28. A. 707. 551. Ē r g ļ o s 1864. g. A. B ī l e n š t e i n a k r. LP, VI, 1039 (152, 16)

Vienam ķēniņam bija trīs derētas meitas. Viņas ikrīts gāja uz rožu dārzu dziedāt. Tad vienu rītu arī pats ķēniņš gāja klausīties, kā šīs tur dzied. Un nu dziedāja, dziedāja - nodziedāja un sāka runāt. Jaunākā sacīja: "Ja es apprecētu kēniņa pagraba uzraugu, tad es dzemdētu tādu dēlu, kam zvaigznes uz krūtim, un es tad dabūtu dzert vislabākos dzērienus."

Otra teica: "Kad es apprecētu ķēniņa pavāru, tad man būtu divi dēli ar sauli un zvaigznēm uz krūtim un es tad ēstu vislabākos ēdienus."

Vecākā sacīja: "Kad es pašu ķēniņu apprecētu, tad es dzemdētu trīs dēlus, tiem būtu saule, mēness un zvaigznes uz krūtim, un es tad ēstu vislabākos ēdienus, dzertu vislabākos dzērienus."

Tad ķēniņš pavēlēja pagraba uzraugam ar pavāru apprecēt tās divas un pats apņēma visvecāko māsu.

Pēc tam ķēniņš aizgāja kaŗā un par to starpu ķēniņienei piedzima trīs dēli, tiem bija saule, mēness un zvaigznes uz krūtim. Bet veca māte, kas tur bija, noņēma tos bērnus, ielika mazā kastītē, ielaida ezerā, dalika trīs kuceni mātei klāt par bērniem un rakstīja ķēniņam, ka ķēniņiene dzemdējusi trīs suņus. Ķēniņš atrakstīja atpakaļ, lai uztaisa ceļmalā mazu būdiņu un tur lai pieķēdē kucenus ar visu māti, un, kas vien iet gaŗām, lai viņai spļaun acīs, arī ēst viņai jāēd tas pats, ko kuceni ēd.

Un tanīs dienās viens kungs ar savu sievu, staigādami gar ezera malu, izdzirdēja niedrēs raudam. Dabrauca ar laivu, atrada kastītē trīs bērnus. Viņi aiznesa maziņos uz māju un izaudzēja lielus.

Bet nu šie, izauguši, gribēja iet pa pasauli staigāt. Tēvs, māte gan nelaida, nelaida, bet šie sacīja: "Ja nelaidīsit, mēs galu sev padarīsim!"

Tad tēvs nopirka trīs zirgi, uzsēdināja visus virsū un laida, lai nu jājot. Jāja, jāja - nojāja pie ķēniņa pilsētas un tur bija skaists dārzs. Nu visi klusām sacīja: "Kad mums būtu tas dārzs, tad mēs viņu gan par paradīzes dārzu uztaisītum!"

Un viens šos vārdus bija noklausījies - pateicis ķēniņam. Ķēniņš tūliņ aicināja puišus pie sevis un prasīja, vai šie paņemas dārzu&127; tādu uztaisīt.

Jā, varot gan!

Tad viņi tur vidū izaudzināja tādu koku, kas pats no sevis skanēja, un kokā ielaida mazu, mazu putniņu, kas vienādi, nemitēdamies, skaisti, skaisti dziedāja. Bet nu vēl trūka ūdens, kas vienādi rūktu, to vajadzēja vēl meklēt. Sarunāja - ies jaunākais brālis ūdeni pameklēt. Labi, gāja. Bet aiziedams viņš sacīja: "Ja es pa četrām nedēļām, varbūt, nepārnāktu, tad lai otrs brālis jāj ūdenim pakaļ!"

Un tā viņš aizjāja. Jāja, jāja - dajāja pie viena vīra un prasīja: "Vai nevari man ūdens dot?"

"Varētu gan, bet nedrīkstu, jo ūdens paņēmis, tu apskatīsies atpakaļ un paliksi par akmini ar visu savu zirgu; man jau tāds liktenis bija. Tu redzi, ka jau līdz ceļa galiem esmu par akmini, vēl palikšu līdz vēderam."

Jaunais brālis atsacīja: "Ai, mīļais! es neapskatīšos atpakaļ, dod tikai!"

Tad vīrs rādija, lai ejot pa tiem vārtiem iekšā, tad pa to kalnu pāri, tur esot tāds ūdens; kas vienādi rūc. Labi, izjāja pa vārtiem, piesēja pie vārtiem zirgu, gāja pa kalnu pāri, iesmēla ūdeni, atnāca atpakaļ un gribēja pašu reizi zirgam mugurā kāpt, te neviļot apskatījās atpakaļ un palika ar visu zirgu par akmini; bet tas vīrs līdz vēderam.

Kad nu četri nedēļas bija pagājušas un vēl viņa nebija mājā, tad jāja otrs brālis pēc ūdens un dajāja pie tā paša vīra: lai dodot to ūdeni, kas vienādi rūc. Vīrs sacīja: "Es nevaru dot! Es jau tagad esmu līdz vēderam akminī. Iedošu vēl, tu apskatīsies atpakaļ, tad paliks tavs zirgs, tu pats un es līdz padusēm par akmini."

Otrs brālis atsacīja: "Ai, mīļais! es neapskatīšos atpakaļ, dod tikai ! "

Tad vīrs rādīja, lai ejot pa tiem vārtiem iekšā, tad pa to kalnu pāri, tur ūdens esot! Bet atpakaļ nākdams, lai appilinot ar ūdeni visus tos akmiņus, kas ceļa malā. Labi, izjāja pa vārtiem, piesēja pie vārtu staba zirgu, gāja pa kalnu pāri, iesmēla ūdeni, atnāca atpakaļ, bet neappilināja akmiņus ceļa malā. Patlaban kāpa zirgam mugurā, te neviļot apskatījās atpakaļ un palika viscaur par akmini ar zirgu, ar visu; bet tas vīrs līdz padusēm.

Kad četri nedēļas bija pagalam, tad&127; jāja trešais brālis pēc ūdens. Dajāja pie tā paša vīra: lai dodot to un to ūdeni! Vīrs sacīja: "Es nevaru un nevaru dot! Tu apskatīsies atpakaļ un paliksi pats ar zirgu par akmini un es līdz kaklam iegrimšu akminī!"

Bet viņš lūdzās un lūdzās: "Ne, ne, es neskatīšos, nē!" "Labi, tad ej pa to kalna, pasmel ūdens un kad nāc atpakaļ, appilini visus akmiņus ceļa malā ar iesmelto ūdeni un lūdzams, neskaties atpakaļ!"

Un viņš pasmēla, appilināja visus akmiņus, nemaz neskatījies atpakaļ, un dagāja pie tā vīra. Tiklīdz dagāja, tā viņa brāļi, brāļu zirgi, tas vīrs un visi citi akmiņi ceļa malā pārvērtās par cilvēkiem.

Nu visi trīs brāļi priekā jāja ar iesmelto ūdeni atpakaļ un nolika to dārzā pie tā koka, kas skanēja, un kuŗā putniņš dziedāja. Un nu ūdens rūca, putniņš dziedāja, koks rūca - paradīzes dārzs gatavs.

Tā tas nu palika labu laiku. Te vienu rītu brāļi piecēlās dārzā viss kluss: ne ūdens rūc, ne putniņš dzied, ne koks skan. Iegājuši un prasījuši, kapēc viss klusu.

"Jā, kā nebūsim klusi? Dabūjām zināt, ka jūsu māte par suņu māti nosacīta. Eita, izpestiet savu māti, tad atkal skanēsim, dziedāsim, rūksim."

Un viņi aizjāja visi trīs. Jāja, jāja - dajāja pie ķēniņa nama durvim, pie durvju sarga. Tā durvju sargs tūliņ: "Pēc kam jūs trīs, gaŗām jādami, suņu mātei neuzspļāvāt?"

"Nē, mēs nespļausim vis."

Tad durvju sargs veda visus trīs pie ķēniņa un ķēniņš vaicāja: "Pēc kam jūs nespļāvāt viņai acīs?"

"Par ko viņai jāspļaun?"

"Nu, par to, ka viņa solījās trīs dēlus ar sauli, mēnesi, zvaigznēm uz krūtim dzemdēt un dzemdēja trīs suņus."

Tad dēli sacīja: "Varbūt, nezin, vai tas arī tiesa? Kad citi to vien tā nav izdarījuši?"

"Ne, ne! - ir gan tiesa!"

"Varbūt, ka tos dēlus vēl atron?"

"Kur viņus atradīs?"

Tad dēli attaisīja svārkus un parādīja tēvam sauli, mēnesi, zvaigznes uz krūtim. Ķēniņš nobijās. Nu lika tūliņ māti (savu sievu) izlaist no suņu būdas; bet vecu māti un tos suņus pavēlēja nošaut.