6. A. 709. T e i c ē j a V. P u d u l e L a t g a l ē. L a t v j u k u l t ū r a s k r.

Vīnam veiram ar sīvu nabeja nivīna bārna. Vīnu reiz sīva īgrīzja pierstā un, izguojuse uorā, asni tacynuodama uz snīga, sacīja: "Ka Dīviņš dūtu mums bārniņu tik boltu, kai itys snīgs, ar tik sorkonim byudiņim, kai itys asnis."

Tū nūrunuojuse sīva īguoja ustobā. Napaguoja gars laiks un jai pīdzyma meitiņa bolta kai snīgs un ar sorkonim byudiņim. Meitiņa beja cīši smuka. Tāvs ar muoti beja cīši laimīgi, ka jīm ir bērniņš. Sīva auklēja bārnu un nabeja kam struoduot. Tuodēļ veirs pajēmja kalpyuni un tej beja rogona. Nailgi padzeivuoja veirs ar sīvu un jei nūmyra. Palyka meitiņa buorinīte. Jū tagad audzēja tei kolpyune rogona. Rogonai beja taisnības spīgeļs. Reizi rogona pajēmja sovu spīģeli, veras un prosa: "Pasok, spīgelīt, kas ir smukuoks par mani uz pasauļa!"

Spīgeļs atbildēja: "Smuka gon tu esi, bet par tevi smukuoka tei meitiņa, kuru tu audzej!"

Nu tuo laika rogona buorinītes cīši naīredzēja un gribēja jū nūnuovēt. Vīnu reiz pi rogonas īguoja laupītuoji. Rogona soka laupītuojim: "Pajemīt itū meitiņu, aizvedīt un nūnuovējīt! Izjemīt juos sirdi un atnezīt man, tad es jums īdūšu daudz zalta!"

"Labi!" atbildēja laupītuoji un vad meitiņu. Pakaļ meitiņai skrēja juos tāva sunīts. Laupītuoji vedja, vedja meitiņu un gribēja jau nūnuovēt. Tad sunīts pīskrēja pi laupītuojim un soka: "Nanuovējīt meitiņas, bet nūnuovējīt maņi, izjemīt munu sirdi: un aiznesīt rogonai! Rogona taipot napazeis vai tei muna sirdis, vai buorinītes!"

Laupītuoji dūmuoja, dūmuoja un soka vīns ūtram: "Palaissim meitini un vītā juos nūkausim itū sunīti!"

Tai jī izdarīja. Nūkuova sunīti, izjēmja sunīša sirdi un aiznesja rogonai. Rogona, dūmuodama, ka meitiņas sirds, laupītuojim pīdevja daudz zalta. Bet meitiņa buorinīte guoja par kolnim, par mežim, par lejom un īraudzēja mozu ustabiņu. Īguoja meitiņa ustabiņā un redz, ka tur ir divpadsmit mozu gaļdiņu, divpadsmit bļūdiņu ar putru, divpadsmit guļtiņu, vysa kuo beja pa divpadsmit. Meitiņa beja cīši izolkuse un izēdja putriņu nu vysom divpadsmit bļūdiņom. Tad pagulēja kotrā gultiņā, nūsaglobuoja un gaida. Na par garu laiku atskrīn divpadsmit ryukīšu. Vīns pīskrēja pi sovas bļūdiņas un soka: "Muna putriņa izāsta!"

Taipat pasacīja ūtrs, trešs un vysi divpadsmit. Ryuķīši dūmuoja, ka putriņu izēdja kaids ceļa guojējs, un lyka mīru. Atguoja vokors, ryuķīši atsagula kotrs sovā guļtiņā un guļ. Reitā vysi pīsacēļa un vīns ryukīts soka: "Es redzēju sapnā, ka myusu putriņu izēdja kaida cīši skaista meitiņa un ka tej meitiņa tagad guļ zam gultiņas nūsaglabuojuse nu myusu."

Cyti ryukīši pasasmēja juo sapņam. Ūtrā reitā otkon: ūtrs ryukīts izstuostīja taidu pašu sapnu. Tad ryukīši soka : "Vajag pasavērt zam gultas, varbyut ir taida meitiņa!"

Pīleika kotrs ryukīts vērtīs zam sovas guļtiņas un vīns soka: "Te viņa ir!"

Meitiņa izleida nu gultas. Ryukīši soka: "Paliksi pi muysu par saiminīcu?"

Meitiņa palyka. Tai dzeivoj meitiņa pi ryukīšimi un ni par kū nabādoj. Vīnu reiz rogona pajēmja sovu taisnības spīgeļi un prosa: "Pasoki, spīgelīt, vai par mani kas smukuoks uz pasauļa?"

"Tu esi smuka," atbildēja spīgeļs, "bet par tevi ir smukuoka tei meitiņa, kuru tu audzēji!"

Rogona nūsabreinuoja un vaicoj: "Vai tad jei vēļ ir dzeiva?"

"Jā, jei ir dzeiva un dzeivoj pi divpadsmit ryukīšim aiz devi ņim kolnim, deviņim miežim un deviņom lejom," atbildēja spīgeļs. Rogona sasadusmuoja, pajēmja zalta grebiņas un kai rogona, dreiži atroda tū muojiņu, kuŗā dzeivuoja meitiņa. Īīt rogona pi meitiņas, izāvylka zalta grebiņas un soka: "Nūpierc, meitiņ, ituos grebiņas!"

Meitiņa rogonas vairs napazyna un nūpierka grebiņas. Rogona prīcīga aizguoja uz sovu sātu. Kad meitiņa īspraudja motūs grebiņas, tyuleņ palyka nadzeiva. Atskrīn ryukīši un redz, ka meitiņa nadzeiva. Rauduoja, rauduoja jī vysi - suoka runuot par bēru taisīšonu. Te vīns ryukīts īsavēŗa meitiņas motūs zalta grebiņas. Jis izvylka nu motim tuos grebiņas un meitiņa palyka dzeiva. Pēc kaida laika rogona otkon pajēmja sovu spīgeli rūkā un prosa: "Pasoki, spīgelīt, vai ir kas smukuoks par mani uz pasauļa!"

"Jā, ir," atbildēja spīgeļs, "ir smukuoka tei meitiņa, kuŗa dzeivoj pi ryukīšu."

Rogona sasadusmuoja, pajēmja zalta zeiles, nūnesja un puordevja meitiņai. Meitiņa aplyķa ap koklu zalta zeiles un otkon palyka nadzeiva. Atskrīn ryukīši un raud. Otkon vīns ryukīts īsavēŗa meitiņai zeiles ap koklu, nūjēmja tuos un meitiņa palyka dzeiva. Paguoja garuoks laiks un rogonai īsagoduoja pasarunuot ar spīgeļi. Pajēmjia rogona spīgeli un prosa: "Vai ir kas smukuoks par mani uz pasauļa?"

"Smuka gon tu esi," soka spīgeļs, "bet par tevi smukuoka ir tei meitiņa, kura dzaivoj pi ryukīšu un tū es tev soku pādējū reizi!"

Rogona sasadusmuoja, svīdja spīgeli uz zemes - tys saduza - pajēmja zalta uobuli un nūskrēja uz meitini. Meitiņa nūpierka uobuli; bet rogona atskrēja uz sovu sātu. Uobuļs beja cīši skaists un gribējās juo paraudzīt. Jei atkūdja kymūsu un aizzareja. Uobuļs izkrita nu rūkom un aizzavēļa koktā tai, ka navarēja juo redzēt. Atskrīn ryukīši un redz, ka otkon meitiņa nadzeiva. Jī apsavēŗa vysapkuort, vai vēl nav kaidas lītas pi juos, bet naatroda. Tad gauži aizrauduoja ryukīši bet meitiņa vys naatsadzeivynuoja. Nūgaidīja jī treis dīnas, bet meitiņa vys nadzeiva. Sasarunuoja ryukīši, ka vajag globuot skaistū meitiņu. Dabuoja ryukīši stykla šķiersta un īlyka meitiņu šķierstā. Guļ meitiņa šķierstā kai dzeiva, bet nakust. Pajēmja četri ryukīši šķierstu nūnas, puorējī guoja īpakaļ un gauži rauduoja. Tai nas jī šķierstu ar skaistu meitiņu un raud. Jau pi pašas dūbes. Te vīnam ryukīšam, kurs nesja šķierstu, pasleidēja kuoja un jis pakrita. Škiersts nūkrīta un meitiņa izzavēļa nu šķiersta. Te jai izkrita nu mutes tys uobuļa kymūss, ar kuŗu jei beja aizzarejuse, un meitiņa palyka dzeiva. Rogonai vairs nabeja taisnības spīgeļa un jei nazynuoja, vai ir kas smukuoks par jū uz pasauļa. Tei meitiņa tagad dzeivuoja laimīgi ar ryukīšim un nikas jūs dzeives natraucēja.