2. A. 710. N o H o n o r ā t a s B e n e d i k t a m e i t a s, dz. 1866. g. L u d z a s S t i g l o v a s d r a u d z ē. W. W e r y h o, P o d a n i a L o t e w s k i e. W a r s z a w a, 1892, 32.

Tas bija ļoti sen atpakaļ. Dzīvoja vīrs ar sievu, un Dievs viņiem deva meitu. Gribēdami viņu nokristīt, viņi lūdza kaimiņus kūmās, bet tā ka viņi bija ļoti nabadzīgi, tad neviens viņiem negribēja iet par kūmu. Kad nu viņi tā bēdādamies bija atsēdušies, pie viņiem atnāca viens vecītis, kas bija ar mieru palikt par kūmu. Paņēmis bērnu un aizgājis uz baznīcu, viņš tur sastapa vecu nabadzīti, viņi nokristīja bērnu par Elizābeti. Pēc tam vecītis aiznesa bērnu vecākiem un atvadīdamies, teica krustmeitai: "Audzi vesela un atnāc pie manis pasērsties!"

Meitene auga stundām un minūtēm. Pēc kāda laika viņa lūdza vecākus, lai atļautu viņai aiziet pie krustēva. Tā viņa arī aizgāja un iedama nokļuva debesīs. Nonākusi pie Dieva, noskūpstīja viņam roku.

Krusttēvs iedeva viņai atslēgas no visām savām istabām un sacīja: "Katrā istabā vari ieiet un apskatīt to, izņemot tikai to, kuŗai durvis aizsietas ar sarkanu lenti."

Elizābete izstaigāja visas istabas un beigās iedomājās apskatīt arī to istabu, kuŗā ieeja bija aizliegta.

Atraisījusi sarkano lenti viņa tur ieraudzīja būrīti, kuŗā bija ieslēgtas trīs čūskas. Čūskas viņu lūdza lai iedodot viņām būrīša atslēgu. Elizābete to nedeva, bet tikai apskatījusi, atgriezās atkal pie tēva. Krusttēvs viņai jautā: "Vai visas istabas esi aplūkojusi?"

"Visas."

"Bet vai biji arī tajā istabā, kuŗā ieeju biju aizliedzis ? "

"Nē, nebiju."

"Zinu, ka esi bijusi. Par melošanu ej uz savām mājām pie vecākiem!"

Elizābete pārnāca mājā.

Kādu reizi viņa atradās tīrumā, sāka dziedāt, un no viņas lūpām varēja sadzirdēt divpasdmit balsis. Karaļdēls tur bija medībās, dzirdēja tādu dziedāšanu un pienāca Elizābetei klātu. Viņa bija tam ļoti patikusi un viņš to apprecēja. Kad laulātie draugi bija nodzīvojuši vienu gadu, Dievs viņiem deva bērnu. Tur atnāca Jumprava Mārija, noņēma mātei guļot bērnu un tā vietā ielika viņas mutē kāda cita bērna kājiņu. Rītā pārnācis vīrs, ierauga bērna kājiņu sievas mutē.

"Kāpēc tu bērnu apēdi?" viņš jautā.

"Nē, neesmu ēdusi."

"Šoreiz tev piedodu."

Pēc gada viņiem atkal piedzimst bērns. Jumprava Mārija atkal paņem bērnu pie sevis, bet cita bērna rociņu ieliek mātes mutē. Rītā atnāk vīrs, ierauga sievas mutē bērna rociņu un jautā: "Kāpēc tu apēdi bērnu?"

"Nē, neesmu ēdusi," viņa atbild.

"Arī šoreiz tev piedodu, bet trešo reizi tiksi sodīta."

Pēc kāda laika viņiem Dievs dod atkal bērnu.

Jumprava Mārija atkal paņem bērnu sev līdz un ieliek mātes mutē kādu galviņu.

Vīrs atnākdams, sāka: "Tagad tu esi sodāma ar nāvi." Tad pavēlēja sakurināt karstu pirti un aizvest tur sievu.

Pēc dažām stundām viņš ienāk pirtī, domādams atrast tur jau nedzīvu sievu, bet ierauga tur Jumpravu Māriju, savu sievu un visus trīs bērnus.

Jumprava Mārija saka: "Tagad dzīvojiet šeit, bet vēlāk vysi būsim debesīs."