33. A. 707. V. Z a c h a r s k a n o 95 g. v e c a A. M e ļ ņ a M a k a š ā n u p a g. M a k a r o v k a s c i e m ā. L a t v j u k u l t ū r a s k r.

Dzeivuoja vīns vacs vecs ar sovu vecini. Jīm beja desmit gobolu bārnu: deviņi dāli un vīna meita. Bārni auga labi. Izauga dāli un jūs vysus pajēmja solduotūs. Palyka vecs ar vecini un meita. Tai dzeivuoja jī kaidu trejus godu. Saslymuoja muote un nūmyra. Palyka vecs ar meitu. Dzeivoj jī divējūs. Vecs cīši miļoj sovu meitu. Puorguoja pec vecines nuoves kaida pus goda. Vecs runoj sovai meitai, ka jis grib precētīs. Meita soka: "Nu, tavs, kai sev grib. "

Apsaprecēja vecs un pajāmja sev par sīvu vacu rogonu. Suoka jī otkon dzeivuot trejūs. Itej rogona cīši namīļuoja meitiņas: dzonuoja, lomuoja un syta. Atdūd rogona meitiņu gonūs pi vīna slykta saiminīka. Tur dzeivoj meitiņa: ar cyukom guļ un ād tū, kū cyukas. Slykta dzeive, bet kū padarisi? Atīt deviņi bruoli. Iīt jī sovā ustobā un veras: sēd vecs un raud. Muotis nav un muosas nav, bet staigoj nazkaida rogona pa ustobu. Pīīt dāli pi tāva, pasavasaloj un suoka vaicuot, kur muote. Vecs jīm stuosta, ka nūmyra. Kur muosa? Vecs soka: "Staigoj gonūs jau seņ un nazynu, kur un pi kaida saiminīka."

Nūsabreinuoja dāli, kai tai.

"Bet kaida iteij te buoba staigoj?"

Vecs soka: "ltej man pajemta utra sīva."

"Ak tai!" pasacīja dāli un suoka dzeivuot vysi vinā vītā. "

Bet rogonai itys napatyka. Jei daudz reuzu runuoja večam, ka dāli dzeivuotu paši pa sevim. Bet vecs nikuo narunuoja. Vīnu reizi trejs bruoļi nūguoja uz mežu medībuos. Staigoj jī trejūs un runoj. Jī dzierd, ka nazkas dzīd: "O, gryuta muna dzeive! Pametja mani muomuliņa, pametja deviņi bruolīši."

Pīīt trejs bruoli tyvuok - verās: sād uz celmiņa meitiņa un dzīd. Bruoļi pazyna sovu muosiņu un suoka ar jū runuot. Stuosta muosiņa sovim bruoļim, kai nūmyra mamiņa un kai tāvs pajēmja ītū rogonu un kai jai tagad gŗyuts dzeivuot: ar cyukom gulēt un ar cyukom ēst. Bruoļi suoka saukt jū uz sātu dzeivuot, bet muosa runoj, ka jej ni par kū naīs, par tū ka rogona jū nūbeigs. Bruoļi otkon suoka jū vaicuot; "Kai tu, muosiņ, zyni, ka jej rogona?

Muosa suoka stuostīt, ka pi juos lyndraka ir lela čyuska.

"Bruolīši, jo jyus gribit itū zynuot, jyuš ejīt uz sātu, sakurynuojīt pierti un kad jej nūis uz pierti, jyus pajemīt juos lyndraku un pasaverīt. Tī byus tej čyuska. Tad jyus sasīnīt tū čyusku ar viervi un svīdīt jū uz korstu akmeņu. Tūlaik jyus redzēsit, kaida itej buoba."

Atīt bruoļi uz sātu un nikam nikuo narunoj. Izkurinuoja pierti, nūīt paši uz pierti pasamozguot, bet pēčuok soka vīns bruols rogonai: "Mām, tu īsi uz pierti?"

"Labi, īšu," sacīja rogona.

Nūīt jej uz pierti, nūmetja lyndraku un vysus drēbes un īguoja piertī. Bruoļi pajēmja juos lyndraku un veras: tur sēd lela vaca čyuska. Jī pajēmja ar viervi sasēja itū čyusku un svīdja jū uz korstu akmeņu. Kai svīdja, uz reizes pasacēļa lels vējs un buoba rogona izskrēja plyka nu pierts un sasataisija par zyrga asti. Pec ituos rogonas bruolīši suoka dzeivuot vysi ar tāvu un muosu vīnā vītā labi un vysa kuo jīm pītyka.