2. A. 709. M. S k r u p s k a n o v e c a s m ā m i ņ a s N e r e t ā, F o l k l k r.

Reiz vienam ķēniņam nomirst sieva un viņa atstāj mazu meitiņu, kas bijusi ļoti skaista. Tēvs drīz vien apprec otru sievu, kas ar' bijusi skaista, bet pamāte nevarējusi ieraudzīt savu pameitu. Vienu dienu jaunā ķēniņiene izdzen bārenīti no pils.

Meitiņa iet un iet par deviņiem kalniem, ieiet mežā, ierauga mazu mājiņu; iet iekšā un redz apklātu galdu, uz galda stāv deviņi šķīvji, deviņas kaŗotes, deviņas dakšiņas, deviņi biķeŗi un turpat ir arī deviņas mazas gultas. Viņa pieiet pie viena škīvja - pasmeķē, pieiet pie otra, un tā no visiem pa druskai pasmeķē, un no katra biķeŗa padzeŗ. Nu ies nogulties, bet izprovē vienu gultu - tā par īsu, izprovē otru - tā par īsu, izprovē visas - ar tās visas par īsām, nu ies beidzamā - jā, tā ir laikā. Nu liekas tanī un aizmieg.

Vakarā pārnāk pundurīši, pieiet pie galda, te viens iesaucas : "Kas no maņa šķīvja ir ēdis?"

Otrs saka: "Kas manu dakšiņu ir turējis?"

Trešais prasa: "Kas no mana biķeŗa ir dzēris?"

Un tā visi iesaucas, bet beidzot ierauga meitiņu gultā guļam. Visi pieiet lēnām: klāt, apskata un iesaucas: "Cik skaista!"

Nu visū atkal uz pirkstu galiem lien atpakaļ, paēd un liekas gulēt. Bet devītam jāiet katru stundu pie katra gulēt.

Otrā rītā meitiņa pamostas, ierauga tik daudz pundurīšu un nobīstas. Bet pundurīši teic, lai viņa nebaidoties, tagad viņa varēšot pie viņiem palikt un apkopt viņu māju.

"Nu mēs tevi sauksim par māsiņu."

Viņa paliek un dzīvo. Bet ķēniņienei bijis tāds spieģeļis; ko tik paprasa, to viņš pateic. Vienu dienu ķēniņiene piegājusi pie spieģeļa un prasījusi: "Spieģeli, pasaki, kas ir visskaistākā."

Spieģelis atbild: "Ķēniņiene, tu esi skaista. bet aiz deviņiem kalniem pie deviņiem punduriem tava pameita ir vēl skaistāka."

Nu ķēniņiene paliek ellīga, ies meklēt pameitu rokā. Viņa paņem ķemmes -

viena ļoti skaista - ņem sazāļo un aiziet meklēt.

Vienu dienu meitiņa redz, ka nāk veca vecīte, pienāk pie loga un lūdz, lai šī ņemot kādu ķemmi. Meitiņa atbild, ka viņai neesot naudas, ar ko nopirkt. Vecīte paņem visskaistāko, iedāvina un piesaka, lai šī tūliņ spraužot galvā, kad šī aiziešot.

Kā vecene aiziet, tā meitiņa iesprauž galvā, bet kā iesprauž, tā tūliņ arī pakrīt kā mirusi. Vakarā pārnāk pundurīši, ierauga māsiņu beigtu un nu ņemas visi raudādami apkārt. Te viens ierauga galvā ķemmi, paņem un izrauj. Bet tikko izņem, te māsiņa paliek dzīva. Nu pundurīši izprasa, kā tas ir nācis. Māsiņa izstāsta, ka viena vecene esat ienākusi, un viņai iedevusi ķemmi. Pundurīši piesaka, lai nu vairs nelaižot nevienu pie loga.

Ķēniņiene, pārnākusi mājā, pieiet pie spieģeļa un prasa : "Spieģeli, pasāki, kas ir visskaistākā."

Spieģelis atbild: "Tu, ķēniņiene, esi skaista, bet aiz deviņiem kalniem pie

deviņiem pundurīšiem tava pameita ir vēl skaistāka."

Ķēniņiene pārģērbjas par citādīgu veceni, paņem skaistu jostu un pieiet pie mājiņas, bet māsiņa baidās logu attaisīt. Vecene rāda skaistu jostu, kas māsiņai ļoti patīk un viņa attaisa logu. Vecene teic: "Dod, es tevi apjozīšu!"

Kā vecene apsējusi, tā māsiņa bijusi pagalam. Pārnāk pundurīši mājā, ierauga māsiņu beigtu, pieskrien, attaisa jostu - māsiņa paliek dzīva. Nu pundurīši piesaka, lai logu vairs vaļā netaisa.

Ķēniņiene, pārnākusi mājā, prasa spieģelim: "Spieģeli, pasaki, kas ir visskaistākā."

Spieģelis atbild: "Tu ķēniņiene, esi skaista, bet tava pameita aiz deviņiem kalniem pie deviņiem pundurīšiem ir vēl skaistāka."

Ķēniņiene pārģērbjas atkal par citādīgu veceni, aiziet un pieiet pie mājiņas. Viņa rāda skaistu ābolu un māsiņa domā: "Ābolu es jau varu paņemt."

Viņa paņem, un kad vecene aiziet projām, māsiņa domā: "Jāpaprovē, kā labi smeķē tik skaists ābols."

Bet kā rij pirmo kumāsu, tā aizrijas un ir uz vietas pagalam. Pārnāk vakarā pundurīši, nu ņemas izskatās visapkārt, bet neatron neko. Raud dienām un naktim. Pienāk tā diena, kad jānes projām, nu ieliek glāžu zārkā.

Pa to laiku viens princis taisa lielas medības, nomaldās no citiem un ejot uziet pundurīšu mājiņu. Ieiet iekšā, ierauga tik skaistu meitu zārkā guļam, skaidri kā dzīvu. Princis jautā, ko viņi domā darīt. Pundurīši atbild, ka nadomājuši apbest. Princis saka, vai viņiem neesot kur nolikt, vēl lai neapbedot. Pundurīši teic: klētī varot nolikt. Princis paņem tauri, sasauc citus medniekus, liek, lai paņem zārku, iznes no istabas ārā un ienes klētī. Bet kā nes kletī, tā vienam paslīd kāja un zārks dabūn stipru triecienu. Māsiņai ābola kumāss izskrien no mutes un viņa paliek dzīva. Princis ņem viņu uz savu pili līdz un taisa kāzas. Ielūdz arī pamāti un princis tik ilgi to dancina, kamēr tā paliek slima un nomirst. Un tā princis dzīvoja laimīgi ar savu sieviņa.

P i e z ī m e. Sal. piezīmi pie pirmā varianta. P. Š.