14. A. 709. S k o l n i e k s J. V a l a i n s L u b ā n ā. A. A i z s i l a k r ā j.

Beja tāvs un muote, jīm beja divi dāli un vīna meita. Bruoļi kotru dīnu agri guoja uz dorba nabrūkastējuši. Muosa viņim ņasja brūkasti leidz saules lēkšonai. Vīnu reitu bruoļi gaida muosas, kod atņess brūkasti. Bruoļi dora, dora - jau saule lelā gobolā dadora leidz pušdīņom nabrūkastējuši. Īs pasavērt uz sātu; kū tī tik ilgi dora, ka naatņas pušdīnes.

"Kū dora muosa," bruoļi soka uz muotes, "ka naatņesa brūkastes mums?"

"Ai, dēliņi, jei jau leidz dīnai aizņesa jums brūkasti."

"Mes, māmiņ, juos naredzējom."

Bruoļi palīk vīni poši muojuos leidz reitam, bet muosas nasagaida. Iz reita īs jī muosas meklēt. Meklej jī, meklej muosas cik ilgu laiku, bet naatrūn. Pa tū laiku nūmierst jīm tāvs, palīk tikai muote vīna poša. Tī bruoļi īīt mežā, īt, īt jī pa tū mežu verās: ustobiņa ar syunom apauguse. Īīt jī tymā ustobiņā - verās : uz golda pīlykts vysaidu ēdīņu un dzērīņu un koktā stuov sakritusi gulta. Bruoļi paēda un lykuos tymā gultā gulēt. Tymā ustobā dzeivuoja rogonas jaunuokuo meita. Par nagaru laiciņu atskrīn uz tū ustobiņu rogonas meita.

"Kas te par ļaudim ir atguojis?"

"Mes," bruoļi atbildēja

"Kuo jyus rneklējat?"

"Meklējam sovas muosas."

"Kaidas muosas?"

"A, ot tuos, kur izgaisa, mums brūkasti ņasdama."

"Tyuleņ es jums paruodīšu muosu. Gulēsit dūbī, kai cyti, kuri te gadējuos."

Rogona jēme atcierta obim bruoļim golvas un īsvīda dūbī. Tū muosu beja nūkovuse tūs rogonu muote. Tai bruoļi beja pagolam. Bruoļu muote beja nūsadzeivuojusi pavysam, nabeja pat kū mutē buozt. Muote, smaldama nu okas yudeni, īsmēļa spainī ziernīti un beja par tū prīcīga. Tū jēma un ībuozja mutē. Par cik laika pīdzymst dāls. Tys dāls auga na godim, bet dīnom. Vīnas dīnas viņš beja jau tik lels kai desmit godu puiškins, un ka jau viņam beja treis dīnas, viņš beja tik lels kai divdesmit pīcu godu puiss. Nūdzeivuoja viņš sātā divi nedēļas un sajēma lelu spāku. Īs jis bruoļu maklātu.

Īt jis, īt kaidas pus nedēļas - īsagrib viņam gulēt, pīsaslīn pi rasna ūzula un aizmīg. Kur bejus nabejus - izskrīn iz ūzula tei rogona, kur bruoļus nūkava. Tei rogona mūdynoj, mūdynoj naizmūdynoj; rauga pacelt - napaceļ. Jem un dasīn, dagrūžoj ar volgim pi ūzula i poša aizskrīn.

Tys dāls pasakustynoj - ūzuls nūsaleigoj, ūtru reizi pasakustynoj - ūzuls vēļ cīšuok nūsaleigoj, trešū reizi kai ceļās, tai izraun ūzulu nu sakņu. Jis tū ūzulu aiznas uz muojom, saškolda, salīk kaudzī un izīt treis kubikas molkas. Nūbyun jis dīnu sātā, īs otkon bruoļu meklēt.

Īīt mežā - īt, it pa tū mežu - verās: ustobiņa ar syunom apaugusi. Īīt jis tymā ustobiņā - verās: uz golda pīlykts vysaidu dzērīņu un ēdīņu. Jis paād, padzer un taisuos gulēt. Atskrīn rogona: "Kas te par ļaudim? Kuo meklej?"

"Bruoļu meklēju."

"Kaidu bruoļu?"

"A, ot tūs, kur izgaisa, muosas maklādami."

"Tyuleņ es tev paruodīšu bruoļus. Gulēsi tī, kur i tavi bruoļi guļ."

Ragona paķer nazi un skrīn da viņam. Dāls saker rogonai aiz rūkas, rogona raustuos, raustuos - naizraun rūkas nu dāla. Tai rogona palīk par zivi, par vardivi, to par čyusku, rupuci un golā palīk par rogonu. Tai jis jem rogonai nūcārt golvu ar tū nazi, un īsvīž dūbī. Izīt nu ustobiņas uorā - redz: zyrgs stuov. Dāls jem zyrgam nūplēš uodu, pats īlīn uodā un sēd. Skrīn vuorna ar jaunu meitu kruokdama pa gaisu. Jaunuo vuorna, kai glupuoka, kreit uz tuos gaļis zyrga - dāls jū nūker. A vuorna lyudzās, kab palaistu, bet dāls napalaiž. Vuorna soka: "Kuo tik prasīsi, tū es izpildīšu, tikai palaid munu meitiņu."

Dāls sacīja: "Atnes man aiz treideviņom zemem dzeivības un veselības yudiņa pa butelītei. Tī stuovēs, kreit vydā, pīsmelsi yudiņa."

Vuorna aizskrēja. Pec kaida laika vuorna atskrēja ar dzeivības un veselības yudiņi. Dāds, lai puorbaudītu, vai lobs yudins, jēmja un puorplēse vuornānu pa pusei. Pasmērēja ar veselības yudini - vuornāns saauga; pasmērēja ar dzeivības yudini vuornāns dzeivs palyka. Tai dāls atlaide vuornānu vaļā.

Dāls aizguoja uz tū dūbi, salasīja bruoļus un pīlyka kotram savu golvu. Bruoļi jau beja apauguši ar syunom. Apsmērēja ar veselības yudini - bruoļim golvas pīauga un palyka vasali. Pasmērēja ar dzeivības yudiņi un bruoļi palyka dzeivi. Bruoļi sasveicīnuoja un dāls sacīja, ka šis asūt viņu bruoļs, un pastuostīja, kas ar viņim beja nūticis un, ka šis asūt viņus izzuolējis. Tagad vysi treis guoja meklēt muosas. Tei vacuo rogona, kur beja viņu muosu nūkovuse, dzeivuoja drusku tuoluok olā, un viņai beja treis dāli, kuri arī beja rogaņi. Rogona vacuokuo beja izzynuojuse, ka tī bruoļi, kur meklēja muosas, ir gon bejuši nūkauti, bet ir palykuši otkon dzeivi un tagad nūnuovējuši viņas meitu.

Vacuo kurynuoja treis cepļus : div bruoļim un vīnu muosai. Vysi treis bruoļi daguoja pi olas. Vacuokī bruoļi īguoja olā, bet jaunuokais palyka uorā, vārdamīs olā, kas nūtiks ar viņa bruoļim. Rogona bruoļus aicynuoja uz skuordu sēstīs, bet bruoļi atteicja, ka namuokūt. Koleidz rogona ruodīja vot tai i tai, tyuleņ dāls jaunuokais īskrēja olā un ar lelom dusmem īgryuda rogonu vīnā ceplī, bet viņas obējus dālus tymūs divējus cepļūs. Rogoņu spāks beja nīcīgs pret jaunuokuo dāla spāku, un viņi izcapa ceplī.

Visi treis bruoļi atsvabinuojuši muosu, guoja uz sātu. Viņim palyka tikai vīna vīnīguo īnaidnīca, rogonas vacuokuo meita. Guoja, guoja jī - īsagribēja jim gulēt. Bruoļi nū sagula zemē ar muosu, bet jaunuokais bruoļs pīsaslēja pi rasna ūzula un aizmyga bagatyrsku mīgu uz divdesmit dīnom. Vacuokī bruoļi ar muosu izzagulēja, cēla, cēla jī jaunuokū bruoļi, grūzēja jī jū, grūzēja un napīcēla. Nastu jī jū uz sātu - navar pacelt: tai i atstuoja jī jū un poši aizguoja uz sātu, napīcāluši bruoļa. Muotja nazynuoja, kū nu prīcas darīt, nu vaicuoja dālim: "Kur ir palicis jaunuokais bruols?"

Bruoļi sacēja: "Viņš ir aizmidzis," un ka viņi navarējuši izmūdinuot.

Uz reita bruoļi guoja jaunuokuo bruoļa meklēt. Bruoļi guoja, guoja - pīguoja leidz tai vītai un redz, ka viņu bruols pīsīts pī ūzula un ragonas vacuoka meita, pīlykuse kaudzi žogoru, grib aizdazynuot, lai sadadzynuotu viņu bruoļi. Bruoļi, īsavāruši itū, suoka klīgt. Jaunuokais bruols, izdzierdis mīgūs savu bruoļu bolsu, tryukdamīs nu mīgā izruove ūzulu ar vysom saknem. Īnaidnīca rogona aizbāga. Jaunuokais bruols lyka ūzulu uz placa un ar bruoļim aizguoja uz muojom. Dzeivoj viņi un pīdzeivoj daudz monta, palīk boguoti. Pec nazcik godu nūmierst muotja un palīk jī četrūs vēļ dzeivi. Muosai vacuo rogona beja duovynuojuse gradzynu un jei jū nosuoja. Vīnu reizi muosa, mozguododamuos, naatroduse, kur nūlikt gradzynu, jēmja tū un ībuoza mutī. Tyuleņ jei aizzareja ar rogonas gradzynu un nūmyra.

Bruoļi aprauduoja muosu, iztaisīja zalta škierstu ar stykla vuoku. Muosu īlyka tymā škierstā un nūlyka uz cīš augsta kolna. Muosa beja kai dzeiva, bet viņa tikai navarēja kustēt. Dasaīt juot gorum kēneņa dālam car tū kolnu. Kēneņa dāls, īraudzējis speidumu uz kolna, juos pasavērt, kas tī taids ir, pījuoj kluot, verās: skaista meita guļ zalta škierstā. Kēniņa dāls pavērīs aizjuoja uz muojom, aizjuojis ījyudzja zyrgu rotūs un aibraucja pec tuo škiersta ar tū meitu. Īlyka tū škierstu ar meitu rotūs, aizvedja uz muojom un īlyka savā guļamajā ustobā. Tei muosa kotru nakti palyka dzeiva, bet dīnu beja nadzeiva. Ķēniņa dāls kolst i kolst; kū dīna, tū švokuoks. Kēniņš redz, ka nikuo nabyus, pīsauc vysaidu doktoru. Doktori zuolej, zuolej, bet nikai navar viņa izzuolēt. Doktori sasarunojās pasavērt viņa kambarī. Īīt viņa guļamajā kambarī, verās: stuov zalta škiersts ar stykla durovom un tymā škierstā guļ skaista meita nūmyrusi. Vīns doktors škierstam sajam aiz kuoju gola um pastota tū uz golvas; meita kai cārt ar golvu škiersta golā pi zemes, tai izkreit tys gradzyns nu kokla pa muti uorā un meita palīk dzeiva. Tai ķēniņa dāls palīk vasals un viņu pajem par sīvu.

Dazynoj tei rogona, kur palyka dzeiva, ka tei muosa palykusja par kēniņa sīvu. Tai tei rogona pasataisuos par muosas myrušū muoti un aizīt da viņai. Tei muosa, kēniņa sīva, sasasveicynoj ar rogonu, kai ar sovu muoti. "Meitiņ, es tev atnešu krekliņu. Es zynu, tev te nadūd taidu nosuot, un tev itys cīši pateik."

Tai kēniņa sīva paklausa tuos rogonas un apmauc tū kraklu. Kēniņa dāla sīva otkon nūmierst un rogona aizbāg prūjom. Kēniņa dāls apraud sīvu, īlīk tymā pat škierstā un izlīk škierstu uz augsta stykla kolna. Meita škierstā zīd kal zīdējuse. Kēniņš izsludynoj, juo kas nūjemtu tū jaunovu nu stykla kolna un izzuotītu, tam atdūtu puskēnestes.

Izzynoj par ītū bruoļi. Vacuokī bruoļi apkausta savus zyrgus ar tāraudu, bet jaunuokais ar dimantu. Bruoļi aizjuoja uz tū kolnu, kur gulēja viņu muosa škierstā.

Vacuokī bruoļi nadajuoja leidz puskolnam un atkryta. Jaunuokais bruols atsaskrēja ar savu zyrgu un izskrēja uz stykla kolna. Pa tū laiku rogonas meita jau taisējuos škierstu aiznest. Rogona, īsavāruse styprū bruoļi, suoka bēgt, bet viņš jū panuacja un nūcierta jai golvu ar zūbynu. Tikkū rogonai nūcierta golvu, muosa tyūleņ palyka dzeiva. Tagad viņš nūnesja viņu nu kalna ar zalta škierstu un aiznesja ar bruoļim uz kēniņa pili. Ķēniņa dāls ar prīcu viņim atdevja pusi kēnests. Nyu vysi dzeivuoja laimīgi.