1. A. 710. H. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s, n o 67 g. v e c a s A n n a s R u d z ī t e s S m i l t e n ē

Bīš vienc tāds malkas cirtēš un šis dzīvāš varēn badīgi, un tā kāvies, kā pliks pa nātrēm. Bet nekādas jēgas - tukšs bīš, tukšs palicies, kā izšauta plinte. Malkas cirtējam bīsi viena pati meitenīte, trīs gadi veca. Reiz malkas cirtēš aizgāš akal uz mežu malkas cirst. Cirtis, cirtis, kamē pienācis pusdienas laiks. Šim nu sācis gribēties ēst, bet ko ēst nebīš ne kau kā. Bēdīgu dūšu malkas cirtēš dagāš pie upītes padzerties un domāš par savu bēdu likteni un meitenīti, ka tai gan laikam būšot badā jānonīkstot. Un ta vē malkas cirtēš domāš, ka tak būtu kāds cilvēks, kas ņem meitenīti audzināt, kā šī pavisīnām badā nenonīkst. Tā nu domāš malkas cirtēš un dagāš pie upītes padzerties. Šis nu nometies un gribēš dzert, ka uzreizi redzēš ūdenī savādu atspīdumu. Aiz upītes stāvēsi sieviete ar spīdīgu kroni galvā un tā bīsi pati Māŗa. Māŗa sacīsi malkas cirtējam, lei atdodot šai meitenīti, šī šo izaudzēšot.

Nu malkas cirtēš domāš, domāš, ko lei nu dara; vai do Mārai meitenīti, vai ne? Pēdīgi malkas cirtēš nospriedis, ka būšot vie jādodot Mārai meitenīte rokā, lei jau šī audzinot, tā kā tā jau šis pats nevarēšot meitenītes izaudzināt. Malkas cirtēš atdevis Mārai meitenīti un Māra to aiznesusi un audzināsi.

Meitenīte jau bīsi izaugusi diela un Māra šai ļāvusi: visur iet, bet tik vienā kamburī vie nelaidusi iet. Reiz Māra aizgāsi un atstāsi meitenīti vienu pašu mājā, atdevusi šai trīspadsmit zelta atslēgas un piekodināsi, ka nav brīvu iet trīspadsmitā istabā un citās divpadsmit istabās ar šai nekā neesot ko meklēt. Māŗa aizgāsi un meitenīte palikusi viena pati mājā. Šī dzīvāsi un staigāsi riņķi, un pēdīgi šai palicis varēn garš laiks. Nu meitenīte nezināsi, ko lei iesāk, ko lei dara! Pēdīgi meitenītei iekritis prātā: kas gan varot tais kamburos būt, ka Māŗa šai neļaujot iet iekšā. Meitenīte nu domāsi par kamburim un šai pēdīgi tā gribējies redzēt, kas tur iekšā ir, ka vais nekur ar iet. Nu meitenīte dagāsi pie pirmām durim un slēgusi vaļā. Atslēgusi pirmā kambura duris un skatīsies un brīnēsies. Kamburī vairāk nekā nebīš, kā tik vienc pats apustulis. Nu meitenīte gāsi pie otra kambura un slēgusi duris vaļā. Tai kamburī ar bīš vienc pats apustulis. Nu meitenīte gāsi no viena kambura uz otru, slēgusi duris vaļā un katrā kamburī bīš pa vienam apustuļam un tā visos divpadmit kamburos. Meitenīte dagāsi pie trīspadsmitā kambura durim un domāsi, ko lei nu darot; vai lei slēdzot kamburi vaļā, vai ne? Bet šai pēdīgi varēn iegribējies redzēt, kas tai trīspadsmitā kamburī ir, ka Māŗa šai tik varēn noliegusi tur iet. Meitenīte dagāsi, pie durim un slēgusi vaļā. Trīspadsmitā kamburī bīsi pati svētā Trīsvienība. Bet kā meitenīte atslēgusi trīspadsmitā kambura duris, tā šai tas pirsts, kur šai atslēga bīsi, uzreizi palicis tāds kā no zelta. Nu meitenīte pārbīsies un aptinusi pirstu ar lupatīnu, lei Māŗa neredz.

Ka Māra atnākusi mājā, ta tūlītās meitenītei prasīsi, vai šī neesot bīsi tais kamburos. Meitenīte liegusies, ka šī neesot ne solīša ar uz to pusi spērusi. Bet Māra neticēsi un sacīsi, lej stāstot vie, šī jau zinot, ka šī esot bīsi tais kamburos. Bet meitenīte liegusies, ka neesot bīsi. Nu Māra piegāsi meitenītei klā, uzlikusi roku uz sirds un sacīsi, ka šī tak esot bīsi. Bet meitenīte liegusies, ka šī tak neesot un neesot bīsi. Māra nu ar vairāk nekā nesacīsi un uzlikusi meitenītei cietu miegu un nolaidusi šo ērkšu biezoknī un šī palikusi tur iekšā. Ta vē Māra par strāpi, ka meitenīte melosi, noņēmusi šai valodu. Nu meitenīte dzīvāsi pilī viena pati un ap šās pili bīš apaudzis vesals ērkšu mežs, tā kā nevienc pats ar neticis pilī ne iekšā ne ārā.

Ķēnīna dēls izgāš uz jakti un suņi sākuši triekt stirnu. Ķēnīna dēls ar pats dzinies stirnai pakaļā un pamānīš, ka stirna izspraucas cau ērkšim un pazūd ērkšu biezoknī. Ķēnīna dēls daskrēš pie ērkšu bezokņa un sācis ar zobinu kapāt ērkšus, kamē iskapāš ērkšu sienā caurumu un līdis iekšā, lei dabūtu pazudušo stirnu rokā. Šis nu izlīdis cau ērkšu sētu un iegāš pagalmā, kur bīsi meitenītes pils. Ķēniņa dēls gāš tālāku, un iegāš pilī un redzēš meitenīti. Šī bīsi dikti smuka un tik valoda vie šai bīsi atņemta. Meitenīte varēn iepatikusies ķēnīna dēlam un šis šo bildināš. Nu tā meitenīte ar ķēnīna dēlu nodzēruši kāzas un abi dzīvāš laimīgi ķēnīna dēla pilī. Pēc gada meitenītei piedzimis puika un ka puika bīš akurāt trīs gadi vecs, ta nakti nonākusi Māra, paņēmusi puiku un aiznesusi sev līdza. Meitenīte gan visu redzēsi, bet nevienam nevarēsi pastāstīt, jo šai bīsi valoda atņemta. Rītīnā nu ķēnīna dēls ar atradis, ka puikas vais nav, un šis vaimanāš un žēloš puiku pa visu varu. Bet meitenīte dau nekā nevaimanāsi pēc puikas, jo šī jau zināsi, ka puika ir pie

Māras un visi cilvēki sākuši par to brīnēties un spriest, ka meitenīte laikam esot cilvēku ēdāja un pati nemaz pēc sava bērna nevaimanājot. Nu cilvēki sākuši spriest, ka tā vie būšot, pati būšot apēdusi savu bērnu un šī jau tā kā tā esot nosaucināta, ka bez valodas palikusi, un tādu maitu vaigot mušīt zemē. Tā, luk, runāš visi cilvēki, un tās valodas ar nākušas pašam ķēnīna dēlam ausīs, bet šis vis neticēš.

Pēc gada akal meitenītei piedzimusi meitene un ka meitene &127;īsi trīs gadi veca, ta akal nonākusi Māra un aiznesusi meiteni. Meitenīte visu redzēsi, bet darīt nekā nav varēsi un izstāstīt ar nevienam nevarēsi. Rītīnā ķēnīna dēls tik atradies, ka meitenes vais nav. Nu ķēnīna dēls bīš varēn bēdīgs un visi cilvēki runā, ka māte vie esot meiteni apādusi un ka šo vaigot mušīt zemē. Bet ķēnīna dēls neticēš un viss palicis pa vecam, bet abi bērni bīš kā ūdenī iekrituši un nevienc pats nezināš, kur šie palikuši.

Pēc gada meitenītei akal piedzimis puika un ka puika bīš trīs gadi vecs, ta akal nonākuši Māra un aiznesusi puiku. Rītīnā ķēnīna dēls uzgājies, ka puikas vais nav. Nu ķēnīna dēls varēn nobēdājies un ka cilvēki akal sākuši šim stāstīt, ka meitenīte esot cilvēku ēdāja un pati savus bērnus apēdot, ta ķēnīna dēls noticēš ar valodām un vēlēš, lei rīkojot ugunc sārtu un sadedzinot meitenīti. Noliktā dienā meitenīti veduši uz ugunc sārtu un likuši šo uz ugunc. Bet kā meitenīti uzlikuši uz ugunc, tā nonākusi Māra, atdevusi meitenītei visus trīs bērnus un valodu ar. Nu meitenīte stāstīsi, kā viss bīš, un ķēnīna dēls vais neļāvis, lei meitenīti sadedzina. Abi nu, šie luk, ķēnīna dēls un meitenīte, dzīvāš laimīgi un dzīvājot tā patās vē varbūt šo die.

P i e z ī m e. Šī pasaka ir cēlušies no pazīstamās Grimmu pasakas (sk. Ievads 111. 1. p.), tikai epizods no Ērkšķu Rozītes ir te ielikts no jauna. P.Š.