Vienreiz vienā mājiņā bija saimniece, saimnieks un viena meita, kas pie tiem dienēja. Kādu reiz tai samniecei bija ādere jālaiž, tad ienesa sniegu un laida āderi, bet tā saimniece teica:
"Kad man būtu tāds bērns, tādās miesās kā sniegs, un tik sarkaniem vaigiem kā asins!"
Pēc kādiem mēnešiem tas arī notika, viņa dzemdēja meitiņu, kas arī bija pēc viņas prāta.
Dienasta meitai, kas pie viņas dzīvoja, bija tomēr vēl smukāks bērna; bet tas viņai nepatika un tā dusmojās par to.
Kad abi bērni bija paauguši, tad tie kādu reiz uz ceļu spēlējās; tur brauca kāds kungs, tas prasīja tai saimniecei, kam šie bērni pieder. Viņa atbildēja: "Tas smukākais ir mans, un otrs ir manai meitai."
Kad tas bērns bija lielāks paaudzis, tad tā meita gāja uz muižu pelnīties un tā saimniece to meitas bērniņu gribēja novārdzināt. Viņa ielika to apcirknī un nedeva ēst, bet otra meitiņa slepeni deva tai arvien maizi un gaļu, un ko vien tik dabūja, tā ka viņa varēja iztikt ar ēšanu. Lai gan saimnieces meita pati pie tam gandrīz panīka, tomēr tā gādāja par savu draudzeni.
Kad meita nāca no darba mājā, tad tā saimniece izņēma to meitiņu no apcirkņa un brīnījās, ka tas tik smuks var būt, kam ēst nemaz netop dots; bet viņas meitene ir bāla un vāja, lai gan katru dienu var dabūt ēst, cik grib. Meita tak par svētdienu vien mājās paliek un tad pirmdienā aiziet atkal uz muižu strādāt.
Nu saimniece aiznes to bērnu un iemet pie cūkām, lai viņa to pašu ēd, ko cūkas ; bet viņas draudzene staigāja gar cūkkūti un vienā vietā iesāce caurumu kaust apakš pamata; lai varētu skatīties. Viņa iekausās un deva, ko bija līdz ņēmusi, maizi un visu, ko māte tai deva ēst.
Vienreiz māte nu vaktēja, kur viņa to ēdienu liek, un nu redzēja, ka visu aiznesa tai; kas bija cūkkūtī. Kad nu meitiņa atnāca uz istabu, tad māte to kūla par to, ka viņa otrai meitenei ēst nesusi.
Tad saimniece teica, ka tas meitas bērns jānes uz upi jāuzsien uz dēļa un jāpalaiž ar straumi. Kad viņa to dzirdēja, viņa paņēma savas drānas un grāmatas, un gāja uz to vietu, kur to otru- slīcinās, bet viņa negāja vis taisni pa ceļu turp, bet ar līkumu pa mežiem un krūmiem. Par mazu brītiņu: atnāca saimniece ar meitas bērnu, uzsēja to uz dēļa un iesvieda upē, lai iet ar straumi. Uz māju iedama, ta vairs neskatās atpakaļ uz upi; bet par to laiku pietek viņas meitene ar ķeksis izvelk no upes un atlaiž draudzeni vaļā. Nu iet abas gar upmali vien kamēr sasniedz vienu muižu un ieiet tur iekšā. Muižas jumprava, tās ieraudzījusi, iet pie kunga un teic, ka divi smuki bērniņi ir atnākuši, kuŗus kungs varētu ņemt par saviem bērniem, jo viņam nebija neviena bērna. Viņš gribēja svešos bērnus redzēt un nāca skatīties. Tos ieraudzījis, viņš teica uz to smuko meitu: "Tu esi saimnieka bērns, kāpēc tu te nāci?"
Meitene atbildēja: "Es neesmu vis, bet otra ir."
"Kā tad jūs še esat tikuši?"
Meitas bērns atbildēja: "Mani tā saimniece slīcināja, bet viņas pašas meita mani izglāba, un tad mēs nācām gar upmali vien, kamēr te iegriezāmies."
Kungs lika tūlīt zirgu iejūgt un aizbrauca uz to māju, kur viņš tos bērnus bija redzējis, un prasīja tai saimniecei: "Ko tam būs darīt, kas otram padara galu?"
Saimniece ātri atbildēja: "To būs mucā ielikt, tad mucu ar naglām sadzīt un no kalna zemē laist."
Kungs prasīja: "Kur ir jūsu bērni?"
Saimniece atbildēja: "Viens nomira vienā nedēļā, otrs otrā."
Tad viņš teica: "Nu ar jums tā tiks darīts, kādu sodu jūs esat sev pašai nospriedusi,"
Ļauno kaimiņieni nu noveda uz muižu un izpildīja viņas pašas spriesto sodu. Bet tās meitenes tas kungs paturēja pie sevim muižā. To smukāko viņš apņēma par sievu un otra palika pie viņas par jumpravu.