31. A. 510. 425. 707. J. K u n g s 1880. g. A i z p u t ē. B r ī v z e m n i e k a k r ā j u m s. LP, VI, 1028 (152, 9).

Reiz pavecam ķēniņam nomira ķēniņiene un viņš bija nodomājis savu pašu meitu precēt, tādēļ ka tai bija zelta mati un pati bija tik skaista kā pati saule. Bet meita bija ļoti dievbijīga, tā atteica tēvam: "Es lasīšu bībelē, redzēs, ko tur saka par tādu nedzirdētu iedomu."

Meita lasīja vienu dienu, otru - te ienāca tēvs. Nu, vai esot ko atradusi bībelē?

"Atradu gan. Tur rakstīts, ka tādu grēku varot tikai ar tādu kleiti apsegt, kas austa no visādu putnu spalvām, no visādu zvēru spalvām un visādu zivju zvīņām."

Meita cerēja, ka tēvs tādu kleiti nevarēs sadabūt; bet viņš tev gādāja un gādāja. Noauda kleiti un atkal pie mietas iekšā: te nu esot, ko nu bībele sacīšot?

Meita atteica: "Viņa saka, ka tāda kleite vēl par maz esot; es lasīju tāļāk un tur stāv, ka vēl vajagot tādu kleiti, kas visādiem akmeņiem izrakstīta. gan ar tādiem, kas pa zemes virsu sameklējami, gan pa jūŗas dziļumiem."

Meita cerēja: tādu kleiti tēvs tiešām neapgādāšot. Bet viņš tev meklēja un meklēja un sameklēja taču un atkal pie meitas iekšā: te nu esot dārgā kleite, ko nu bībele sacīšot?

Meita atteica: "Bībelē lasīju tāļāk un atradu ka arī tāda kleita par maz." Vajagot tādu kleiti: pus no zelta, pus no sudraba. Atkal meita cerēja: tādu tēvs nenoaudīšot. Bet kas to deva? Noauda un noauda, pus no zelta, pus no sudraba, un pie meitas iekšā: ko nu bībele sacīšot?

Tagad meita sasēja visas kleitas sainī, neatteica tēvam nekā un pa nakts melnumu aizbēga uz svešu zemi pie citiem ļaudim. Bēga, bēga - aizbēga pie sveša ķēniņa un lūdza darbu. Ķēniņam zeltmate patika, tas salīga savai ķēniņienei par istabas meitu. Tā nu viņa savu laiku dzīvoja par istabas meitu un ķēniņiene ar ķēniņu beidzot tā iemīlēja, ka pieņēma bērnu kārtā, tāpēc ka pašiem bērnu nebija.

Bet vienu vakaru atjāja varenā zirgā lepns ķēniņa dēls, zelta matiem, zelta drēbēm, pie ķēniņa skaistās audžu meitas uz precībām. Ķēniņa sulaiņi, tik lepnu ieraudzīdami, izskrēja līdz vārtiem pretim un pats ķēniņš ar ķēniņieni nezināja, kā ciemiņu godināt. Nu, un tā nu viņš tur atjāja, tūlīt bildināja audžu meitu auztas tā bija uz ātru roku - arī salaulāja abus.

Bet kad bija salaulāti, tad - ko nebija ne ticējusi, ne domājusi - staltais ķēniņa dēls naktī, gultā, bija pārvērties par vepri, ar sariem, ar vepra ausim, kā jau visiem vepriem, un vēl ŗukstēja tik rupji, ka viņai bail vien metās. Bet tikko pēc pusnakts gailis pirmo reizi iedziedājās, vepris atkal pārvērtās par ķēniņa dēlu ar zelta matiem un gulēja tik maigi, it kā nekas nebūtu noticis. Tomēr jaunai sievai sirds vairs nebija ne vietā. Rītā, līdz ko cēlusies, viņa iegāja dārzā, nometās raudādama apakš savas ābelītes ceļos un &127;lūdzās, lai jel ābelīte iesakot, ko ar tādu likteni lai darot. Un tai pašā brīdī, ka to bij izteikusi, viņa pacēla acis uz augšu un ieraudzīja vecu vīru turpat stāvam. Tas esot pats Dievs bijis.

Vecais vaicāja: "Kas tad tev, meitiņ, tā sirdi sagrauzis?"

,,Jā, stalts ķēniņa dēls mani precēja, vepris apņēma. Kā tai no viņa atkratos?"

"Kā lai atkraties? Kas ar Dieva vārdu ir sasiets, kā lai tas vairs atraisās tik viegli? Bet es tev teikšu, kad rītu tavs vīrs tevi uz savām mājām vedīs, tad tavs audžu tēvs dos pūrā zirgu līdz, un tam pašam tevi sēdinās mugurā. Bet tavs vīrs par varu gribēs zirgus mīt: viņš vēlēsies tavā zirgā jāt un tu lai jāj viņā. Labi, mij arī, tikai sava pūra zirga apaušus vien nemij, tos uzliec viņa zirgam galvā un jāj bez bēdām. Viņa zirgs gan ir tāds pats velns kā viņš pats, bet tavi apauši to zvēru savaldīs. Tad nu gabalu jājuši, pie krusta ceļa, tavi vedēji, ķēniņš, ķēniņiene un citi, atšķirsies un no tās vietas jāsit divi vien. Nu viņš gribēs tev aizjāt gaŗām, bet tavs velna zirgs ies kā zibins, viņš netiks gaŗām un, ja zirgs tiešām neskrietu tik ātri, tad tik paskubini: "Košiņ, diktāki!" un tūlīt gabalā viņš paliks pakaļā un pukosies kā traks. Beidzot viņš palaidīs zirgu pavisam vaļā un pats skries tev pakaļ, bet par to laiku tu būsi sasniegusi lielu krustu, tur nolec zemē, norauj zirgam apaušus, apkampies gar to krustu, lūdz Dievu un nebaidies ne no kādiem biedeikļiem, būs labi."

Un kā vecais vīrs izteica, tā arī notika. Skrēja, skrēja velna zirgs kā zibins, aizskrēja pie krusta, tur norāva apaušus un nu tikai lūdza Dievu, gar krustu apkampusies. Lūdza, lūdza - te jau izskrēja zaķis caur kājām - viņa neko. Te gadījās visādas čūskas - viņa neko. Te salasījās neganti zvēri, kas taisījās vai aprīt - viņa neko. Te sāka briesmīgi pērkonis rūkt, zemi ap krustu saspārdīdams, ka dārdēja vien - viņa neko. Beidzot pērkonis apstājās, čūskas, zvēri pazuda un spoža, silta saulīte atspīdēja jauki, jo tai pērkoņa negaisā viņas vīrs bija aizskrējis krastam garām un nu vairs nebija ka bīties.

Nu, un tā viņa nu paņēma savu saini, kur tās dārgās, tēva austās kleites bija iekšā, un gaidīja, vai audžu tēvs, varbūt nejās pakaļ, viņu meklēdams, vai kā. Bet viss gaidījums bija velti- ne cilvēku ēnas nemanīja šai vientuļā vietā. Neko darīt - saņēmās un gāja kājām viena pati uz audžu tēva pili atpakaļ. Gāja, gāja - ceļš apjuka, samaldījās seši mēneši un beidzot aizmaldījās uz svešu ķēniņa pili, kur salīga par nama meitas palīgu. Bet par nama meitu būdama, viņa zelta matus arvienu turēja apsietus, ka nepamana ķēniņa vienīgais dēls lielo skaistumu.

Un tas varēja būt kādas nedēļas divi, trīs vēlāk, te vecais ķēniņš iesauks savu dēlu un sacīs tā: "Es esmu labi vecs, še tev mana valdība un precies! Bet sarīkosim dzīŗas, saaicināsim visus augstmaņus ar meitām un tad izmeklējies brūti no tā pulka!"

Labi, sarīkoja dzīŗas, sabrauca šādas meitas, sabrauca tādas, viena par otru skaistāka; bet kad visas sagājušas dziru istabā, tad itin paklusi nama meitas palīdzētāja aprāva to kleiti, ko tēvs bija audis no visādām putnu un zvēru spalvām, un ar iegāja dzīrot. Iegāja - tūlīt istaba atžilbēja gan no kleites, gan no pašas zelta matiem, gan no vaiga skaistuma, un ķēniņa dēls citām vairs ne virsū nepaskatījās - ar šo vien. Lai tikai sakot, no kurienes esot, viņš viņu precēšot. Bet šī ne un ne. Un tas varēja būt tā ap pusnakti - šī kā piepēši ienākusi, tāpat arī piepēši pazuda.

Nu ķēniņa dēlam palika žēl, ka aizlaidis tik ātri, un nosprieda rītdienu lai vēl dzīŗot. Labi, sanāca rītdienu atkal tās pašas un šī nu apģērba to kleiti, ko tēvs ar visādiem zemes un jūras akmeņiem bija izrotājis. Ienāca dzīŗu istabā, ķēniņa dēls kā uzburts, šai vien apkārt, vēl savu zelta gredzenu dāvināja un lai tikai sakot, no kurienes tāda esot. Bet šī ne un ne.

Vēl trešā vakarā bija dzīŗas un nu šī apģērba to kleiti, kas pus zeltā, pus sudrabā. Šo vakaru ķēniņa dēls nemaz negribēja vairs atkāpties no zeltmates, bet - sazini Dievs - viņa tev tā izšmaucās kā glodene un pazuda atkal.

Bet nu ķēniņa dēls bija palicis dikti bēdīgs, ka skaistā meita aizmukusi. Otrā rītā ne ēda, ne dzēra vairs. Tad zaltmate negribēja viņu ķircināt ilgāki, ielika dāvināto ķēniņa dēla gredzenu traukā un iedeva otrai meitai, lai nesot slimajam šo dzērienu nodzerties, palikšot vesels. Ienesa, dzēra - uz reizi ieraudzīja savu gredzenu: kas to dzērienu lējis, kas viņu devis?

Tā un tā nama meita - nesēja atbildēja. Iesauc nu nama meitu istabā, nu izrādās, ka šai tie zelta mati. Tūdaļ ķēniņa dēls bija vesels uz rāviena un nu bija kāzas tai pašā nedēļā ķēniņa dēlam ar skaisto zeltmati.

Bet tas nu gadījās, ka otrā gadā ķēniņa dēlam bija jāaiziet kaŗā un viņa sievai tai laikā piedzima divi dēli, skaisti, skaisti puisēni ar zelta matiem. Par tādiem priekiem jaunā ķēniņiene tūlīt norakstīja grāmatu un iedeva vienam kaŗa vīram, lai aiznes uz kaŗa lauku ķēniņam. Kaŗa vīrs gāja - bija jāiet pār vienu upīti un tur upes malā viņam uzmācās tik nevaldāms miegs, ka aizmiga, uz vietas stāvēdams. Un kamēr šis gulēja, grāmata bija izvilkta no kabatas un pārrakstīta tā: "Daram tev zināmu, ka tava sieva palikusi par kuņu un dzemdējusi divi kucenus; tos ielikām ar visu māti kūtī pie citām kuņām."

Ķēniņš izlasīja grāmatu bēdādamies, pārdomāja labi un rakstīja atpakaļ, lai kopjot kucenus ar, māti rūpīgi, kamēr viņš pārradīšoties!

Bet kad nu kaŗa vīrs ar šo grāmatu atkal līdz šai miegu upītei bija atnācis, tad tāds pats nevaldāms miegs viņam uzmācās otrreiz. Viņš atkal aizmiga. Un kamēr gulēja, grāmata bija pārrakstīta šitādi: "Ķēniņš dusmodamies pavēl; ka viņa sieva, tāda kuņa, ar viņas bērniem nokaujama un tās mēles iznesamas ceļā pretim parādīt, kad kaŗa spēks nāks mājā."

Pārnesa grāmatu, mājinieki izbrīnījās, kāpēc ķēniņš tik nežēlīgs. Bet līdzēt neko nevarēja, ķēniņa pavēle visnotaļ izpildāma.

Un tad nu bende aizveda daiļo ķēniņieni ar zeltmatu bērniem lielā klajumā, kur domāja bendēt. Aizgāja tur, ķēniņiene tā raud, tā raud un bendem sirds ieņem tādu žēlumu, ka nevar vairs ne pirksta pielikt nevainīgiem. Te tai pašā brīdī - kur gadījusies, kur ne - attek raiba kuņa ar divi kucentiņiem un tiņas un vijas gar bendes tuteni. Grib par varu, lai kauj. Tad bende sacīja: "Man liekas, liktenis pats nolēmis šai kuņai te atnākt un jūsu vietā kaut. Es arī to darīšu. Nokaušu kuņu, nokaušu kucentiņus un viņu mēles nesīšu ķēniņam pretim, kad nāks ar kaŗa spēku mājā. Bet jūs trīs ejiet no šejienes tālāk, mājā nenāciet vis."

Labi, nokāva kuņu ar kuceniem un izņēma mēles; bet ķēniņiene ar zeltmatu puisēniem aizgāja prom. Un iedama viņa uzgāja augstu, stāvu kalniņu ar kuplu liepu augšgalā. Uzmocījās augšā stāvajā kalnā un ieraudzīja: tā liepa bija taisni tikpat skaista, ka viņa pils dārza ābelīte, kur todien ceļos bija metusies. Nu apkampa liepu, pieslēja galvu un sēdēja, sēdēja ar puisēniem klēpī, kamēr aizmiga un iesāka sapņot. Lai apskatoties tepat kalnā šo lielo akmeni, tam iekšpusē esot prāva istaba, tur lai ejot iekšā un dzīvojot bez bēdām; bet ja kas viņai pietrūkstot, tad lai tikai tos vārdiņus iesakoties: "Ai Dieviņi, kaut man tas un tas būtu!"

Labi, atmodās, aizgāja pie lielā akmeņa, bet nevarēja nevienas durvis atrast. Tā viņa tūlīt: "Ai Dieviņi, kaut durvis te rastos!" Tūdaliņ akmeņī atvērās durvis un viņa ar puisēniem iegāja istabā, atrazdama visādu pārtiku papilnam jau priekšā.

Pa tām starpām ķēniņš atkal bija pārnācis ar kaŗa spēku un kad bende iznesa mēles pretim, ķēniņš dusmodamies pārbrīnījās; kāpēc tikai kuņa ar kuceniem kauta? Bende rādīja grāmatu. Ķēniņš izlasīja grāmatu un nu vēl vairāk brīnījās: kas gan tādu rakstījis? Beidzot bende izteica taisnību, ka ķēniņiene saudzēta, ka kuņa ar kuceniem tai vietā kauta un, ka ķēniņiene ar zeltmatu bērniem aizgājuši svešumā. Tad ķēniņš aizgāja savu zeltmatu sievu ar zeltmatu dēliem pa pasauli meklēt un pēc septiņi gadu meklējuma atrada akmeņa istabā, liepas kalnā.

Nu pārveda atrastos mājā un svinēja pa visu valsti lielu, augstu prieka dienu.