4. A. 709. A. L e r c h i s - P u š k a i t i s D ž ū k s t ē - P i e n a v ā. LP, II, 57, 21.

Vienam tirgotājam bijuši divi pieauguši bērni: dēls un meita. Reiz tirgotājam jābūt uz ilgāku laiku citā pilsētā. Kur nu pa to laiku abus: bērnus atstāt? Sieva tam mirusi un tik ilgu laiku jaunus cilvēkus uz savu roku pamest, tam īsti netīkas. Beidzot viņam ienāk tāds padoma prātā: viņš atstāj dēlu un meitu pie sava laba kaimiņa.

Neba nu katrureiz tas labs, ko par labu dēvē, tā arī še. Kaimiņš, līdz ko tirgotājs projām, tūliņ uzbildina tirgotāja meitu uz precībām. Šī, nabadzīte, bez tēva ies ko solīties: un bez tā vēl nākošā naktī tai sapņos parādās, lai nekādā ziņā pie kaimiņa neejot, jo esot nolemts, ka viņa ķēniņa dēlu par vīru dabūšot. Meita atraida kaimiņu. Bet nu bija uguns pakulās.

Kaimiņš tūlīt sagrābj meitu un pavēl viņas pašas brālim aizvest uz mežu nolietāt. Brālis nedrīkst ne vārda iepīkstēties, citādi pašam tāds pats liktenis no kaimiņa. Mežā brālis tik paceļ mazo pirkstiņu pret māsu un re: pirkstiņš sasalis. To redzot, tam iešaujas labāks padoms prātā. Viņš pamāca māsu, lai bēg no šejienes projām. Abi noslauka gaužas asaras un tad izšķiŗas.

Tirgotāja meita, pa mežu maldoties, nokļūst mazā mājiņā, kur tai brīdī nevienas dvēselītes nav mājā. Istabā redz divpadsmit gultu, divpadsmit krēslu, divpadsmit šķīvju, divpadsmit karošu. Meita iestriebj no katra šķīvja pa 1āsītei un tad paglabājas pagultē. Vakarā pārnāk divpadsmit vīriņi, paskatās un brīnās: "Te kāds cilvēks bijis pie mana šķīvja, te viens bijis pie mana, te pie mana! Ja viņš būtu jauna sieviete, tad turētum viņu par māsu, ja veca, tad par māti. Tādēļ ja kāds te kur paslēpies, lai nāk ārā, mēs apsolāmies nekā ļauna nedarīt!"

Meita izlien. Šie tūlīt visi pretim un nu vairāk tik ne: "Mūsu māsiņa, mūsu mīļā māsiņa! Divpadsmit brālīši esam, nu mums vēl māsiņa!"

Naktī citi vīriņi aiziet gulēt; bet divi paņem vienā rokā zāļu trauciņu, otrā zobinu nu nostājas mājiņu sargāt, jo nikna ragana katru nakti nākot ar viesuli mājiņu postīt. Māsiņa paliek abiem sargiem biedros. Te ap pusnakti viesulis šņāc, un melna ragana drāž mājiņai pāri. Šie kā izvelk zobinus un gāž zāles acīs, tā ragana aiziet šķaudīdama. Citām naktim esot kavējusies ilgi jo ilgi, bet šonakt ragana, kā par brīnumiem, ātri aizskrējusi.

Bet raganai savs nodoms šonakt tik ātri steigties. Viņa stāv ar nelietīgo kaimiņu saziņā un tas jau vēl itin silts jāsteidz kaimiņam paziņot, ka tirgotāja meita pie vīriņiem. Kaimiņš, tādas vēstis sadzirdējis, atplēš muti un brīnās: "Kas to būtu varējis no miroņiem uzmodināt? Nudien, tur tie sasodītie rūķīši vainīgi! Bet vēl nekas! Es tev iedošu kreklu, kas ar nāves zālēm svaidīts! To tu aiznes tādā dienā uz mājiņu, kur pirts kurināta. Kamēr meita pirtī peŗas, vari kreklus pārmainīt: viņas kreklu paņemt un šo kreklu vietā atstāt."

Ragana paņem un kreklu un apsolās uz matu izdarīt.

Kādā dienā divpadsmit vīriņi saka meitai : "Māsiņ, izkurini nu atkal pirtiņu, esam nostrādājušies gluži melni!"

Vīriņi nopeŗas papriekšu un tad māsiņai reize. Bet kamēr šī peŗas, ragana slepus pārmaina kreklus. Meita apvelk to, kas ar nāves zālēm svaidīts, un paliek uz vietas. Vīriņi gaida, gaida, nevar māsiņas sagaidīt. Aiziet raudzīt - ak tu manu sūro dieniņu! Māsiņa pagalam! Nu raud un nu žēlojas, bet kas pagalam pagalam. Labie vīriņi ieliek mirušo zelta zārkā ar dimanta kājām, uztaisa skaistu pili ar gaišiem logiem, uzliek pils čukurnī zelta vērloku [vērlogs, vālogs] un tad ienes zelta māsiņu tur dusēt.

Bet nu gadījās, ka ķēniņa dēls šinīs dienās izgājis medīt. Tas nevilšus ierauga zelta vērloku un tūlīt sūta sulaiņus, lai paskatoties, kas tā par savādu pili ar zelta vērlokiem. Sulaiņi atnāk atpakaļ ar tādām vēstim: "Zelta vērloks vēl nekas; bet pilī guļ zelta zārkā ar dimanta kājām, tik daiļa meita kā saule. Mums viņa izliekas pamirusi."

Ķēniņa dēls aiziet turp; jā - mirusi nevar jau tik daiļa būt; jāved uz māju un jārauga atdzīvināt. Nu sasauc pareģus un saaicina zīlniekus, lai pasakot un zīlējot, kā iespējams to atdzīvināt. Zīlniekiem viegla lieta: tie uz rāvienu pasaka: "dzīvība radīsies, ja raganas krekls nebūs mugurā!"

Un pareizi. Līdz ko novilka raganas kreklu, tā daiļā meita atplēš acis. Ķēniņa dēls vairs nelaiž daiļo meitu projām; viņš bildina par savu līgaviņu un nodzeŗ kāzas trīs dienas, trīs naktis.

Bet līdz ko kāzas nosvinētas, te ragana arī kājās. Viņa uzglūn jaunajai ķēniņienei un aizrauj to ar viesuli dziļi, dziļi mežā, lai tā nomaldītos. Šī maldās, maldās, bet izmaldās uz to pilsētu, kur vecais tēvs aizgājis tirgoties. Pašā pilsētas malā tā satiek cūkganu, kam prasa: "Zēniņ, kā to pilsētu sauc? "

Tā un tā.

"Kam tās cūkas, ko tu gani?"

"Cūkas pieder tam tirgotājam, kas priekš gada te atnāca."

"Vai viņam nevajaga kalpones?"

"Ne, kalpones viņam nevajaga, bet sulaiņa gan."

To izdzirdējusi, ķēniņiene ieiet pilsētā, pārģērbjas sulaiņa drēbēs un tad iet tīši gar tēva logiem.

Vecais tirgotājs, sulaini ieraudzīdams, tūlīt uzbļauj: "Ē! vai nelīgsi pie manis?"

"Kālab ne?"

Labi - salīgst. Te otrā, trešā dienā visai pilsētai ziņa klāt, lai ejot uz ķēniņa pili, jo jaunajam ķēniņam ķēniņiene zudusi -jāpalīdzot sataujāt. Visi brauc, vecais tirgotājs ar savu sulaini ar. Pilī nu katrs stāsta, ko tik zin un ko tik redzējis, bet to pateikt, kur ķēniņiene - to neviens nevar. Beidzot pienāk ir sulaiņa reize stāstīt. Sulainis pasmudzina galvu un tad iesāk tā: "Redziet, labprāt stāstītu; bet iekams iesāku, katram jāapņemas, ka nerunās man ne pušplēsta vārdiņa pretim un, ja kāds tomēr runātu, tad tam&127; lai būtu trīs gadi cietuma."

Labi - visi tā ar mieru.

"Nu tad iesākšu. Priekš kāda gada mans tēvs, uz citu pilsētu aiziedams, nodeva mani ar brāli pie kaimiņa. Šis kaimiņš pavēlēja manam brālim mani nokaut."

"Tas nav tiesa!" kaimiņš tūlīt iebļaujas, jo šis arī bija atnācis uz ķēniņa pavēli pilī.

"Nu, ja tas nav tiesa, tad tev trīs gadi cietuma!" ķēniņš atsaka un liek iemest pagrabā.

"Stāsti nu tālāk!" ķēniņš pavēl. "

"Tad piepēši nokļuvu mežā pie divpadsmit vīriņiem, jo brālis mani palaida nenokautu. Tur pamiru, bet te ķēniņa pilī atdzīvojos. Pēc tam nodzērām ar ķēniņu kāzas."

To sakot, ķēniņš vairs nevar noturēties; bet sulainis māj ar roku lai nerunā, citādi cietums.

"Pēc kāzām mani viesulis aizrāva uz mežu, kur tik ilgi maldījos, kamēr iemaldījos pie sava tēva."

Līdz ko nu sulainis izstāstījis, tā ķēniņam atveŗas acis, viņš pazīst. Tēvam atveŗas acis, viņš pazīst un brālim atveŗas acis, viņš lai pazīst. Nu bija prieki bez gala. Ķēniņš nelaiž neviena uz māju, visiem&127; jāpaliek un jādzeŗ vēl trīs dienas atkāzas. Bet pēc atkāzām nelietīgo kaimiņu izvilka no pagraba un notiesāja labāk uz nāvi, nekā likt vēl cietumā tupēt.