27. A. 707. 675. S k o l n i e k s G. V a i v o d s E g l ū n ā. N. R a n c ā n a k r ā j u m s.

Sen-senējūs laikūs dzeivuoja kēniņš, kurs beja sadūmojis precētīs; bet pa pruotam navarēja dabyut sev sīvu. Atīt pi viņa rogonas meita un sūluos, lai jū jimtu pur sīvu, juo šei varbūt ar vīnu pīduorkņi apgērbt viņa vysu karaspāku.

Kēniņš līk, lai pagaida kaidu laiku. Pēc nagara laika atīt ūtras rogonas meita un sūluos kēniņam byut par sīvu, juo šei pabaruošūt ar vīnu kvīšu graudiņu vysus viņa karaveirus.

Kēniņš taipat kai pyrmajai līk pagaidīt. Bet atīt pi juo vīna saiminīka meita, kura stuosta kēniņam, ka šei radeišūt divpadsmit dālu, kurim byušūt motu vītā zvaigznes, pīrē saule un pakausī byušūt mēness. Kēniņš ar mīru tyuliņ taisīt kuozas. Pēc kuozom jaunais puorīts prīcīgi pavoda laiku. Pēc kaida laika kēniņenei dzymst bārns. Veirs skrīn maklātu vacu muoti. Prīškā jam aizīt vaca rogona un grib byut par palīgu, kēniņš ir ar mīru, atvad rogonu uz pili un aizvad pi sovas sīvas. Jei tū puiku, kurs pīdzymst, pajam un nūlīk juo vītā sunīti, tai ka poša nazyna. Uz reita vacuo muote atīt apsavērt dālu, bet atrūn tikai suni. Kungs nu tuo palīk ļūti skumīgs; bet rogona stuosta, ka juo sīva apādusi sovu bārnu.

Atīt laiks, kad dzymst ūtrs dāls. Kungs uotri: skrīn maklātu sīviņu. Rogona, puorsamejuse, aizskrīn prīškā un sūluos byut par palīgu. Kungs ar mīru. Rogona vēl puormej dālu par suni un stuosta kungam, ka sīva apāduse dālu. Tai paīt vīnpadsmit reižu un uz divpadsmituos kungs jū ar vysu bārnu īlaiž bucā un palaiž jyuŗā.

Yudins jū aizskoluoja un uz cyta krosta, kur kēniņa kolpi tū bucu aiznas pi kēniņa un tur taisa vaļā. Nu tīnes izīt sīva ar dālu, kuŗam pakausī mēness, motu vītā zvaigznes un pīrē saule. Pēc nagara laika, kad dāls ir paaudzis ieluoks, goduos braukt cauri tuo dāla tāvam un jis īzaskota sovu dālu, pa pagolmu staigojūt. Jis tyuleņ pīīt kluot un grib lyugt juos, 1ai brauktu prūjom, bet tuos zemes kēniņš tuo naatļuove. Tys kēniņš, nikuo nateicis, brauc prūjom.

Atbraucis uz sovu pili, salasa karaspāku un dūdās karā, lai atjemtu ogruokū sīvu, bet nikuo naizdora, palīk tukšā. Kēniņines dāls prosuos nu sovas muotes, lai jū palaiž uz mežu pastaiguot. Muote ir ari ar mīru.

Dāls, aizguojis uz mežu, atrūn tur uzstobiņu, kuŗā redzēja vīnpadsmit sev leidzīgu bruoļu. Jīm ari motu vītā zvaigznes, pīrē saule un pakausī mēness. Jī tyuliņ soka uz jū, lai globojūtīs, juo atīšūt jūs muote baruot un atrašūt tevi un tad apreišūt. Jis nūsaglaboj zam cepļa.

Par nagaru laiku atskrīn rogona un prosa, vai naasūt bejs kas svešs. Šitī atbild, ka tikai cauri guojis medinīks. Rogona uotri jūs paibaroj un uotri dūdās pakaļ, lai medinīku apreitu. Pa tū laiku dāls aizīt uz muojom un par tū pastuostēja kēniņam. Tys sataisa karaspāku un dūdās karā, lai tī atjimtu tūs skaistūs dālus. Rogonas nu stypri gon karuoja, būdiņu pacaldamas gaisā, bet bultu kertas nūlaide zemē.

Tad pēc breiža izguoja uorā vysi dāli, lai apsavārtu, kas te nūteik. Te karaveiri pakēre tūs un spālādami aizbrauce uz muojom. Tī izzaruodēja par tuos kēneņīnes dālim. Tai jī vēj tagad dzeivoj, juo nav myruši.