1. A. 709. H. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s, n o M ā r t a s K u p l ā s P l ā ņ u p a g a s t ā.

Reiz bīsi viena šuvēja un tā bīsi jau precēsies. Viņa šuvusi un šūnot iedūrusi ar adatu, tā ka asinis bīš ārā. Vienc asinc pilienc iepilēš sniegā. Šuvēja skatīsies uz asinc pilienu un domāsi pati pie sevis: "Kau man būtu tāda meitīna, tik sārta kā tas asinc pilienc un tik balta kā sniegs!"

Pēc kāda laika šuvējai piedzimusi meitīna un tā bīsi neredzēti skaista. Meitenīti iesaukuši par Sniegbaltīti. Sniegbaltīte augusi un ar katru dienu smukāka vie palikusies. Šī ar patiesībā bīsi tik balta, kā sniegs un tik sārta kā asinis. Šuvēja nomirusi un Sniegbaltīe palikusies bārenīte. Tēvs padzīvāš kādu laicīnu vienc pats un ta apprecējies pa otram lāgam. Nu Sniegbaltītei bīsi jauna māte un tā ar bīsi varēn smuka. Jaunai mātei bīš tāds apburts spieģelis, kas runāš. Kā no rītīņa jaunā māte cēlusies augšā, tā tūlī pie spieģeļa un prasa šim: "Spieģelīt, kura ir vissmukākā?"

"..Tu!" atbildēš spieģelis.

Sniegbaltīte augusi pie pamātes un bīsi jau liela meita. Viņa bīsi varēn skaista. Vienā rītīnā pamāte akal piegāsi pie spieģeļa un prasīsi, kura esot vissmukākā. Tagad nu spieģeļis atbildēš, ka Sniegbaltīte esot vissmukākā. Nu pamāte vais nezināsi no skaudības, kur būt. No tās reizas šī vais nevarēsi Sniegbaltītes ne pa acu galam ieraudzīt. Viņa nu šo visādi nerrosi un dzinusi no mājas prom. Sniegbaltītei nu gāš grūti, un ka šī vais nevarēsi izturēt, ta aizbēgusi. Viņa nu gāsi pa mežu vie, pa mežu vie, kamē piegāsi pie vienas pils. Šī nu gāsi tik iekšā un redzēsi, ka te nav neviena cilvēka. Vienā istabā bīš apklāts galds un uz galda septiņi zelta telēķi, pilli ar gardim ēdienim. Turpat stāvēši septiņi krēsli un otrā istabā septiņas gultas. Tā pils bīsi pundurīšu un viņā dzīvāši septiņi pundurīši, kas pa dienu strādāši un tik vakarā nākuši mājā. Sniegbaltīte pasmeķēsi no viena telēķa, pasmeķēsi no otra un trešā, un ka apgāsi visus, ta bīsi paēdusies. Nu šai uznācis snaudienc un šī likusies vienā gultā iekšā un gulēsi no.

Vakarā sanākuši pundurīši no darba mājā. Šie nu sēdušies pie galda. Bet vienc skatās: "No mana telēķa vienc ir ēdis." Skatās otrs - tam ar tāpat un pēdīgi ieskatīšies visi, ka vienc ir bīš klā. Nu pundurīši gāši visu pili cauri un meklēši, kur tas svešnieks palicies. Kā nu šie gāši guļamā istabā iekšā tā ar uzskatīši Sniegbaltīti. Nu visi bīši priecīgi un nemaz necēluši Sniegbaltīti augšā, lei šī guļ un izguļas vie. Ka nu pundurīši gāši pie miera, ta vienam pietrūcies gultas, jo vienā gultā&127; gulēsi Sniegbaltīte. Tas pundurīts nu pagulēš vienu stundu pie viena drauga, otru stundu akal pie otra. Kamē apgāš visas sešas gultas, tikmē rīts ar bīš klā. Sniegbaltīte nu dzīvāsi pie septiņim pundurīšim un šai gāš labi. Pa dienu pundurīši aizgāši uz darbu un pa to laiku Sniegbaltīte uzpasēsi viņu pili.

Kā nu Sniegbaltītes vais mājā nejutis, tā pamāte tūlī skrēsi pie spieģela un prasīsi: "Spieģelīt', vai es esmu visā zemē vissmukākā?"

Bet spieģelis atbildēš : "Aiz septiņim kalnim, pie septiņim pundurīšim dzīvā Sniegbaltīte, un tā ir par tevi septiņ' reiz smukāka."

Nu pamāte vais nezināsi no dusmām, ko iesākt. Šī jau visu laiku domāsi, ka Sniegbalīte ir beigta, un nu uzreiz Sniegbaltīte iz dzīva un vē dzīvā pie septiņim pundurīšim. Par tādu lietu nu pamāte bīsi traki noerrosies un šī visādi izdomāsies, kā varētu Sniegbaltīti nobeigt. Pēdīgi pamāte izdomāsi viltītbu. Šī nu saģērbusies par vecu veceni, saņēmusi visādas mantas līdza un pa visām mantām smukāka bīsi viena ķemme un to šī sajiptēsi. Nu pamāte gāsi: meklēt Sniegbaltīti rokā. Šī nu gāsi, gāsi, kamēr dabūsi ar pundurīšu pili rokā. Pundurīši visi bīši dambā un Snie,gbaltīte viena vie bīsi mājā. Patmāte piegāsi pie pils un sākusi klauvēties. Sniegbaltīte gāsi pretī un laidusi duris vaļā. Pamāte iegāsi iekšā, rādīsi un dāvāsi Sniegbaltītei savas mantas, un Sniegbaltītei iepatikusies ķemme. To nu šī paņēmusi un iespraudusi matos. Bet kā Sniegbaltīte ķemmi iespraudusi, tā bīsi uz vietas pagalam, jo tā bīsi tā pati sajiptētā ķemme. Pamāte nu ātri vie no pils laukā, uz māju prom. Šī nu bīsi laimīga; ka dabūsi Sniegbaltīti no ceļa no.

Ka nu vakarā pundurīši atnākuši no darba, ta redzēši, ka Sniegbaltīte ir beigta. Šie nu visādi izprovēšies šo pie dzīvības dabūt nu nevarēši vie saprast, kas Sniegbaltītei vainas. Pēdīgi vienc pundurīts uzskatīš Sniegbaltītei matos pamātes doto ķemmi. Pundurīts izrāvis ķemmi šai no matim. Nu Sniegbaltīte tūlī cēlusies augšā un bīsi akal vesala. Viņa pundurīšim visu izstāstīsi, kā bīš, un pundurīši šai piekodināši, lei vais neviena sveša cilvēka nelaiž iekšā, ka šo nav mājā.

Rītīnā, kā pamāte pamodusies, tā tūlī skrēsi pie spieģela un prasīsi, kura esot vissmukākā. Spieģelis akal atbildēš, ka Sniegbaltīte esot vissmukākā. Nu pamāte sacīsi akal, ka Sniegbaltīte jau esot beigta. Bet spieģelis atbildēš, ka Sniegbaltīte bīsi gan beigta, bet nu esot akal dzīva un tāpat dzīvājot pie septiņim pundurīšim. Nu pamāte sapratusi, ka vais nav labi un ka Sniegbaltīte akal atdzīvāsies. Šī nu akal saģērbusies par vecu tirgus bābu, saņēmusies dažādas mantas līdza un vienu varēni skaistu jostu sajiptēsi. Ta šī akal gāsi pie Sniegbaltītes. No sākuma Sniegbaltīte vais ne par ko negribēsi pamāti iekšā laist. Bet šī tikmē nelikusies mierā, kamē Sniegbaltīte ielaidusi ar iekšā. Nu pamāte akal rādīsi līdzpaņemtās mantas un skaistā josta dikti iepatikusies Sniegbaltītei. Sniegbaltīte paņēmusi jostu un apsprādzēsi sev riņķī, bet tūlī arī pati bīsi beigta, jo tā bīsi tā sajiptētā josta. Pamāte skrēsi laimīga vie uz māju, ka nu reiz Sniegbaltīte ir pagalam. Ka pundurīši sanākuši mājā, ta tūlī redzēši, kas noticies. Visi šie bīši dikti nelaimīgi un akal ķērušies klā, kā var Sniegbaltīti pie dzīvības dabūt. Ka noraisīši Sniegbaltītei pamātes doto jostu, tā šī akal palikusi vesala. Nu Sniegbaltīte akal stāstīsi visu, kā bīš, un pundurīši šai&127; piekodinājuši, lei vais neviena sveša nelaiž pilī iekšā.

Rītīnā akal pamāte, kā celusi galvu augšā, tā pie spieģela klā un psrasa, vai šī esot visskaistākā. Bet spieģelis akal atbildēš, ka Sniegbaltīte esot visskaistākā, un ta vē spieģeļis pastāstīš, ka Sniegbaltīte bīsi gan beigta, bet tagad akal esot dzīva. Pamāte sapratusi, kas par lietu, un tūlī akal posusies ceļā. Šī paņēmusi nu līdz visādus gardumus un saldumus un varēn skaistu ābolu, kam viena puse bīsi sajiptēta. Pamāte akal aizgāsi pie Sniegbaltītes, ilgi klauvēsies ap durim un lūgusies, kamē pēdīgi šo Sniegbaltīte ielaidusi ar iekšā. Nu pamāte akal cēlusi Sniegbaltītei visas savas mantas priekšā. Bet Sniegbaltīte ne pirstīna nepiedūrusi. Nu, ka tā, ta tā. Pamāte nu ņēmusi sajiptēto ābolu, pati kodusi vesalā pusē un sacīsi, ka to jau varot ēst, ja jau šī pati esot pirmā kodusi. Nu Sniegbaltīte ņēmusi ar ābolu un kodusi. Bet kā nokodusi kumāsu, tā tas iespiedies rīklē un Sniegbaltīte bīsi uzreiz pagalam.

Vakarā sanākuši pundurīši un atraduši, ka Sniegbaltīte pagalam. Gan pundurīši gribēši šo pie dzīvības dabūt, bet nekas neiznācis, Sniegbaltīte kā bīsi, tā ar palikusi beigta. Nu pundurīši ielikuši Sniegbaltīti glāžu skapī un glabāši, jo šī bīsi tikpat smuka, kā dzīva būdama.

Ka nu rītīnā akal pamāte cēlusies augšā, tā tūlī gāsi pie spieģeļa un prasīši, kuŗa esot visskaistākā. Spieģelis nu atbildēš, ka šī esot vissmukākā. Pamāte bīsi varēn laimīga, ka Sniegbaltīte nu reiz ir pagalam.

Reiz pundurīšu pilī ienācis vienc princis. Viņč usskatīš Sniegbaltīti, kas vē tāpat glāžu skapī bīsi un izskatīsies kā aizmigusi. Princis nu prasīš pundurīšim, lei pārdodot šim Sniegbaltīti. Pundurīši gan negribēši, bet pēdīgi atdevuši ar. Princis nu licis skapi ar visu Sniegbaltīti likt uz vāģim un vest uz savu pili. Prinčam bīš jabrauc pa meža ceļu un vāģi dikti kratīšies. Pēdīgi Sniegbaltītei sajiptētais kumāss izkratījies no rīkles ārā un šī cēlusies augšā. Nu princis vais ne par ko ar vais negribēš šķirties no Sniegbaltītes un abi nodzēruši kāzas. Ta nu Sniegbaltīte prinčam izstāstīsi, kā pamāte šo nerrosi un gribēsi nojiptēt. Princis pārskaities par tādu lietu un licis pamāti četriem zirgiem saraustīt. Bet Sniegbaltīte ar princi dzīvāši laimīgi.

P i e z ī m e. Ļoti līdzīgu pasaku H. Skujiņa ir vēl uzrakstījis no 67 g. vecas Annas Rudzītes Smiltenē. Tikai pundurīšu vietā ir tur rūķīši un saģiptēto lietu vietā apburtas lietas. ļaunajai pamātei tur tiek uzvilktas nodedzinātas baltas dzelzs kurpes kājā. Vēl tādu variantu ir uzrakstījusi A. Krūmiņa Smiltenē, A. Bērzkalnes kr. Šie visi trīs varianti gan būs cēlušies no J. Zvaigznītes tulkotās Grimmu pasaciņas (sk. Ievads 112. 1. p.). P. Š.