8. A. 709. A. G a r i - J u o n e n o 40 g. v e c a s M. D o r t h o l c a s D r i c ā n u p a g. L a t v j u k u l t ū r a s k r.

Seņuok vīnam kēneņam nūmyra sīva un palvka tikai moza meitine. Padzeivuojis kaidu laiku bez sīvas, kēneņš suoka meklēt ūtras sīvas un apprecej vīnu jaunu, skaistu sīvu, tei beja rogona. Skaista beja kēneņa sīva, vēļ skaistuoka mozuo meitinīte. Rogonai stypri napatyka, ka meitine skaistuoka par jū, un jei soka sovam veiram, lai tys nūvad mozū meitiņi uz mežu un atstuoj. Jo navešks uz mežu, tod šei meitini nūnuoveškūt. Kēneņam cīši žāl beja sovu mozū, skaistū meitini vest uz mežu, bet jis nūsprīdja, ka lai jei lobuok dzeivoj mežā, nakai jū juo sīva nūnuovej. Kēneņš pajēmja mozū skaistulīti uz mežu, paruoda jai ūgas un soka: "Losi ūgas, meitin, es drusku paīšu mežā un tyuliņ atīšu atpakaļ pi tevis."

Meitinei ūgas patyka un jei suoka lasīt, a tāvs uotrim sūļim aizguoja uz muojom. Pec laiciņa mozuo veras apleik, bet tāva vairs naredz. Suoc saukt, bet nikas naatsasauc. Īt, īt jei pa mežu un daīt pi vīnas skaistas muojas - verās: durovas vaļā. Īīt īškā, tur vysi kambari ņakuortībā: guļamā kambarī divpadsmit gultu, vysas sajauktas, koktūs pylns māslu, cytuos ustobuos vyss izsvaidīts, nateirs. Kuknē jei īrauga lelu kotlu un kubulu gaļas; vysu apsavāruse, jei suoc pīkūpt ustabas: sataisa vītas, izslauka ustobas, apsadz goldus, sakur kuknē guni un vuorēj pušdīnes.

Izvuorējuse pušdīnes, salīk uz golda divpadsmit šķeivus sagrīž maizi, un vysu sakuortuojuse pīlej izvyrušuos zupas kotram pa šķeivam. Cykom jei struoduoja, klausuos: atbrauc nazkas. Jei nūsagtloboj, lai nūsaklausīt kū sabraukušī runuos. Īt bruoļi ustobā, redz : vyss izteirēts, gultas apkluotas, pušdīnes izvuorītas. Jī breinuojas un nasaprūt, kas tū vysu varēja padarīt. Suoc meklēt pa vysim koktim, bet naatrūn. Jei beja pasaslāpuse augšā uz ustobas. Izameklējuši jī suoc saukt: "Atsasauc, kas tu esi! Jo esi vaca - tad byusi myusu muote; ka esi jauna - byusi myusu muosa!" Tad meitine nūkuopja nu ustabas viersa un īguoja ustobā. Bruoļi, īraudzējuši skaistū meitini, ļūti nūsaprīcuoja un soka: "Tu byusi myusu muosa!"

Meitine palyka dzeivuot pi divpadsmit bruoļim, jī atļuovja jai darīt, kū vīn tik grib. Rogonai beja būru spīgeļs, jis runuoja tai pat kai cylvāks. Reizi verās jei spīgēļī un dzierd. ka spīgels soka: "Šmuka, šmuka tu esi, tova meita vēļ šmukuoka, dzeivoj mežā skaistā pilī."

Rogonai nyu gribīs izzynuot, kur dzeivoj juos meita. Jei apsamat par vecini, aizīt uz mežu ūguos un daīt pi pils, kuŗā meita dzeivuoja, un soka: "Miļuo meitin, izej šur pasarunuot! Es tev kū īškiņkuošu."

Meitine nūsaprīcuoja, īraudzējuse vecīti. Jai gribējuos sasatikt un pasarunuot ar cytim cylvākim, jo bruoļi reti kad beja sātā, jei īvad vecīti pilī, vysu paruoda un pastuosta.

Rogonai acis daga nu skaudības, verūtīs uz skaisti apvylktū šmukū meitini, jei īdama pa ceļu, īškiņkuoja meitai motu odotu. Pavadījuse vecīti, jei sasukuoja golvu un īspraude motūs vecītes odotu. Kai tikai īspraudja, tyuliņ nūkrita uz greidas zemē. Atbrauc bruoļi - verās, kur jūs muosa, un īrauga vīnā kambarī nadzeivu guļūt uz greidas. Bruoļi nu žāluma suoc rauduot un nūvalk muosai vysas drēbes, izjem nu motim odotas un jei atsadzeivoj. Vysi stypri nūsaprīcoj un vaicoj: "Kas šūdīn beja atguojis uz myusu muojom!?"

"Beja atguojuse vīna vecine, jei aizīdama īdevja man motu odotu. Tikkū es īspraudu odotu motūs - tyuliņ aizmygu," atsoka meitine.

"Muosiņ, cytā reizē nalaid nivīna sveša cylvāka pilī!" pīsoka bruoļi. Muosiņa ari apsasūlēj. Paguoja ilguoks laiks, rogona sēd pret spīgeli un dzierd, ka spīgeļs soka: "Šmuka, šmoka tu esi, tova meita vēļ šmukuoka, dzeivoj mežā skaistā pilī."

Rogonu apjem dusmes, ka juos meita vēj nava pagolam. Jei otkon sasataisa par vecini un aizīt uz pili. Vecenīti īraudzējuse, meitine nūsaprīcuoja un pasaucja jū ustobā. Vecene īdevja jai skaistu brošu, kū īspraust kryutīs. Īsprauduse tū brošu, jei tyuliņ aizmyga. Atbrauc bruoļi uz muojom, atrūn nadzeivu sovu muosu. Suoc otkon vysi bāduotīs, nūgērb drēbes, izjem brošu un muosa atsadzeivoj. Izvaicoj nu muosas, kas jai īdevja brošu, jei pastuostīja, ka beja atguojuse vecenīte.

"Mes jau sacījom nalaist nivīna sveša cylvāka muojuos un nikuo nu svešim najemt!"

"Nalaisšu vairs nivīna sveša cylvāka īškā," nūsasūlej muosa.

Vēļ par laiku, ka jau meita beja aizmiersuse sovu sūlējumu, rogona sēd pi spīgeļa, kas jai soka: "Šmuka, šmuka tu esi, tova meita vēļ šmukuoka, dzeivoj mežā skaistajā pilī."

Ragona otkon apsamat par vecini un īt uz pili. Daguojuse pi piļs un īraudzējuse meitu, soka: "Mīļuo meitiņ, voi naatļausi pi tevis drusku atsapyust?"

"Ej vīn šur, vecenīt!" atsoka meita, īvad veceni pilī, un pabaroj jū. Tej atsasāst un soka: "Mīļuo meitiņ, dūd es tev paīskuošu golvu."

Meita nikuo ļauna nadūmuodama, atsasāst, īlīk golvu vecines klēpī, lai īskoj. Rogona īskuodama, ībuož jai ausī valna zūbu un meita par reizi palīk nadzeiva.

"Nyu gon byusi beigta," ar prīcu pasoka rogona un aizīt.

Atbrauc bruoļi un atrūn muosu nadzeivu, nūsabādoj, rnūvalk muosas drēbes, izpurina motus, bet tei vys naatsamūst. Jī nūsprīdja iztaisīt stykla grobu (zarku), tamā īlikt muosu un grobu pakuort kūkūs. Bruoļi iztaisa stykla grobu, īlīk īškā sovu nadzeivū muosu, pītaisa pi groba golim: kēdes, aiznas uz mežu un pakar storp divējom lelom prīdem. Jī kotru dīnu guoja muosas apsavārtu, kura gulēja grobā un beja tikpat skaista kai dzeiva.

Reizi kēneņš ar sovim saldatim juoja medībuos, dajuoj pī vīnas lelas prīdes un verās, ka tur karinej stykla grobs. Pasyuta saldatus izkuopt prīdē un labi pasavērt, kas tur guļ. Saldats izkuopj prīdē un redz stykla grobā šmuku meitu, kura izzaskota kai dzeiva. Nūkuopis nu prīdes, jis pastuosta vysu kēneņam, kēneņš līk saldatim nūlaist stykla grobu un aizvest uz pili. Saldati pa vīgliņom nūlaiž grobu un aizvad uz kēneņa pili. Kēneņam beja lels breinums, ka nūmiris cylvāks izzaruoda gluži kai dzeivs; jis sasaucja daudzi ārstu. Ārsti apsavēŗa meitu nu vysom pusem, nikur nikaidas slimības naatzyna. Tad vīns ārsts vēļ seikuok apsavārdams meitu, atroda jai ausī īlaistu kaulu. Ārsti izvylka jai kaulu nu auss un jei tyuliņ pīsacēle. Kēneņš jūti nūsaprīcuoja un skaistū meitu pajēmja sev par sīvu. A kas par brangom kuozom beja, tuo naizstuostīt.