11. A. 709. J. M i g l i n i e k s, E g l ū n ā.

Dzeivuoja tāvs, muote un meita. Muote beja ļūti skaista, bet meita vēļ skaistuoka. Kad muote beja palykuse vaca un nūmyra, tad tāvs soka uz meitas: "Precēsimīs mes ar tevi. Jo tu pi manis naīsi, tad es tevi izdzeišu nu sātas."

Meita apjēmās īt pi tāva. Kad sataisēja kuozas, beja sabraukuši vysi radinīki uz kuozom. Tad nūguoja tāvs uz pierti un tad otkon meita. Kai nūguoja meita uz pierti, tai vairs naatguoja uz sātu. Jei beja pīsacējusi vīnam valnam, lai jis izrūk dziļu olu nu piertis uz vīnu mežu, kurs beja trīsdesmit verstu tuolu. Tad meita skrīn un skrīn pa olu, un īskrīn ļūti lelā mežā. Izguojusi nu olas mežā, redz tymsā mozu ustobiņu, kurā dzeivuoja seši bruoļi. Visi seši bruoļi karuoja ar vīnu rogonu pec zalta kolnim. Īguojuse skaistule ustobā, redz, ka ustoba pilna ar ašni, meita ļūti puorsabejās. Jei tyuleņ ustobu izmozguoja, poša izkuope uz cepļa dybyna un sēd. Kad jau beja vokors, tad atguoja visi seši bruoļi nu kara un redz, ka jūs ustoba izmozguota, golds numozguots, kruosne izkurynuota. Tad soka bruoļi: "Kas pi myusu ir taids lobs cylvēciņš, kurs mums apmozguja?"

Tad vīns bruoļs sauc, lai līn nu cepļa zemē. Ka jei jauna, byus par muosiņu; ka vaca, par muoti. Un nūleida taida skaista meitiņa, kuru vysi ļūti mīļuoja un žāluoja leidz pašai nuovei. Un kad bruoļi guoja karuot ūtrā dīnā, tad pīsacēja sovai muosiņai, lai nikuo nalaiž ustobā, pat tāva vai muotes. Atīt rogona, izzataisējuse par juos muoti, un prosa: "Īlaid mani, meitņ, ustobā."

Meita, dūmuodama, ka tai ir muote, pajem un īlaiž jū. Tad rogona soka uz meitas: "Meiteņ, tev galviņa nav sasukuota. Dūd, es tev paīskuošu galviņu."

Rogona kai jēme īskuot, tai īsprauž golvā špīļkus un meita palīk nadzeiva.

Vakarā atīt bruoļi nu kara -verās, ka viņu muosiņa jau nadzeiva. Viņim juos ļūti žāl, raud vysi pec juos, tad verās, ka viņai golvā špīļka. Vīns bruols izraun špīļku nu golvas un meitiņa palīk vasala.

Ūtrajā reitā bruoļi pasacējia, lai jei nivīna cylvāka nalaiž, pat sova tāva. Tad atīt juos tāvs un prasa, lai īlaiž tī ustobā, bet tur beja tei poša rogona. Meitiņa pajem un īlaiž ustabā sovu tāvu un jis soka uz viņas: "Ai, muna meiteņ, tev nav uz piersta gredzentiņa."

Tāvs pajemi un uzmauc viņai uz piersta gradzynu un meita palīk tyuleņ nadzeiva. Bruoļi, atguojuši vokorā, raud, raud pec muosiņas, ka jei jau nadzeiva. Nivīns bruols nadadūmuoja nūmaukt gradzynu nu piersta. Tai viņim vajadzēja sovu mīļū muosiņu globuot, bet viņi ļūti žāluoja juos un globuot nagribēja zemē. Tad jei nūpierka stykla škierstu, paguldēja tamā, nūnesa uz mežu un pakuora uz egles zora.

Vīnu dīn brauce par šū mežu kēniņa dāls un skotās, ka egles zorā koruojas stykla šyupels. Jis pasoka kučeram, lai nūstuoj. Kēniņa dāls nūjam tū šķierstu un verās, ka tymā škierstā guļ ļūti skaista meita, ka taidas ūtras pat nav šajā pasaulī. Viņš nūvad viņu uz muojom, īnas sovā kambarī, nūlīk skapī un skapi aizslādz ar trejim atslāgim. Tuo laik kēneņa dāla muote verās, ka juos dāls palyka pavysam vuojs un naspēcīgs. Viņa vaicoj: kas

tev ir, bet viņš nasoka nikuo. Tad vīnu dīnu atīt vaca vecīte, kuŗa beja tei paša rogona, un vaicoj kēniņa dālam: "Kas tev ir, kungs, ka jūs taids sļyms?"

Viņa jau vysu zynuoja, kuodeļ šys slyms. Tad jis šitai vecītei vysu pastuosta, ka jam ir taida smuka meita, ka ūtras taidas nava pasaulī, bet jei ir nadzeiva. Tad vecene soka: "Cik moksuosi, es tyuleņ jū izuorstēšu?"

Kēneņa dāls soka: "Cik gribi, tik i jem!"

Tad kēniņa dāls vecinei pībēra vasalu kuli zalta. Vecine nūmauce šai meitai nu piersta gradzynu un jei tyuļeņ tyka vasala un beja prīcīga bez gola, ka atrodās taidā lelā un skaistā pilī. Kēneņa dāls arī ļūti prīcuojās un pījēma šū skaistū meitu sev par sīvu. Kuozas beja ļūti lielas un es tur beju - ēžu, dzēru un doncuoju kuozuos.