30. A. 707. 706. P o g u J ā n i s, B e c h m a n i s, B r ī v z e m n i e k a k r. LP, VI, 1037 (192, 13).

Reiz brauca jauns neprecējies ķēniņš pa savu valsti un ieraudzīja ceļa malā trīs māsas strādājam. Visas trīs bija tik daiļas un skaistas, ka ķēniņam visas trīs patika. Ko nu darīt? Tad ķēniņš vaicāja māsām: "Kuŗa no jums trijām apsolās manai valstij lielāko labumu darīt, to es tūliņ par sievu ņemšu."

Pirmā māsa sacīja: "Es tavu kaŗa spēku ar vienu vilnas lēkšķi apģērbšu."

Otra: "Es tavu kapa spēku ar vienu drupačiņu maizes paēdināšu."

Trešā: "Es tev dēlu dzemdināšu zelta matiem, sauli, mēnesi, zvaigznes pie krūtim."

Ķēniņš apņēma trešo, jaunāko māsu par sievu. Bet pēc pusgada izcēlās lieli kaŗi. Ķēniņš aizgāja uz trim gadiem kaŗā, pamezdams sievu ar savu pamāti mājā. Šī ķēniņa pamāte nemaz nevarēja jauno ķēniņieni ieredzēt. Un kad nu viņai apsolītais dēls piedzima, pamāte aizsūtīja ķēniņam ziņu, ka ķēniņienei tāds radījums piedzimis, kas neesot ne suns, ne cilvēks. Ķēniņš ļoti saskaitās un pārlaida ziņu, lai jaunpiedzimušo nezvēru tūliņ nogalina. Tad pamāte iesvieda bērnu upē. Bet upe šūpoja ķēniņa dēlu: "Aijā, aijā! ķēniņa dēliņš, par trīs gadi pārnāks tavs tēvs!"

Nu pamāte iemeta to pie nikniem zirgiem, lai samītu. Bet zirgi uzņēma viņu mugurā, šūpodami: "Aijā, aijā! ķēniņa dēliņš, par trīs gadi pārnāks tavs tēvs!"

Tad iemeta pie nikniem vēršiem, lai nobadītu. Bet vērši uzņēma bērniņu uz gaŗajiem ragiem un šūpoja: "Aijā, aijā! ķēniņa dēliņš, par trīs gadi pārnāks tavs tēvs!"

Beidzot pamāte aiznesa puisēnu mežā un nosvieda, lai nikni zvēri saplosītu, aprītu. Bet viens smuidrs bērzs noliecās, apkampa bērniņu ar smalkiem, lapotiem zariem, izcēlās gaisā un šūpoja dziedādams: "Aijā, aijā! ķēniņa dēliņš, par trīs gadi pārnāks tavs tēvs."

Te kāds noplīsis nabadziņš ar sirmu gaŗu bārdu izdzirdēja bērza dziesmu, noņēma ķēniņa skaisto dēlu no bērza zariem, ietina savās vecās kankarās un nēsāja visur līdz, kopdams, audzinādams.

Bet pamātei ar to vien vēl nebija diezgan, ka bērnu maitājusi, arī ķēniņienei nebija dzīvai palikt. Tai lika abas rokas nocirst, mēli izgriezt, &127;lai nespētu nekad vairs stāstīt, kas bērnam nodarīts, un beidzot, tādu pusdzīvu vēl iedzina mežā. Tur tad nabadzīte maldījās ilgu laiku, kamēr uzgāja itin piepēši jauku dārzu ar greznu, greznu pili, kur vecais, sirmais Meža tēvs mājoja. Dārzā bija dažādi augļi un ogas visādas. Ķēniņiene noliecās pie ceriem un plūca ogas ar muti, jo roku nebija, ar ko šķīsi.

Te sirmais Meža tēvs, pa dārzu staigādams, ieraudzīja ķēniņieni, piegāja viņai klāt un ieveda savā pilī, kur slimniecei pieaudzināja citas rokas, ieaudzināja citu mēli un izdziedināja gluži.

Pēc trim gadiem ķēniņš pārnāca no kapa un, dabūjis no sulaiņiem zināt, ka ķēniņiene mežā, tūliņ steidzās meklēt un klaušināt.

Klaušināja ilgi jo ilgi, septiņi gadi saklaušināja, te vienu vakaru apmetās kādā krogā par nakti un tur ienāca arī vecs nabags ar puiku. Ķēniņam iekrita prātā ar skaisto puiku pajokoties gaŗa laika pēc. Viņš to piesauca klāt un sacīja: "Klausies, dēls, kad tu man pasaki, cik pūru riekstu te šinī lādē, tad es tev viņu ar visiem riekstiem atdodu."

Puika paskatījās droši ķēniņam acīs un tad iesāka: Redzi ķēniņ! Vienreiz viens ķēniņš apprecēja košu meitu; tā apsolīja viņam dēlu dzemdināt ar zelta matiem, sauli, mēnesi un zvaigznēm pie krūtim - tas ir divi riekstiņi lādītē! Ķēniņš aizgāja kaŗā un par to laiku ķēniņienei piedzima patiesi tāds dēls - tas atkal divi riekstiņi lādītē! Bet pamāte iesvieda dēlu upē, pie zirgiem, pie vēršiem, beidzot atdeva bērzam mežā, bet tie visi šūpoja bērnu: "Aijā aijā, ķēniņa dēliņš, par trīs gadi pārnāks tavs tēvs!" tas atkal divi riekstiņi lādītē! Tad pamāte nocirta ķēniņienei rokas, izgrieza mēli, aizdzina mežā - tas atkal divi riekstiņi lādītē! Bet Meža tēvs pieņēma ķēniņienes dēlu, pieņēma arī ķēniņieni pašu, pieaudzināja tai rokas, mēli - tas atkal divi riekstiņi lādītē! Un tagad Meža tēvs, par nabagu izģērbdamies, mani te atveda un liek tev, ķēniņ, sacīt, ka tava ķēniņiene tevi gaida Meža tēva pilī; bet nu ir visa riekstu lādīte mana!"

To sacīdams, puika nosvieda savu kankaru apģērbu kaktā, ar kuŗu krūtis un galvu bij aptinis un tūliņ visa istaba atspīdēja, jo saule, mēnesis, zvaigznes vizuļoja pie krūtim un zelta mati mirdzēja galvā. Tad ķēniņš apkampa savu dēlu un aizgāja Meža tēvam līdz uz pili pēc savas sievas. Pārvedis sievu un dēlu mājā, tas nosodīja pamāti ar nāvi un nu dzīvoja laimīgi.

P i e z ī m e. Liekas, ka Meža-tēvs te ir tīšām ielikts, lai gan citādi pasaka laikam nav grozīta. P. Š.