3. A. 709. S k o l n i e c e K. J a u n z e m e N ī c ā. K. L i e l o z o l a k r.

Bija reiz viena meitiņa, kas dienāja pie savas pamātes, kas bija veca ragana. Un tai vecai raganai bija tāds spieģelītis, kas varēja pateikt skaistumu. Tā katru dienu viņa gāja pie spieģelīša un prasīja: "Spieģelīt, spieģelīt, vai var redzēt mani vienu pašu?"

Bet spieģelītis atbildēja: "Jā, tu gan esi skaista, bet tava pameita ir visskaistākā pasaulē."

Tas pamātei nepatika, tādēļ viņa padzina savu pameitu. Pameita gāja, gāja, kamēr aiz trijdeviņiem kalniem uzgāja vienu mazu mājiņu, kur dzīvoja rūķīši. Meitiņa iegāja tur iekšā, bet rūķīši nebija mājā: tie bija aizgājuši mežā. Meitiņa paēda un nolikās gulēt. Pa tam bija pārnākuši rūķīši mājā. Viņi apskatīja visas savas lietas un atrada, ka kautkas nav kārtībā. Tā uzreiz ierauga vienā gultiņā guļam mazo meitenīti. No iesākuma sabaidījās, bet tad sāka aplūkot meitiņu tuvāki. Meitiņa viņiem ļoti patika, ka viņi to vairs nelaida mājā. Tā nu meitiņa palika pie viņiem un dzīvoja labas dienas. Bet vecā ragana nepalika vis mierā. Viņa gāja atkal pie sava spieģelīša un vaicāja: "Spieģelīt, spieģelīt, vai var redzēt mani vienu pašu?"

Spieģelītis atbildēja: "Tu gan esi skaista, bet aiz trijdeviņiem kalniem, tava pameita ir skaistākā visā pasaulē."

Tas vecai raganai nepatika, viņa tūliņ taisījās uz tālu ceļu pie savas pameitas un sapirka visādas preces. Nonākusi pie pameitas, tā izlikās par pārdevēju un solīja tai skaistu saģiftētu ķemmi. Pameita, nekā ļauna nedomādama, nopirka arī to ķemmi. Bet tik līdz viņa lika to matos, tūliņ nokrita nedzīva zemē. Vecā ragana nu taisījās, kā tik tiek pa durvim laukā.

Rūķīši pārnāk mājā, atron meitiņu beigtu un nu visi raud un žēlojas. Bet tie gribēja vēl viņas galviņu noglāstīt, un glāstīt uzgāja saģiftēto ķemmi. Rūķīši izņēma svešo ķemmi un meitiņa atdzīvojās, tad nu visi bija bez gala priecīgi. Pa to laiku vecā ragana ir atkal pie spieģelīša un prasa: "Spieģelīt, spieģelīt, vai var redzēt mani vienu pašu?"

Spieģelītis atbild: "Jā, tu gan esi skaista, bet tava pameita aiz trijdeviņiem kalniem ir skaistākā par visu pasauli."

Tad vecā ragana taisījās atkal ceļā, lai varētu nonāvēt savu pameitu. Vienu dienu viņa nonāca pie rūķīšu mājiņas un piesolīja meitai saģiftētu ābolu. Lai gan rūķīši bija meitai piekodinājuši, lai nevienu nelaiž iekšā, un, lai neko nepērk no citiem cilvēkiem: bet meitiņa nevarēja nociesties, tik skaistu ābolu neēdusi. Vecā ragana arī pati iekoda vienā ābola pusē, bet otra puse bija saģiftēta. Un kā meita iekoda ābolā, tā tūliņ nokrita gar zemi un bija beigta.

Pārnāk rūķīši un atrod atkal meitiņu nomirušu. Viņi gan izkratīja visas malu maliņas, bet nevarēja viņas vairs atdzīvīnāt. Viņi ielika to stikla zārkā un nesa mežā paglabāt. Pa mežu ejot, vienam rūķītim paslīdēja kāja un viņš paklupa. Bet to brīnumu. Skaistā meitiņa tūliņ atmodās, jo viņai bija izkritis saģiftētais ābols no kakla. Nu rūķīši&127; dzīvoja laimīgi: ar skaisto meitiņu, bet veco raganu spieģelītis vairs nesauca par skaistu.

P i e z ī m e. Otru šādu pasaku ir uzrakstījis skolnieks J. Kļava no 64 g. vecas M. Ansekas Nīcā. K. Lielozola kr. Pasakas beigās pats ķēniņš meklē un atrod pazudušo mietu, "ieceļ to ratos un brauc uz māju, bet braucot izkritis ābols no mutes un Sniegbaltīte atdzīvojusies. "Mājās ķēniņš aizdzinis savu nikno sievu un apprecējis citu "ķēniņieni, kas ļoti mīļojusi Sniegbaltīti . Šis un iepriekšējais variants nav daudz šķiŗams no pirmās pasakas. P. Š.