13. A. 709. V. F i ļ š s n o A. S a v i c k a D a u g a v p i l ī.

Vīnā pilsātā dzeivuoja vīns boguots kungs ar sovu sīvu. Viņi dzeivuoja cīšy labi un boguoti, vysa-kuo jīm beja dīzgon. Par kaidu laiku sīva cīšy saslyma, un naizturēja suopis un dreižy nūmyra. Boguotais kungs nūturēja bēras un paglobuoja sovu sīvu. Kū dareit kungam? Bez sīvys dzeivuot gryuti - sadūmuoja jis precētīs. Tai puorguoja cik tī laika, kungs pajāmja sev ūtru sīvu, sataisēja lelys un baguotys kuozys un suoka ar jū dzeivuot. Ūtra sīva beja cīši naloba un dusmeiga sīvītja un dzeivuoja jī kai katis ar suni.

Vīnu reizi kunga nabeja sātā, a juo sīva stovādama pi lūga, šyva sev kraklu un ar odotu īdyura sev pierstā, nu piersta suoka teceit ašnis. Boguota kunga sīva, mīgdama tū pierstu, suoka runuot: "Kab man dzymtu taids bārns ar malnim motim, un vaigs juo lai byutu taids, kai itys ašnis, kurs iztecēja man nu rūkysm piersta!"

Tai puorguoja laiks, dzyma pi boguotuo kunga meitiņa ar malnim motim, un bārna vaigs beja sorkons kai ašnis. Meitiņa auga pa dīnom un stundem, tāvs ar muoti beja cīši prīceigi. Kod meitiņa izauga lela, jei beja cīši skaista: juos skaistumu navarēja ni ar spolvu pīraksteit, ni posokā izstuosteit.

Vīnu raizi meitiņa izguoja uorā pastaiguot un poša naredzēja, kai, jei īguoja lelā mežā, nu kura jau navarēja nikai tikt uz sovu sātu. Tāvs ar muoti ilgi meklēja mietiņis, bet nikai navarēja jū atrast. Jī cīši rauduoja dūmuodami, ka jūs meiti&127;ņi apēdja meža zvāry. Meitiņa, staiguodama pa mežu, cīšy pīkusa, atsaguluos uz zemis un aizmyga lelā mīgā. Kod jei puorzamyuda - veras, ka pi juos stuov septeņi mozeņi punduri, kuri suoka vaicuot meitiņai, nu kureinis jei ir. Jei jīm izstuostēja, ka jei izguoja nu sava tāva un muotis uorā pastaiguot un palyka itymā lelā mežā , nu kura nikai navarēja izīt. Punduri jai pasacēja: "Tagan tu byusi myusim par muosu un dzeivuosi ar myusim, mes tevi žāluosim lobuok kai tova muotja ar tāvu. Tagan, koleidz tu vjāl esi moza meitiņa, tovs tāvs ar muoti ir cīši prīceigi; a kod tu byusi lela, tod muotja nu dusmis tevi varātu nūkaut. Bet tu esi ar lelu laimi. Dīvs tevi nagrybēja atstuot un tu patyki pi mums septiņim bruoļim, un dzeivuosi šai pasaulī cīši laimeigi."

Meitiņa beja ar itū mīrā un suoka dzeivuot ar septiņim pundurim, kuriji jū ciši mīļuoja un žāluoja.

Vīnu reizi kēneņa dāls, staiguodams medeibās pa mežu, īraudzēja itū meitu, kura beja taida skaista, ka kēneņa dāls ni par kū navarēja jū pamest un suoka praseit jū, kab jei byutu jam par sīvu. Meita nagrybēja pamest sovus bruoļus pundurus un pasacēja kēneņa dālam, lai jis pagaida, koleidz atīs nu dorba juos bruoļi. Kēneņa dāls sagaidēja pundurus, un kad tī atguoja, kēneņa dāls suoka jūs praseit, kab jī atdūtu jam savu muosu un apsūlēja pajimt jūs vysus pi sevis dzeivuot. Bruoļs ilgi dūmuoja un golu golā pasacēja: "Labi, lai ir tai, kai muosa saceis! "

Muosai cīši patyka kēneņa dāls un jei pasacēja: "Es īšu pi kēneņa par sīvu."

Kēneņa dāls pajāmja skaistū meitu, pasādynuoja sovā zalta karētā, tai pat pajāmja vysus septeņus bruoļus un atvedja uz sovu pili, kur sataisēja lelys kuozys. Pēc kuozu kēneņš sataisēja ari bruoļim lelu muoju, kur jī dzeivoj tagan boguoti un laimeigi.