10. A. 709. T e i c ē j s J. R e č s R o z e n t a v ā, L a t v j u k u l t. k r.

Seņ senējūs laikūs dzeivuoja pasaulī boguots muižinīks; jam beja cīši smuka sīva un moza meitiņa. Muižinīks muižā dzeivuoja moz, bet arvīn braukuoja darīšonuos uz mīstiņu, Muižinīka sīvai beja vacuo tāva īduovynuota vēziņa, kura vysu runuoja. Reizi mužinīca, kad nabeja veira sātā, pajēmja vēziņu izsyta treis reizes uz galdiņa un vaicoj: "Vēziņ, pasok man, kas ir smukuokais pasaulī!"

Vēziņa jai atbildēja: "Smukuoka par tevi ir tova meita!"

Muižinīca dūmoj: "Kū darīt, ka meita smukuoka?" Jei sadūmuoja nūnuovēt sovu meitu. Pasaucja muižinnīca nu muižas ībavīti, kuŗa beja cīši nabadzīga un dzeivuoja pi juos bez kaidas, moksas. Struoduot jei navarēja: jei jau beja cīši vaca un nabeja jai vairs spāka. Muižinīca soka ībavītei: "Tu pajem munu meitu un nūnuovej, bet kab nikas par itū nazynuotu!"

Ībavīte dūmuoja, dūmuoja, kū darīt. Vajag klausīt sovai gaspūžai. Pajēmja ībavīte meitiņu, atnezja uz sovu ustobu un sadūmuoja nanuovēt meitiņas, bet nūnest tik uz mežu un pamest, lai jū tī vylki apād. Tai jei padarēja. Nūnesja meitiņu un nūlyka mežā zam eglītes, bet paša atīt uz sātu un dzeivoj.

Muižinīca vaicoj ībavītei: "Voi nūnuoveji munu meitu?"

"Jā, gaspažiņ," atbildīja ībavīte.

Muižinīca pajēmja otkan sovu vēziņu, pīsyt treis reizes uz golda un vaicoj: "Pasok, vēzin, kas smukuokais pasaulī!"

Vēziņa jai atbildēja: "Tova meita smukuoka par tevi!"

Muižinīca palyka dusmīga un lyka kolpim pasaukt ībavīti.

Kolpi pasaucja ībavīti un muižinīca jai vaicoj : "Kai tu nūnuovēji munu meitu, ka jei dzeiva?"

Ībavīte pīsazyna muižinīcei, kai jai beja žāl nuovēt bārnu un jei nūnesja jū uz mežu un nūlyka jam eglītes, dūnvuodama, lai lobuok jū apād vylki. Muižinīca soka ībavītei: "Ej dreižuok uz mežu, pajem bārnu un tyuleņ nūnuovej!"

Nūīt ībavīte uz mežu pec bārna, bet naatroda.

Mežā dzeivuoja treis laupītuoji, kuri īdami uz sovu dorbu, atveda itū meitiņu. Meitiņa beja cīši smuka. Vacuakais laupītuojs pajēmja meitiņu pi sevis, runuodams: "Kad meitiņa izaugs, byus man smuka sīva!"

Tai meitiņa dzeivoj pi laupītuoju un aug na pa dīnom, bet pa stundem. Laupītuoji juos cīši žāluoja. Atīt nu meža ībavīte un stuosta sovai gaspažai, ka bārna jei vairuok naatroda tai vītā, varbyut vylki jū apēdja.

Puorguoja nalels laiks, gaspaža otkon sadūmuoja pavaicuot sovai vēziņai. Pajēmja gaspaža vēziņu, izsyta treia reizes uz golda un vaicoj: "Pasok, vēziņ, kas smukuokais pasaulī!"

Vēziņa jai atbildēja: "Tova meita smukuoka par tevi!"

Sasadusmuoja muižinīca un dūmoj paša sevī, kai dabuot meitu un nūnuovēt. Muižinīca nūpierka golvas skustiņu, izmozguoja jū ar nuoves zuolem un lyka ībavītei nūnest un atdūt juos meitai. Ībavīte pajēmja itū skustiņu, nūnesja uz mežu un atroda tur tū ustobiņu, kuŗā dzeivuoja laupītuoji. Tymā laikā nivīna laupītuoja nabeja sātā, kai tik vīna smukuo meitiņa. Ībavīte īguoja ustobiņā un redz, ka tur sēd vīna paša meitiņa. Ībavīte suoka runuot, ka jei atguoja nu juos muotes, kura ir cīši boguata, un atsyutīja jai par pīmiņu duorgu golvas skustiņu. Meitiņa pajēmja tū skustiņu un gribēja nūlikt, bet vacuo ībavīte jai soka: "Apsīn jū golvā, es gribu pasavērt, kai jis tev labi izskotuos!"

Meitiņa pāklausīja vecenei un apsēja golvu. Kad jei apsēja, uz reizea palyka nadzeiva. Ībavīte pīzoga nu laupītuoju daudz zalta, nūguoja uz muižu un stuosta gaspažai, ka juos meita, kai apsēja skustiņu, tai uz reizes nūmyra. Gaspaža beja cīši prīcīga, ka pasaulī nav vairuok nivīnas smukuokas kai jei.

Atīt laupītuoji uz sovu sātu un redz, ka meitiņa guļ nadzeiva; jī cīši jū žāluoja. Jau laupītuoji taisījuos jū globuot, gribēja nūjemt vacuos drēbes un apvilkt jai jaunas. Kad jī atraisīja skustiņu, jei tyleņ palyka dzeiva un vaicuoja: "Bruolīši, es varbyut ilgi gulēju?"

Laupītuoji nūdūmuaja paši sevī, ka te kas ir, un pīsacīja meitiņai: "Tu nikuo najem, jo kas tev kū dūs. Tev pi myusu ir dīzgon vysaida monta."

Tai laiks īt un gaspaža otkon dūmoj : "Vajag pavaicuot vēziņai."

Pajēmja gaspaža vēziņu, izsyta treis reizes uz golda un vaicoj: "Pasok, vēziņ, kas ir smukuokais pasaulī!"

Vēziņa jai otkon atbildēja: "Tova meita smukuoka par tevi!" Kū darīt, dūmoj gaspaža. Nūpierka jei duorgu zalta gradzynu ar duorgim akmiņim, aptraipīja jū ar nuoves zuolem un otkon sauc ībavīti nūnest itū gradzynu un atdūt juos meitai. Ībavīte otkon nūīt mežā uz tū ustobiņu, kurā dzeivuoja laupītuoji. Otkan laupītuoju nabeja sātā, un meitiņa vīna paša sēdēja ustobā. Īguoja ībavīte ustabā un soka meitiņai: "Tev muote atsyutīja duorgu gradzynu, kuru tu nosoj uz rūkas piersta!"

Meitiņa pajēmja zalta gradzynu un gribēja nūlikt, jo jai beja pylni piersti gradzynu; bet ībavīte soka meitiņai: "Izmauc tyuleņ, es gribu redzēt, kai tev stuovēs muates gradzyns!"

Meitiņa paklausīja vacai ībavītei un izmaucja uz mozuo pierstiņa tū gradzynu. Kad jei izmaucja gradzynu, uz reizes palyka nadzeiva. Ībavīte pīlasēja zalta un izguoja nu ustobiņas, un sasatyka taišņi a laupītuojim. Laupītuoji īraudzēja, ka veciņa beja pi jūs ustobā, pajēmja nūsyta jū un īgryudja zam egles. Īguoja laupītuoji ustobā un redz, ka meitiņa guļ nadzeiva, bet taida smuka kai dzeiva. Laupītuoji cīši žāluoja meitiņu. un vēļ gaidīja, kad jei atsadzeivynuos. Jau puorguoja treis dīnas, bet meitiņa arvīn nadzeiva. Sarunuoja laupītuoji, ka vajag globuot meitiņu. Nūvylka nu juos drēbes, izmozguoja, iztaisēja nu stykla škierstu, bet tai kai vacuokais laupītuojs cīši juos žāloja, tad nagribēja goļuot zemē, bet pataisēja pi sovas ustobas nu prīžu lelu un augstu goldu un tī pastatīja škierstu ar smukū meitiņu. Jei tur gulēja škierstā izpuškuota ar zalta krūni golvā.

Tai guoja laiks un vīnu reizi gaspaža suoka otkon vaicuot sovai vēziņai, vai pasaulī ir kaida smukuoka par jū, un vēziņa jai atbildēja, ka nav. Prīcīga palyka gaspaža un dūmoj paša sevī, ka juos meita jau nūmyra un nav juos vairs uz pasauļa.

Vīnu reizi pa mežu staiguoja ķēneņa dāls ar sovim kolpim un īraudzīja, ka mežā nazkas cīši speid, un pīguoja tyvuok. Kēneņa dāls redz, ka tur ir golds un uz golda stuov stykla škiersts. Kēneņa dāls lyka sovim kolpim nūjemt škierstu. Veras kēneņa dāls, ka tī guļ cīši smuka meitiņa un taišņi kai dzeiva. Kēneņa dāls lyka kolpim nūnest itū škierstu ar vysu meitiņu uz sovu kēnesti un nūlikt juo kambarī. Kolpi nūnesja nūmyrušū uz pili un pastatīja kēneņa dāla kambarī. Kēneņa dāls sovā kambarī izjēmja nu škiersta meitiņu, un nūlyka uz sovas gultas, bet škierstu palyka zam gultas, un tymā kambarī nalaidja nivīna kolpa, un arvīn turēja aizslāgtu.

Vīnu reizi kēneņa dāls nūguoja uz mežu medībuos un sova kambara durovas aizmiersa aizslēgt. Kolpyune veras, ka kambars vaļā, īguoja un suoka slaucīt, bet naradzēja, ka gultā guļ smuka meitiņa, juos rūka beja nūkrituse par gultas molu un karinēja. Kolpyune, naradzādama, kad slaucīja zam gultas, pīsadyura pi juos rūkas. Gradzyns beja lels un nūkrita nu juos piersta. Meitiņa uz reizes pīsacēla un veras. Kolpyune nikuo nazynuoja un vaicoj meitiņai: "Voi jyusim atnest yudena nūsamozguot?"

"Jā," atbildēja smukuo meitiņa, bet cik es ilgi nūgulēju?"

Kolpyune, nikuo nazynuodaŗma, otkon sāka : "Tagad pulkstens ir divpadsmit."

Kad meitiņa runuoja ar kolpyuni, veŗas: atīt kēneņa dāls. Kad jis īraudzēja, ka meitiņa dzeiva, jis nazynuoja nu lelas prīcas, kū dareit. Tad meitiņa jam izstuostīja, kas ar jū beja nūticis.

Kēneņa dāls pajēmja smukū meitiņu sev par sīvu, sataisēja lelas kuozas un vysi ļauds nu juo kēnests dzēŗa un ēdja, bet mutē nikam nikas natyka. Vēļ tagad jī dzeivoj labi un laimīgi.