. Aizbraukuši uz salu, viņi ieraudzīja pilsētu, ozolu un vērsi ar katlu uz ragiem. Tur viņus paēdināja un padzirdīja ar tādiem ēdieniem un dzērieniem, kādu nebija pat ķēniņa dēlam. Tad viņi sāka runāt par Mēnesi, Sauli un Ausekļi. Bet ragana to vien saka, ka tas esot mēli. Kad pieminēja Ausekli, tad izlaida no istabas Ausekli. Kad pieminēja Mēnesi, tad izlaida Mēnesi. Raganai tas nemaz nepalika. Kad vēl pieminēja Sauli, tad arī izlaida Sauli. Ķēniņa dēls nu visu saprata un tas viņam ļoti patika, ka viņa sieva bija dzemdējusi Mēnesi, Sauli un Ausekli. Viņš paņēma raganu un piesēja pie deviņu ērzeļu astēm, kas to saplēsa un samīdīja. Bet ķēniņš ar savu sievu pārvaldīja skaisto salu un savu valsti un dzīvoja laimīgi.

P i e z ī m e. Pasaka ir, drusku saīsinot, atstāstīta rakstu valodā. P. Š.