7. A. 709. T e i c ē j a 35 g. v e c a J. S t r o d e V i š k o s, L a t v j u k u l t. k r.
Vīnai pamotei beja sova meita un pameita. Pamuote ar meitu beja skaistas; bet buorinīte vēl skaistuoka. Meitas jau izauga lelas un beja laiks pi veira īt. Bet svuoti braucja uz buorinīti un uz pamuotes meitu nabraucja. Pamuote beja dusmīga uz buorinītes un gribēja jū nūnuovēt. Kaidu reizi pamuote soka sovam veiram: "Aizved buorinīti uz mežu un nūnuovēj!"
Tāvs gon nagribēja vest, bet darīt nikuo navarēja un, paklausīdams sovas sīvas, aizvedja buorinīti uz mežu un gribēja nūnuovēt. Buorinīte atsaprasīja nu tāva un aizguoja vīna paša, nazynuodama, kur īt. Guoja jei guoja un aiz deviņim kolnim un mežim īguoja mozā ustabiņā. Ustabiņā stuvēja deviņas gultas, deviņi galdiņi, deviņi sūliņi un vysa kuo pa deviņi. Buorinīte paleida zam cepļa, guļ un gaida, kas byus.
Vokorā atskrēja deviņi bruoļi, zalta racēji, un nūjuta, ka jūs ustabiņā ir svešs cylvāks. Bruoļi suoka meklēt un paceplī atroda buorinīti.
"Lein uorā! Mes esam deviņi bruoļi un tu byusi dasmyta muosa," soka bruoļi.
Buorinīte izleida un palyka pi bruoļim par saiminīcu. Bruoļi īt uz dorbu, bet muosa palīk sātā un gotovoj ēdīņus.
Kaidu reiz pamuote izvylka sovu taisnības spīgeļi un prosa: "Pasoki, spīgelīt, kas par mani un munu meitu pasaulī ir smukuoks?"
"Aiz deviņim kolnim un deviņim mežim pi deviņim bruoļim, zalta racējim, dzeivoj buorinīte, tei ir smukuoka par tevi un tovu meitu," atbildēja spīgeļs.
Pamuote grib borinīti nūnuovēt un, palykuse par vacu žeidīti, aizguoja uz buorinīti un aiznesja skaistas zeiles. Bourinīte napazyna pamuotes, nūpierka zeiles un kad aplyka ap koklu, palyka nadzeiva, bet pamuote prīcīga atskrēja uz sātu.
Vokorā atguoja bruoļi nu dorba un redz, ka muosa nūmyruse. Vysaiž bruoļi pyulējuos muosu atdzeivynuot, bet navarēja un sarunuoja puorgērbt cytas drēbes un globuot. Kai tik zeiles nu kokla nūjēmja, tai muosa palyka dzeiva.
"Vai beja kas atguojis?" prosa bruoļi.
Muosa pastuostīja, ka beja atguojuse žeidīte un jei nūpierka zeiles. Bruoļi sapŗota, kaida žeidīte te beja, un soka: "Verīs, vairuok nalaid nikuo ustobā, ka myusu nabyus sātā!"
Tai jī dzeivoj otkon kaidu laiku. Pamuote otkon pajēmja sovu spīgeli un prosa, kas skaistuoks par jū un par juos meitu. Taisnības spīgeļs atbildēja, ka buorinīte ir skaistuoka. Pamuote otkon īt uz buorinīti un nas grebiņas, lai buorinīti nūnuovētu. Buorinīte pajēmja grebiņas, īspraudja motūs un palyka nadzeiva, bet pamuote prīcīga aizguoja uz sātu.
Vokorā bruoļi, zalta racēji, atguoja nu dorba un muosu atroda nadzeivu. Tagad bruoļi suoka meklēt, vai nav pi muosas kaidas jaunas lītas. Motūs atroda grebiņas un kad tuos izjēmja, muosa atsadzeivynuoja. Otkon bruoļi vēļ styngruok, pīklīdzja muosai nalaist sveša cylvāka ustobā, bet paši kai ogruok, staiguoja uz dorbu.
Pēc kaida laika otkon pamuote pajēmja sovu taisnības spīgeli un prosa: "Pasoki, spīgelīt, kas ir smukuoks par mani un munu meitu pasaulī!"
"Buorinīte, kura dzeivoj pi deviņim bruoļim, zalta racējim!" atbildēja spīgels.
Pamuote palyka par skaistu sīvīti un, pījēmusi uobūļu, aizguoja pi buorinītes. Buorinīte pajēmja vīnu uobūļu un raudzīja ēst kai tik jei atkūdja kymūsu, otkon palyka nadzeiva, bet pamuote prīcīga aizguoja uz sātu, dūmuodama, ka tagad buorinīte naatsadzeivynuos.
Vokorā bruoļi atguoja nu dorba un atroda muosu nadzeivu. Bruoļi suoka meklēt kaidas jaunas lītas, bet naatroda un muosu kai naatsadzeivynoj, tai naatsadzeivynoj. Nikuo cyta nabeja darīt un bruoļi nūsprīdja muosu paglobuot. Īlyka jū stykla škierstā un nas vysi uz kopim. Pi pašim kopim kaidam bruoļam pasleidēja kuoja un jis pākrita. Šķiersts nūkrita nu nesēju placim un meita izzavēļa nu škiersta. Tymā laikā jai uobūļa kymūss, kurs beja koklā īsasprīdis, izkrita un muosa palyka dzeiva. Nu tuo laika bruoļi muosas vīnas pašas naatstuoja ustobiņā, bet vysod pēc kuortas vīns nu bruolim palyka sātā un sorguoja muosas.