32. A. 707. 531. M. S k r u p s k a S a u k ā.

Reiz dzīvoja bagāts kaupmanis un par viņa tīrumu gāja muklains ezers. Kad viņš gribēja tikt otrā pusē, tad viņam vaidzēja desmit verstes apkārt braukt. Viņš nu sadomāja taisīt par ezeru platu tiltu, kas arī drīzā laikā tika uzbūvēts.

Tad viņš sūta savu puisi, lai palienot apakš tilta un noklausoties, ko &127;audis par viņu runāšot. Puisis aiziet, palien apakš tilta un galda. Sanāk ļaudis, visi vālē kungam laimi, citi lūdza Dievu, bet citi teic, ka viņš tikšot apveltīts ar mantinieku, kas būšot ļoti laimīgs. Puisis pārnāk mājā un pastāsta savam kungam visu dzirdēto.

Paiet labs laiciņš, kad kunga mājā ierodas mantinieks. Pa to starpu, kamēr tas dzimst, puisis nozog kundze dēlu, un aiznes to savai sievai, un kundzei pieliek kaķi. Kungs dabon zināt, ka sieva kaķi dzemdējusi, paliek dusmīgs un liek viņu mūrī iemūrēt, kaut gan sieva apliecina, ka viņa esot dzirdējusi bērna balsi. Bet tas neko nelīdz, sieva tiek mūrī iemūrēta, un kungs pieteic puisim, lai dod tai tik vienu reizi par dienu ēst. Puisis nodzīvojis kādus pāri gadus, kad naudu bija sakrājis, tad atstājis un aiziet pie savas sievas dzīvot.

Nu tiek pieņemts cits puisis un tāpat arī šim pieteic, lai vairāk nedod ēst, kā vienu reizi, bet šim paliek kundzes žēl, un viņš nes vairāk reizes ēst, kā kungs nezina.

Vienu reiz puisis redz sapni, kur viņam tiek teikts: "Tādā un tādā mājā atrodas tava kunga zudušais dēls. Tu aizej pie ezera, tur būs viens krūms, nogriez no šā krūma trīs rīkstes, tad aizej pie ta dēla zagļa, uzsit pa reizei zaglim un viņa sievai, un viņi tūliņ paliks par suņiem. Tad tu varēsi atvest un parādīt savam kungam tos vainīgos."

Puisis izstāsta savam kungam, ko viņš esot sapnī redzējis, un kungs sūta puisi, lai iet dēlu uzmeklēt. Puisis aiziet, nogriež tās trīs rīkstes un nonāk, kur atrodas kunga dēls. Viņš ieiet iekšā, sāk runāt, šim prasīt, kur viņš agrāki esot dzīvojis. Tas nu ņemas stāstīt, ka viņš agrāki esot dienējis pie viena kaupiņa. Tur viņam gājis ļoti labi, bet kad sievai esot dēls piedzimis, tad vajadzējis nākt mājā. Bet parisis viņam atbild: "Tu melo, tu nozagi manam kungam dēlu un tev to tūliņ pierādīšu." Viņš nu paņem rīkstes un uzsit katram, tūliņ viņi paliek par suņiem.

"Nu es esmu pierādījis."

Tūliņ puisis iejūdza zirgus, paņēma kunga dēlu un brauc uz māju, bet abi suņi skrej pakaļ. Puisis pārbrauc mājā, sauc kungu, atdod viņam dēlu un prasa, vai viņš gribot redzēt, kas esot nozadzis viņa dēlu. Kungs: jā - gribot redzēt. Puisis ieved abus suņus un sit trīs reizes, tie tūliņ paliek par cilvēkiem. Nu puisis rāda, vai viņš tos pazīstot. Kungs acīs vien ieplēš: "Jā, tas jau mans bijušais puisis."

Kungs tūliņ izdzen abus blēžus no sava apvidus, liek atsvabināt savu sievu, un ir abi priecīgi par atrasto dēlu un nopērk viņam mazu zirgu, ar ko rotāties.

Bet drīz vien nomirst dēlam māte, un tēvs apprecē jaunu sievu. Pamātei nebija labs prāts uz audžu dēlu, un viņa tik vien domā, kā viņu dabūt pie malas.

Ejot uz skolu un pārnākot no skolas, dēls vienmēr gājis stallī apmīļot savu zirdziņu. Reiz viņš atkal pārnācis no skolas un aizgājis savu zirdziņu pamīļot, te zirgs sācis uz viņu runāt un teicis: "Šodien tev pamāte dos sazāļotu ēdienu, bet tā tu neēd!"

Dēls paklausa un aizmet ēdienu projām. Tā vairāk reizes pamāte mēģinājusi viņu nogalināt, bet katru reizi zirdziņš pateicis dēlam. Viņš arvien nometis ēdienu pie malas, kaut gan pašam vajadzēja palikt neēdušam. Pamāte nevarējusi nobrīnīties, kapēc viņš neesot jau beidzies. Tur vajgot kam slēpties. Un kāpēc viņš to zirgu tā mīļo? Viņa nu apņemas novaktēt. Viņa atkal sazāļo ēdienu un gaida, kad pārnāks padēls. Kā šis pānāk, tā pamāte pretim un teic, lai nākot tūliņ ēst. Viņš atbild, ka viņam papriekš jāejot aplūkāt, ko darot viņa mīļais zirdziņš. Pamāte iet pakaļ un grib dzirdēt un redzēt, ko viņš tur dara. Viņa aizslēpjas un noklausās, ka zirgs viņam visu izstāsta, lai viņš atkal neēdot. Nu viņa visu saprot, tūliņ sāk runāt uz vīru, lai kaujot to zirgu nost, jo viņa nevarot izciest, ka tāds zirgs esot viņas mājā, viņa jūtoties pavisam slima. Kaut gan vīrs negrib par to ne dzirdēt, jo viņš apbēdināšot savu mīļo dēlu, bet kad šī nu paliek galīgi slima, tad vīram nekas neatliek, kā arī izpildīt sievas vēlēšanos. Nu tiek norunāts, ka uz rītu jākauj. Zirdziņš pastāsta to savam mīluļam un saka: "Mums citas izejas nav ; vai nu ļaut, lai mani nokauj, jeb arī abi kopā bēgsim."

Padēls atbild: "Labi, es zinu, ko es darīšu. Es nopirkšu citu tādu pašu zirgu, atvedīšu to tavā vietā un tevi paslēpšu. Kad rītu iešu uz skolu, tad es pieiešu pie tevis un tad mēs abi aizbēgsim."

Zirdziņš ir ar mieru. Dēls nopērk citu tādu pašu zirgu, atved to pirmā vietā un noliek, bet savu aizved un paslēpj. Pienāk rīts, tūliņ zirdziņš tiek nokauts un pamāte laimīga, kad nu vairs nebūšot, kas padēlam visu pastāstot. Bet padēlu aizsūta, lai šis tik ejot uz skolu. Viņš arī iziet no mājas, atvadās no savas dzimtās vietas, aiziet pie sava zirga, uzkāpj tam mugurā un nu šis nes un nes, kamēr uzskrien uz vienu lielu pļavu; kuŗa ir pilna ar cilvēka kauliem. Viņš tur apgulstas, aizmieg un saguļ trīs drenas un naktis.

Ķēniņš no sava pils torņa vienmēr iet un skatās. Tad viņš pasauc savu meitu un teic: "Paskaties tu arī. Es jau eju tagad trešo dienu skatīties, un tā vien man liekas, ka tanī nolādētā pļavā kaut kas kustētos."

Princese atnāk, paskatās un saka: "Jā, tēvs, es arī redzu." Viņi sūta savus cilvēkus, lai iet paskatās, kas tanī pļavā atrodas, bet ko līdz pieiet pie pļavas, ta zirgs ar zobiem un kājām skrien virsū un nepielaiž neviena. Ķēniņš nu saka meitai: "Ej tu! Ja tas būs tavs nolemtais precinieks, tad tu varēsi pieiet."

Meita iet - un tavu brīnumu - zirgs nekā nedara. Viņa pieiet gulētājam klāt, paglauž un apskata, cik skaists jauneklis guļ. Te arī jauneklis atveŗ acis un brīnās, redzēdams skaistu princesi savā priekšā. Vakarējie kauli, ar kuŗiem bijusi pilna pļava, visi pazuduši. Nu princese saka: "Celies un nāc uz manu pili, kur mans tēvs tevi gaida. Trīs dienas un naktis pārgulēdams uz šās pļavas, tu esi viņu atsvabinājis."

Viņš nu arī cēlies un jājis viņai līdzi pilī. Ķēniņš atdevis viņam savu meitu par sievu un pēdīgi iecēlis viņu savā vietā par valdnieku.