29. A. 707. 551. S t. U ļ a n o v s k a V i ļ ā n o s. Z b i o r w i a d o m o š c i d o a n t r o p o l o g i i k r a j o w e j T. XVIII. K r a k a v ā 1890, 335, 33.

Bjeja treis muosys i juos vakarēja vysys treis : kura ādja, kura šyva; a kjēniņam vys dāls staiguoja klauseidamīs zam lūga, kas kū runoj. Juos i runuoja tai - vacuoka soka tai : kab šei izītu pi kjēniņa kļebapjokys [maiznieka], to šei paāstu lobys maizis. Tjei vidiška otkon soka: kab šei izītu pi kjēniņa kukara [pavāra], to paāstu vysaidu jēdīņu. A jaunuoka atsoka: kab šei izītu pi kjēniņa dāla, to šai byutu div mjeitys, trešs dāls.

Iz reita tys kjēniņa dāls pajem i nūsauc vysys treis iz sjevim i vaicoj: "A kū jius runuojāt vakaŗādamys?"

Juos kauņās jau runuot, bet nava kū daŗēt - pascjēja, kū juos bjeja runuojuši. Vot jis pajēmja i sažeņēja juos: tū vacuokū pi ķļebopjokys, vidišķū pi kukara, jaunuokū pats pajēmja par sīvu sjev. Dzjeivoj jis, dzjeivoj ar tū sīvu - par godu, voi par divi Dīvs dūd jai mjeitu, a tjei vacuoka muosa soka iz jū: "Tu namjeklej cytys, mani jem par vacu muoti!"

Jei, na ļauna byudama, i pajēmja jū par vacu muoti. Ka bārns pīdzyma, pajēmja tjei muosa bārnu, īlyka bucā i palaidja pa jiurom. Jei iz tuos vītys dalyka kucalānu. A juo patja sātā nabjeja, vjeira jau, i nūsyuta jam gruomotu, ka tovai sīvai na bārns pīdzyms ira, bet kucalāns. Atsyuta jis atpakaļ: "Kū Dīvs djevja, lai tys ira, cikom es atbraukšu."

A jam bjeja duorzjenīks, duorzjenīkam bjeja sīva, a bārnu jīm nabjeja, jī divi vīn dzjeivuoja. Tys duorzjenīks ŗadz, ka buca, sagiva jū, izjēmja tū bjērniņu i audzjēja par mjeitu sjev.

Nu, i otkon par šalti, par godi div, par treis, Dīvs djevja mjeitu kjēniņa sīvai; a jai otkon tjei poša vaca muotja, kur jai jau bjeja, tjei muosa juos. Jei pajem tū mjeitiņu i palaiž bucā pa jiurom, a jei dalīk jai kačalānu i nūsyuta taipat kjēniņam gruomotu, ka tovai sīvai kačalāns pīdzyms, a na bārns. Jis atsoka tai, atroksta atpakaļ: "Kū Dīvs djevja, lai iraida, cikom es atbraukšu.

A duorzjenīks otkon sajēms tū bārnu bucā i audzjējs sjev par mjeitu.

Par godi kaidi divi, par treis, Dīvs dūd jai dālu, a tjei poša juos vacuokuo muosa atīt otkon par vacu muoti, pajem tū bjērniņu i palaiž pa jiurom, a jal dalīk sapyvušu vystu, pīroksta gruomotu i nūsyuta vjeiram, ka sapyvuša vysta, a na bārns.

Vot tys kjēniņč aizzasirdjāja cīši, ka nava tūs bārnu, kai jei pazajēmjās, ka byus. Atbraucja iz sātu i lyka pataisjēt uatobjeņu pi baznīcys vuortu, pajēmja, aiztaisēja jū tamā ustobjeņā par pokotu, a kas īt lai spļaun iz juos ocu. A tū djēleņu puorjēmja jiuros duorzjenīks i audzjējs sjev par dālu, jau jam div mjeitys i dāls. Sajaug tī bārni jau pruovi i vyss kas iraida jīm, vysa monta gona, treju vīn lītu nava: putnys runuotuojs, uobeļnīcys ar zalta uobeļeišim i jiudiņa nava, tuo, kur[s] pataisa dzjeivu i myrušu cylvāku.

Vot sazalaidās vacuoka mjeita i brauks jei iz tū pusi, kur var dabuot tuo putna i tuo kūka i tuo jiudiņa. Brauc jei iz tiņeni. A ka jei nūbrauc, tai i palīk par akmini, i zyrgs, i poša, i nava jei atpakaļ - gaida, gaida - nava.

Brauks jau bruoļs pakaļ. Kai nūbraucja, i tys propola, palyka par akmini. Nu, brauks tagad jaunuokuo muosa. Jei ka dabraucja tamā molā, pīsjēja zyrgu pi kūka, izvylka nu burnusa [baltkr. burnos, mētelis] vatys, alzbuozja sev auss. Tūlaik jei guoja i nazabjeida nikuo i nazavjēra atpakaļ i dabuoja vysa, kuo jai vaidzjēja i putna, i kūka i jiudiņa. Īsmjāla jei tuo jiudiņa, a tī bjeja lels kolns, i iz tuo kolna bjeja cīši daudz akmiņu, nūlauzja nu tuo kūka zareņu i ar tū jiudeņi i ar tū zareņu apguoja ap kolnu, paslapynuoja treis reizis. Cjeļās vysi akmini kuojuos - jī nabjeja akmiņi, bjeja ļauds puorluodāti. Cik tī kungu, baznīckungu, saldātu! Vysi cjeļās kuojuos - pīzacāluši, vysi nūzasprausluoja i soka: ak, kai šī ilgi gulējuši!

I vysi rozstaiguoja iz sovom pusjam, kurs nu kuris pusis bjeja. Pīzacēļa juos bruoļs i vacuoka muosa i vysi jī nūbraucja iz sātu, iz sovu, i atvjedja kuo jīm vaidzjēja: i putņa, i kūka i jiudiņa. I tāvs ar muoti - tys duorzjēnīks jau ar sovu sīvu, kur jīm bjejuši par tāvu ar muoti - cīši rodi, ka jī atbraucja atpakaļ i tagad ira jau jīm vysa kuo.

Vot jī dzeivoj i tys dāls īt iz mjedjeibys i satjeik ar kjēniņu i jis jam cīši patjeik. Aizprosa jis jiū gostūs iz sjevim, kjēniņč jis aizīt pi juo gostūs. Tūlaik jis otkon prosa kjēniņu iz sjevim gostūs. Kjēniņč i nūbrauc iz jīm, aizsāst aiz golda naltjeiti āst. Jau jī tī ādja, daguoja pjēdjēja jēdīņa i rozgrīzja kjēniņč ogurči [gurķi], iz treju daļu. Jem pyrmū kimūsu, a tys putnys soka, kļetkā [būrī] sādādams: "Tjei tova pyrma mjeita i ūtra mjeita, a trešys dāls!"

Vaicoj kjēniņč: "Kū jis runoj, tys putniņč?"

A jis atsoka: "Es tū runoj, ka tjev nūsyutjēja gruomotu, ka kucalāni, da kačalāni, da vystys sapyvušys ; a tovi bārni muovja pa jiurom bucuos. I tys vjecjeits ar vjaci puorjēmja jū i izglobuoja jū, a tu nazyni, ka tovi bārni!"

Jis īsuoka vaicuot, tys kjēniņč, nu duarzjenīks izstuostjēja jam vysu. Vot jis duorzjenīkam tam puskjēnisti atdjevja par globuojumu bārnu, sajēmja jūs aizbraucja iz sovu sīvu, pajēmja i atvjedja jū nu tuos ustobjeyis iz sovu sātu. Ka jau atroda jis bārn's i dazynuoja, ka vaca muotja tjei vysu padoŗēja, laida bārns pa jiurom bucuos, a jam syutjēja gruomotys, jis vacu muoti izvjedja iz kolna ar vjeiru ir rozsaudjēja smolkom druponom. A jī jau, saguojuši vīnu vītu, cīši, cīši labi dzjeivuoja, može i da šū laiku dzjeivoj.