12. A. 709. S t. U ļ a n o v s k a, V i ļ ā n o s. "Z b i o r w i a d o m o s c i d o a n t r o p o l o g i i k r a j o w e j," XVIII, Varšavā 1895, 412, 47.
Bjeja tāvam dāls i mjeita. Jis dāla pats audzjēja, a mjeitu atdjevja bruoļam sovam, lai jei tī aug. Tjei mjeita izauga i jei cīši šmuka bjeja. I dazynova tāvs, ka suoka ļauds runuot, ka jei ar djādi dzjeivoj. Jis cīši aizzasirdjāja, nadazynova, voi tjei prauda [taisnība] ir, voi na, djevja dālam zūbynu i nūsyuta jū, lai jis nūīt, lai nūcārt golvu.
Atguoja bruols i soka iz muosys, ka tāvs aizdjevja jam taidu dorbu padarēt. Jei suoka rauduot, ka jei nava vys vainīga. I djēļ kam tāvs pavīŗēja [noticēja] nataisņeigu runu i par kū pajemškys juos dzjeivis, kad jei nava vainīga? Bruoļam tyka cīši žāl, jis soka tai: "Es tjevi nasyššu, a tu ej iz lylu bīzu mježu, dzjeivoj tī i napazaruodi, nikam iz itū pusi!"
Jei sazalaidja i nūguoja cīši tuoļi iz brīsmeigi lylu mježu; vjērās: a tī ustabjeņa. Īīt jei vydā, a tamā ustabjeņā nava nikuo! Vjerās: vīnā pokojā [istabā] guļ nabašnīki, ūtrā pokojā pakuortys vysaidys dŗābis - iz sīnu kar [karājas] naži, zūbini, blisis - a trešā pokojā golds apsagts djēļ divpadsmit cylvāku i poši lobuokī jēdīņi stuov salikti iz golda. Jei bjeja nūdžeibusja [izsalkusi], pajēmja, paādja pa drusciņai sjev nu kuris bļūdys. Nabjeidzja vjāļ āst - dzierd, ka jau atīt daudz ļaužu. Jei mudri pazaglobuoja zam gultys, a jī atīt i bjeia jūs divpadsmit cylvāku. Aizsāda aiz golda i pazyna, ka nazkas tja bjeja jēds.
"A var byut, ka jis tja iraida vjāļ," soka vīns iz ūtru. "Ka iraida, lai pazaruodjās myusim. Ka jis puiss, byus myusim par bruoli; ka mjeita, byus par muosu!"
Jei izleida zam pagultis i pazaruodjēja jīm, a jī cīši nūzaprīcuojās i pīzvjēŗāja, ka tuŗeis jū sjev par muosu. Pjec tuo soka tai iz jū: "Mjes nūīsim pa cjeļu, a tu pīgotovjei jēdīni i dzjērīni djeļ divpadsmit cylvāku. Atīt tja divpadsmit razboinīku i vot tjev mīga-zuolis. Pīlej jīm tūs mīga-zuoļu, a ka jī pajēss i padzjers i atsaguls, tūlaik padūd mums ziņi, mjes atīsim i atciersim jīm vysim golvys nūst!"
Jei pīvuoŗēja vysaidu jēdīņu, pīgotovjēja dzjērīņu i pīlēja tūs mīga-zuoļu, a paša pazaglobuoja. Atguoja razboinīki, pajēdja, pazadzjēra, atsagulās i aizmyga. Jei tūlaik pajēmja zūbynu i nūcierta jīm vysim golvys. Pjec tuo īt iz tīm divpadsmit bruoļim pasejēt, lai atīt, ka jau vyss gotovys. Atīt bruoļi - breinīs, ka jau razboinīkim apcierstys golvys, vaicoj: "Kas tū padaŗēja? "
Jei soka: "Es padaŗēju."
Jī razzasmējās - soka: "Vot molods muosa! Vot smiela [ne bēdīga]! Mums taidys i vaidzjēja. Tagad dzjeivuosim mīreigi! "
Jī dzjeivuoja tī cik ilgi i cīši žāluoja tū muosu - gribjēja, kab jei staiguotu šmukuos dŗābjās, kab jei šmuka byutu. Jai bjeja gona vysa kuo: pjec razboinīkim palyka daudz šmuku dŗēbu, kuru jī bjeja pīzoguši. Jei vīnu dīnu kai apvylka pošu smukuokū dŗēbu, tai i nūmyra. Atīt bruoļi, vjerās: jei nūmyrusja guļ. Rauduoja ji, rauduoja i soka tai, ka jī naglobuos juos dūbjā, a pataisjēs zalta škierstu ar stykla vuoku, salyka jū vydā i pastatjēja storpā ūzula, kur auga tivi pi sātys. Cik dīnvs īt i vjerās iz jū, a jei taida šmuka, na kamumyrusja, a tai kai dzjeiva.
I bjeja tī na cīši tuoļi kjēniņa pils, kur dzjeivuoja jauns kjēniņč pi tāva ar muotis. Jis cīši ļubjēja [mīlēja] mjedjeibys i cik dīnys juoja iz mjeideibys, iz mježu.
Vīnu ŗeizi nūjuoja jis cīši tuoļi iz sylu. Sauleitja spjeidjāja -vjerās jis: kas tī spjeid vydā kūka storpā ūzula! Daguaja tivi vjeŗās: zalta škiersts, a tamā škierstā guij cīši šmuka mjeita. Vjerās jis, vjērās i ocu navar atraut nu tuos mjeitiņis; jei jam cīši patyka - nūjēmja tū škierstu nu ūzula, lyka iz zyrga i nūjuoja iz muojom sovom. Jau vokors bjeja, tymss, nikas naŗedzjēja, kai jis īņasja jū sovā pokojā vydā, a jis i napascjēja nikam, kū jis atvjedja nu mjedjeibys. Tik nu itys dīnys jis najuoj vaira iz mjedeibys, vys sjād sovā pokojā, vys vjerās iz tuos guleidamys meitys. Soka vacijs kjēniņč iz kjēniņeiti: "Vot bŗeinums! Jis vairuok najuoj iz mjedjeibys, vys sjād sovā pokojā. Kas tys var byut? Vajag nūīt pazavārt, kū jis tī dora."
Nūīt i atrūn jū pi škiersta - soka iz jū : "Nu, kas byus nu tuo, ka tu vjērsīs iz juos, a jei nava dzjeiva? Vajag jū nūņast iz kjēniņa skļepim, lai jei tī stuov, a ka gribjēškys, vaŗēšķys nūīt tī vjārtīs iz juos!"
Jis nūzalīcjās - vot pajēmja jū i nūvylka juos dŗābis, kab apgjērbtu cytuos dŗābjās, baguotūs, kai pīar djeļ kjēniņu. Cik nūvylka tuos dŗābis, kur jai bjeja apvylktys, jei tiuleņ paplāsja acs ir pazamūdās. Vaicoj iz jū, kas jai bjeja, voi tjei slimjeiba kaida bjeja. Jei atsoka: "Na, es asmu vasala!"
Īsuoka stuostjēt, ka jei palyka kai nūmyrusja nu drēbu tūs, kur jei bjeja apvylktys. Kai apvylka jūs, tai navaŗēja ni parunuot, ni pazakustynuot, ni pīsaceļt, koč dzierdjēja vysu, kū runuoja apleik jū. Jei tagad patyka vjāļ cīšuok jaunam kjēniņam, i prosa jis tāvu ar muoti, lai jam pazvaļej [atļauj] pajemt jū sjev par sīvu. Jī i nalīdzja jam, tik dŗābis tuos sadadzynuoja, kur jai bjeja apvylktys. Vot jis i apsažeņēja [apprecējās] ar jū i nūsyuta pjec juos eistuo bruoļa i pjec djadis i pjec tīm divpadsmit bruoļim. I vysi dzjeivuoja leidza, a tāvu pajēmja nūraustjēja smolkom druponom par tū, ka jis gribēja jai navainīgai smierti padaŗēt. I bjeigta!