9. A. 709. K. Ļ u t a A s ū n ē, J. R u p j ā k r ā j u m ā.
Dzeivova dāds ar buobu i pi jūs cīši slavna (skaista) beja meitine. Muote meitiņis nūmyra un jei palyka buorineite. Tāvs pajēme sev cytu buobu ar trejom meitom. Paguoja daudz godu un juos visas četrys palika lelys. Atbrauc pi jūs svuoti un tāvs nazyna, kuru meitu dūt aiz puiša. Tod jis pascēja juom: "Jemīt kožna pa kērzītei i ejte uz mežu ūguos, kurei pyrmuo pīlaseisīt kērzīti ūgu, tū i atdūšu aiz puiša."
Nūīt juos uz mežu. Buorineite pīlasēja par vysom paprīšku. Tad leluokuo rogonys pamuotis meita buorineitei soka: "Buorineit, muoseņ, saber man ūgas, tu vēļ pīlaseisi sev."
Buorineite saber ūgys jai. Tai buorineite pīlasēja ar jaunuokajom muosom ūgu, koļč tuos nū juos aizibāga un jei palyka vīna ar sovu kuceiti. Kuceitei spolvas beja nu zalta, a kā papyuš vējs, nu sudobra. Aizmaldēja jei ar sovu kuceiti, nūguoja da nazkaidu razboinīku ustobas, kura visa ar ašņi, a jūs pošu sātā nava. Juos tyuleņ, ar kuceiti divējuos ustābu izmozgova tik teiru, ka visi kokty atspeidēja, i pošys pasaglobovuos nu jīm.
Jī atguoja i breinovuos, kas tī taids ir. Pasavieruos aiz šapa [leit. šepas, skapis], suoka ēst, bet bļūdys vysas izmozguotys teiras. Bet jī suoka dzert i ēst vysaidus zvārus, kurus pīšaudējuši, tai kai vyss palyka vēļ taids, pat nateirs, kaids beja nu poša suokuma, a paši nazkur nūguoja pa ceļi. Meitiņa vēl ar kuceiti vysu izmazgova, teirēja, paēde i pasaglobova vēļ nu jīm. Jī atguoja i breinīs: kas tī taids var byut pi myusu. Sarunuoja vacuokyjam bruoļam piļnavuot [poļu pilnovac, sargāt, rūpēties], kas te taids var byut, jīm breinums. Jaunuokī bruoļi nūguoja medīt, bet vacuokys palyka sātā piļņavuot, kas tī taids byus. Piļņavova, piļņavova i aizmyga iz loškys [poļu ložko, gulta] gulādams. Tad tyuleņ kuceite ar meitini izleida nu aiz kacarāgu (aizkrāsne), izteirēja ustobu, paēda i pošas pasaglobova vēļ. Cēluos piļņavuotuojs i nūsabeida, kas tī taids ir, ka nikuo navar nūpiļņavuot.
Tān piļņavuos vyduskys bruoļs. Vyduškym taipot naizzadeve, kai i vacuokyjam. Kad jis cēluos un bruoļi atguoja, vyss beja izteirēts, drusku šapā aizāsts, vairuok naatrada nikuo.
Atguoja eile jaumuokyjam piļņavuot. Vacuokī bruoļi nūguoja uz mežu, medeibās, bet jaunuokys bruoļs palyka sātā. Atsaguluos uz loškys i veras, to vīnu to ūtru aci pīmīdzis. Īrauga juos, bet nikuo nasoka, tik veras. Kai juos vysu izteirēja, izmozgova, paēda, pošys sev motus sasukova i nūsaslēpa aiz cepļa koktā. Atguoja juo vacuokī bruoļi nu medeibom i vaicoj: "Vai nūpiļņavuoji, vai nē?"
Tys soka; "Nūpiļņavovu."
"Tad ruod šur, kas tī taids ir!"
Jis pīguoja pi jūs, kur juos beja pasaglobovušys, i soka: "Šekur," ruodēdams bruoļim. Par nūpiļņavuošanu jis i apsaženēja ar jū. Apsaženējusēs buorineite palyka pi bruoļu par saimineicu, divuos ar kuceiti.
Muote rogona pasavērās spīgelī i vaicoj : "Spīgeļ, spīgeļ, voi muna pameita dzeiva?" Spīgelis soka: "Dzeiva?"
Tod jei padūd aizčaravuotys [noburtas] tuplis kraukļam i soka: "Še, ņas munai pameitai gostinča [dāvanu]."
Krauklis skrīn i klīdz: "Krum - krum, še tev nu muotis gastiņčs."
Meitine tyuleņ pajēme tuplis, apmauca i uz reizys nadzeiva. Kuceite tyuleņ nūskrēja uz mežu, maklātu bruoļu, kuŗi beja nūguojuši medeibā. Bruoļi tyuleņ saprota, ka sātā nav labi, jo kuceite nikur nasaškīra nu juos. Atguoja uz sātu i radz, ka saimineica nadzeiva. Kai toļka jī nūmauca tuplis jai nu kuoju, tai jei palyka dzeiva. Bruoļi vēļ kai guoja medeibā, pasacēja, kab nikaida gastinča nu muotis rogonys najemtu.
Muote rogona pasaver spīgeli i vēļ radz, ka juos pameita dzeiva, i soka uz kraukļa: "Nūnes munai pameitai gastinča!"
Krauklis skrīn i nas aizčaravuotu gradzynu. Īraudzēja meitini i soka: "Krum - krum, še tev nu muotis gradzyns."
Meitine pajēme vēļ. Kai toļka apmauce gradzynu uz piersta, tai tyuleņ palyka nadzeiva. Skrīn kuceite vēļ da bruoļu. Bruoļi toļka īraudzēja kuceiti, tyuleņ skrēja uz sātu, zynuodami, ka sātā nalobs nūtika. Atskrēja i īraudzēja gradzynu. I pazyna, ka tys na juos, pi juos taida nabeja. Kai nūmauce gradzynu, tai tyuleņ jei vēļ palyka dzeiva. Kai palyka dzeiva, toļka pascēja: "A, dīneņ, kur tai aizzagulēju."
Muote rogona spīgeļī pasavērās i nazyna, kū nu siržu dareit, kai īrauga, ka vēj juos pameita dzeiva. Syuta jei vēļ ar kraukli pameitai būrdi [banti] peit bizī. Krauklis, skrīdams da pameitai, soka: "Krum - krum, tev nu muotis gastinčs."
Meitiņa vēļ paņēme nū kraukļa muotis gastinču i īpyna sev bizī. Bet tān ni kuceite, ni bruoļi nivīns navarēja nikuo atrast, i jei naatsadzeivova. Kuceite nu žāluma nūmyra. Bruoļi pataisēja tai cīši skaistu škierstu paguldēja jū jimā i pakuora līpas zorūs, natuoļi nu lela ūzula. Tod nūsašuove paši.
Kēneņa dāls, reizi juodaļādams uz skaisti apsaglūta kumeļa, īraudzēja pi līpas zoru cīši skaistu meitini, kuŗu nūjēme, atvede uz sovu pili i paguldēja zam sovys loškys. Ķēninīne, īraudzījuse, ka jis sovu ustobu, kožnu reizi īdams uorā slādz, padūmova, ka pi juo ustobā kas nibejs taids sovaiduoks.
Reiz sestdīn kolpi īskrēja ustobā i pascēja kēniņa dālam, lai mudruok īt uz pierti. Jis mudri steigdamīs i aizzamiersa aizslēgt ustobu. Tod juo muote ar kolpyunem nūguoja i atroda zam loškys skaistu meitini. Izvilka jī jū nu škiersta i suoka sukuot motus . Motus sukuodamas juos izsukova aizčaravūtū būrdi, tai kai skaistuo meitiņe palyka dzeiva.
Apsaženēja jei ar kēneņa dālu. Kēneņš dālam atdeve vysu kēnesti i jī dzeivova laimeigi. Es jūs kuozuos beju, ēžu, dzēru, a mutī nikuo nabeja.