1. A. 708. K. B r ū v e l i s G r e n č e n i e k o s p i e I r l a v a s. LP, III, l4, 7.

Viena ķēniņiene neieredz savu bērnu. Viņa saka uz ķēniņu: "Sapņos redzēju, ka mūsu meitene padarīs mums lielu negodu; tādēļ aizsūtīsim pie laika viņu uz svešumu."

Bet jaunā princese, to padzirdējusi, ataicina raganu, sacīdama: "Man nolikts svešumā dzīvot. Vai nevari caur buršanu parādīt, kā var dzīvs kustonis piedzimt?"

Labi, labi - parādīšot gan. Ragana nu salasa no visām zvēru krēpēm pa spalviņai, pa sariņam un no visām zvēru putām, kas iz mutes kritušas, pa lāsītei. To visu tā sajauc kopā un tad izcep lielu muskulu kā dūri. Nu tā iedod muskulu princesei un piesaka: "Ja tu izcepto muskulu zobiem arvien paknaibīsi, tad no muskula piedzims tas, ko vēlējies redzēt."

Pa to starpu ķēniņš bija licis kuģīti uztaisīt ar tādu istabiņu, kur durvis no iekšpuses neieraugāmas. Šai istabiņā tas pavēl lielu daudzumu visādu ēdienu sakŗaut. Un kad viss tas padarīts, ķēniņš ieved jauno princesi istabiņā, aiztaisa durvis un palaiž kuģīti jūŗā, lai aiziet savā vaļā. Princese pilnīgi bija ieslēgta, jo istabiņas durvis no iekšpuses it nekur nav ieraugāmas, lai skatās, lai meklē, kur grib. Pirmo dienu princesei ļoti gaŗš laiks, bet otrā dienā tā atminas raganas muskuļa. Knaši viņa sakampj muskuļu un sāk ar to darboties gan kodaļāt zobiem, gan knaibīt nagiem. Vēl nekas. Otrā rītā rauga vēļ kodaļāt, tomēr kā nekas, tā nekas. Trešā rītā ņemsies kost, lai zobi kŗakst, un kniebt, lai nagi brikst. Tas līdzēja, muskuls sašķīda un no drupačām rodas tāds kustonis, kas ne sunim, ne kaķim līdzīgs. Bet tas trakākais vēl tas kustonis aug acim redzot un ēd tik daudz, ka ne piedot. Divās, trijās dienās tas izaudzis zirga lielumā un apēdis gandrīz visu līdz doto barību. Kad beidzat visa barība bija apēsta, tad kustonis iesaucās: "Laid mani ārā! Gribu pasauli redzēt, gribu citu barību pagādāt!"

"Labprāt tevi laistu," princese atbild, "ja tik durvis atrastu."

To dzirdēdams, kustonis ilgāk nemaz negaida; kā iet tā izlauž braikt! ar spēku istabai durvis. Abi nu gan bija brīvi, bet tagad atkal citas bēdas. Nav vairs ne drupačiņas ko ēst. Bet

kustonis drīzi apdomājas, viņš sadabū virvi, apsien vienu galu sev ap vidū, otru piesien pie kuģa, tad ielēc ūdenī, sāk peldēt un vilkt kuģi uz priekšu. Tā tas mocās trīs dienas, trīs naktis, kamēr beidzot izvelk kuģi pie malas, netālu no kāda pilsēta. Kuģi jūrmalā piesējis, tas atstāj princesi vienu pašu un steidzas uz pilsētu, barību pameklēt. Ieiet pilsētā, visi brīnās, kas šis par tādu savādu kustoni. Bet kustonim viena alga, vai brīnās, vai nebrīnās, viņš tik prasa, lai dodot ko ēst.

"Kā lai tev ēst dodam, kad nezinām, kā tevi sauc," pilsētnieki atbild.

"Kā mani sauc? Par Brīnumu mani sauc. Vai nu sapratāt? Vai nu dosit ēst?"

"Dosim, dosim!" pilsētnieki atbild un iznes vienu klēpi maizes. Bet Brīnumam viens klēpis nekas. Nu iznes otru klēpi, vēl nepietiek. Iznes trešo, Brīnums apēd ir to un tad uzprasa vēl ceturto klēpi princesei. Pilsētnieki iznes ceturto klēpi maizes un grib zināt, kas tā par princesi, kam maize vajadzīga. Uz to Brīnums atbild īsi: "Tā ir tā princese, kas mani izaudzināja."

Bet tai pašā pilsētā dzīvojis arī ķēniņš. Līdz ko nu Brīnums aizgājis, tā pilsētnieki visi pie ķēniņa projām, sacīdami : "Klausies, ķēniņ, te jūrmalā atkūlies savāds kustonis ar vārdu Brīnums. Tam esot uz kuģa viena princese klāt. Ej, skaties, kad tik nav tava paša princese, kuŗu aizvakar zagļi, slepkavas, nozaga."

To dzirdēdams, ķēniņš tūlīt sasauc kaŗa spēku un iet pie kuģa princesi atprasīt.

Aiziet, Brīnums iznāk pretim un noprasa, ko kaŗa spēks īsti gribot.

"Gribam, lai tu princesi atdod."

"To gan ne!" Brīnums atcērt.

"Nu, ja ar labu neatdosi, tad sāksim cirst un nonāvēsim tevi."

Tos vārdus dzirdēdams, Brīnums vairāk negaida; viņš sāk brīnumus rādīt ar savu spēku un netaupa nevienu, kamēr viss kaŗa spēks pagalam. Tik ķēniņš izglābjas. Tas nokrīt Brīnumam pie ceļiem un lūdzas, lai atstājot viņu dzīvu.

"Tā pavisam cita valoda!" Brīnums iesaucas, "kapēc nenāci tūlīt ar laipnību, tad tavs kaŗa spēks būtu palicis dzīvs."

"Jā, ko lai dara?" ķēniņš atbild, "Princese man nozagta un ļaudis man ieteica, ka tev viņa esot."

"Tad ļaudis melojuši. Nāc pats skaties, tur kuģī viņa ir, tad redzēsi, vai ta būs tavēja."

Ieiet kuģī - nav vis. Bet ķēniņam jaunā princese tā patīk, ka labprāt viņu precētu, jo gadi seši jau aiztecējuši, kamēr tam ķēniņiene mirusi un ilgāk par atraikni dzīvot tam īsti netikās.

"Vai dzirdi, Brīnum?" ķēniņš iesaucas, "tu varētu ar princesi labāk pie manis pilī dzīvot, nekā šinī kuģī."

"Kālab ne? Iesim!"

No rīta ķēniņš saka tā uz Brīnumu: "Vai dzirdi? Tava princese varētu pie manas vecākās princeses palikt; iesim mēs raudzīt manu jaunāko princesi uzmeklēt, kuŗu zagļi, slepkavas aizvakar nozaga. Varbūt, ka tur lielajā mežā neģēļus atrodam un princesi izpestam."

"Labi, iesim!"

Brīnums ar ķēniņu izmeklējās vienu dienu - nekā, izmeklējās otru dienu - nekā, trešā dienā tie pamana dūmus. Iet klāt - jā - liels slepkavu bars sildās gar &127;uguni un jaunākā princese vāra neģēļiem ēst. Līdz ko slepkavas nācējus pamana, tā viss bars kājās un šiem diviem virsū. Bet Brīnumam nebija ne labs pagrābiens - viss slepkavu bars guļ kā blāķis. Ķēniņš, savu bērnu atdabūjis, nezin kā priecāties. Par pateicību tas atdod jaunāko princesi Brīnumam par sievu un apsola vēl labu gabalu no valsts. Labi. - Brīnums pateicās.

Bet no tās dienas vecākā princese vairs nevar savu jaunāko māsu labi ieredzēt, tādēļ ka gājusi pie Brīnuma, pie tāda zvēra. Viņa tīko māsai atriebties un pat to nonāvēt. Kādu nakti tā paņem tēva zobinu un ielien māsas istabā, lai izpildītu, ko apņēmusies. Bet pa tumsu tai vīlās, māsai cērtot, iecirta Brīnumam. Un kā par laimi tam bija tā notikt. Brīnums caur šo cirtienu acumirklī pārvēršās par daiļu cilvēku.

No rīta nu bija prieki lielu lielie. Vecākā princese vēl tā ka baidītos par saviem darbiem; bet senākais Brīnums to apķeŗ, sacīdams: "Paldies, ka to tā darīji! Man tā bija nolemts par cilvēku tikt."

Drīz pēc tam ķēniņš apprec to princesi, kuŗu uz kuģa ieskatījies. Un nu abi pāri dzīvo laimīgi.