2. A. 708. A. L e r c h i s - P u š k a i t i s D ž ū k s t ē - P i e n a v ā, LP, I, 107, 72.

Vienam ķēniņam ir vienīga meita, kuŗa iemīlējusi bodes zelli. Ķēniņš sadusmojās par to un pavēl bodes zelli mežā nokaut, bet acis un sirds jāpārnes parādīt. Princese kāvēju pierunā, lai bodes zeļļa vietā nokauj suni un tēvam suņa acis un suņa sirdi pārnes. Tā notiek. Bodes zellis priecīgs, ka izglābies, aiziet uz citu pilsētu un dzīvo tur. Princese turpretim ļoti sēro pēc bodes zeļļa. Tai nav miera mājās. Viņa aizmūk no tēva uz mežu, uztaisa no apiņu stīgām priedes zaros mājiņu, ieliek vienu lodziņu un dzīvo tur viena pati.

Vienu dienu princesei ļoti iegribas dzert. Tā uzmeklē avotiņu, pieliecas un dzeŗ. Bet tai pašā acumirklī suņi mežā sāk pikti dzīt. Princese iemūk savā būdiņā un skatās, kas tie par tādiem suņiem. Suņi, princesi saošņādami, apstājas no dzīšanas un sāk apiņu būdiņu plēst. Princese izbailēs uzmūk augstāki priedes zaros un sauc pēc palīdzības To sadzird kāds svešs ķēniņš, kas turpat medī un kam arī piktie suņi pieder. Ķēniņš izglābj princesi no suņu nagiem un pārved to par savu līgavu mājā. Bet ķēniņa mātei raganai, tas netīk, ka viņas dēls tādu meža putnu apprecējis. Viņa kopā ar savu pavāru, lielu pesteli, nobur jauno ķēniņieni, ka tai trešajā dienā pēc kāzām piedzimst tik maziņš dēliņš, kā pundurītis. Ķēniņš sadusmojas par ķēniņieni, kā arī par tik mazu dēlu, un aizdzen abus mežā atpakaļ uz apiņu būdu. Ķēniņiene nokrista mežā pati savu dēlu un nosauc viņu par Pundurīti. Kad Pundurītis jau paaudzis par brangu zēnu, tad tas saka uz māti: "Es iešu šodien pie sava tēva, ķēniņa, uz brokastu. Ēdīšu tik daudz, ka simt kaŗavīriem un tev būs diezgan."

Tas aiztek un pārnes ēdienu simtu kaŗavīriem un arī mātei. Otrā dienā Pundurītis saka: "Es atkal iešu pie tēva uz brokastu. Bet šodien man pavārs dos karstu putras bļodu ņemt. Ja es bļodu ņemšu, tad pavārs man acis izplucinās; bet es to ņeņemšu vis."

Pundurītis aiziet. Pavārs dod karstu putras bļodu un grib Pundurītim acīs ieliet; bet šis bļodas vietā saņem pašu pavāru pie kājām, iesviež katlā un maisa un maisa, kamēr kauli vien atliek. Nu Pundurītis ieiet pie tēva un saka: "Vai iesit savu pāvāru glābt, tas dulburis maisās pa katlu."

Iziet - pavāram kauli vien atlikuši&127;. Trešā dienā Pundurītis saka uz māti: "Es atkal iešu pie tēva uz brokastu. Bet man jāiet pār upi un tiltu. Tēva māte, ragana, gan noārdīs tiltu un nāks man pretim ar lielu kaŗaspēku, bet gan jau iztiksim.

Viņš aiziet pie tilta - tilts jau noārdīts. Tomēr nekas Pundurītis iekāpj upē, un upe, kur brien, tur sausa, kur brien, tur sausa. Otrpus upes tēva māte gaida ar lielu kaŗaspēku, bet Pundurītis raganai izrauj zobinu, nokauj to papriekšu un tad sakauj visus kaŗavīrus. Ceturtā dienā Pundurītis saka uz māti: "Šodien es aiziešu pie tēva un nebūšu tik ātri mājā, jo tēvs brauks uz prūšiem sievu precēt un man tur jābrauc līdz."

Pundurītis noiet pie tēva un prasa pieci podi ziepju un lielu vannu, kuŗā mazgāties. Kamēr šis nomazgājies, tēvs jau uz prūšiem aizlaidis. Knaši, knaši Pundurītis laižas tēvam pakaļ un atron šo ķēniņa pilī pie brūtes. Abiem vīna biķeri priekšā un tik tērzē. Bet tēvs to nemaz nezin, ka princese viņa biķerī nāves zāles ielikusi. Pundurītis pielien tēvam pie auss un klusi tā pamāca: "Jūsu biķerī ir nāves zāles - nedzeriet, kamēr teikšu. Es palikšu par visādiem zvēriem un beigās par vārnu. Vārna pacelsies spārnos un sauks: šauji! Princese tad tūlīt paskatīsies uz vārnu un pa to laiku slepeni pārmainiet biķeŗus."

Tā notiekas. Līdz ko nu princese dzeŗ, tā atkrīt augšpēdu un pagalam. Tēvu nu saņem brūtes tēvs cieti un iemet cietumā, jo esot viņa princesi nožņaudzis. Tēvs cietumā raud un lūdzas, lai Pundurītis viņu izpestītu. Bet Pundurītis ātrāki nepestī, kamēr apsolās māti no apiņu būdiņas pārvest un atkal par sievu pieņemt. Tēvs to apsolās un tiek tūlīt atpestīts. Kad māte pārvesta, tad Pundurīts saka uz tēvu: "Paņemiet zobinu un nocērtiet man kaklu!"

Tēvs negrib, negrib, bet beidzot cērt arī. Līdz nocērt kaklu, te Pundurītis paliek par mazu bērniņu. Māte nu izskaidro, ka itin pareizi, jo Pundurītim toreiz nemaz nebijis laika dzimt: pavārs un māte tik nobūruši viņu. Tagad turpretim tam bijis īstais laiks dzimt un tādēļ arī piedzimis par tādu cilvēku, kā katrs.