3. A. 710. V. Z a c h a r o v s k a n o P. B a r i n o v s k a, S i l a j ā ņ u p a g.

Vīnu reizi senējūs laikūs dzeivuoja veirs ar sīvu un jīm: beja divi bārni: puiškins un meitine. Cik viņi tur ilgi dzeivuoja nadzeivuoja, bet golu golā sīva nūmyra. "Kū tod dareit," dūmoj veirs, "palykušam vīnam patim ar divim mozim bārnim?"

Golu galā sadūmuoja, ka vajaga precētīs, byus ļustīguok dzeivuot divējūs ar sīvu, kai vīnam patim. Un tai arī padarēja, apsaprecēja un pajēme vīnu rogonas meitu. Tai cik laika viņi puordzeivuoja, vyss beja labi. Vīnu reizi sīva sasadusmuoja uz sovu pameitu un gribēja kai nibējs jū nūvest nu šuo pasauļa, bet nikai navarēja. Beja zīma, cīši solta, un dziļš snīgs. Viņa sadūmuoja, lai veirs vad sovu meitu uz mežu un tī lai pamat. Viņa tī sasaļs taidā lelā soltumā. Tūreiz sīva suoka veiram runuot, lai jis nūvad sovu meitu uz mežu un lai tī pamat jū. Veirs dūmoj, kū te darīt. Žāl gan sovas meitas, bet sīvas ar vajaga klausīt. Tai sadūmuoja: vajaga vest meitu uz mežu, nikuo nabyus. Tai arī padarēja, nūvede sovu meitu uz mežu, īvede lelā mežā, kur beja cīši dziļš snīgs, pats nūsaglobuoja aiz kūku rasnu, tai ka meitine vairuok naradzēja sova tāva. Suoka jei saukt tāva pa vuordam un rauduot, bet nikas vairuok naatsauce. Tagad meitine palyka vīna poša mežā un nazyna, kū dareit. Jai tyka solts un baist. Tūreiz meitine suoka īt uz vīnu pusi mežā un dūmuoja, ka nūīs uz sātu sovu. Guoja guoja meitine, bet tai kai snīgs beja cīši dziļš, to navarēja mudri paīt. Beja jau vokors, kod meitine izguoja nu meža un verās, ka prīškā lela pļova, ar snīgu pikrituse, a aiz tuos leluos pļovas stuov moza ustobeņa un moza guņteņa vydā dag: Tūreiz meitine laidēs īt uz tū ustobeņu, daguoja un īguoja vydā. Verās: tur sēd vaca veceite. Jei suoka vaicuot nu juos, kai jei te patyka itymā miežā zīmas laikā. Meitine suoka stuostīt rauduodama vecītei, kai jei atguoja ar tāvu uz mežu un palyka mežā vīna poša.

Vecītei tyka žāl tuos meitines un jei pajēme meitini pi sevis par zīmu, lai dzeivoj. Bet tei meitine nazynuoja, ka tei vecīte beja Laimes muote. Un tai meitine dajuka pi vecītis un dzeivuoja par vysu zīmu mīrīgi un laimīgi. Puorguoja soltuo zīma un atnuoce pavasars. Vecīte vīnu reizi sadūmuoja nazkur aizīt, a meitini atstuoja muojuos. Vecīte pajēme mozu pūdeņi, nazkū taidu īlyka vydā, cīši aptyna ar lupotom, nūlyka cepļa prīškā un pascēja meitiņei, kab jei tymā pūdeņī nasavārtu, kas tī ira nūlykts.

Tagad meitine, palykuse vīna poša muojuos, sadūmuoja pasavērtīs tymā pūdeņī, kas tī ira vydā. Jei atraisēja pūdeņi un ībuoze vīnu piersteņi vydā. Bet kad jei izvylka piersteņi uorā, to pierstenš beja vyss nu zalta un arī vysa ustobeņa palyka pazeļteita. Tad meitine cīši nūsabeida un dūmoj, kū te byus dareit.

Jei apsēja pūdeņi tai pat, kai beja apsīts vecītei, un arī piersteņu apsēja ar lupotom. Na par garu laiku atguoja vecīte uz sātu un vaicoj meitinei, voi jei vērēs tymā pūdeņī, bet meitine napīzazynuos jai, ka vērēs pūdeņī un ka jai piersteņš palyka nu zalta.

Vecītei napatyka meitinis maluošona, jei sasadusmuoja un puordzyna meitini pa ceļi, lai jei īt, kur grib. Meitine guoja, guoja - palyka pavysam bez spāka un sadūmuoja atsapyust. Natuoļi nu ceļa beja lels uobeļu duorzs un tymā duorzā beja oka. Meitine daguoja pi okas, atsasāduos uz okas molas un tei sadūmuoja atraisīt pierstiņu un pasavērtīs.

Kai tik meitine atraisēja pierstiņi, tyuleņ jei palyka cīši skaista un moty palyka visi kai zalta. Pa tū laiku brauce pa tū ceļu vīns kēneņa dāls un braukdams īsavēre, ka duorzā kas speid kai zalts. Jis verās un redz, ka duorzā uz okas molas sēd cīši šmuka meitine. Kēneņa dāls daguoja kluot pi meitines un vaicoj: "Kū tu dori?"

Meitine nazynuoja, kas jis taids ir par cylvāku, un suoka jam stuosteit vysu, kai jei dzeivuoja. Tad ķēneņa dāls vaicoj otkon meitinei: "A kur tu tagad īsi?"

Meitine soka: "Nazynu poša, kur es īšu."

Ķēneņa dāls sadūmuoja pajimt itū meitini sev par sīvu, tai ka jei beja cīši šmuka un jam cīši patyka. Jis pasādynuoja meitini sovūs gūda rotūs un laidēs braukt uz sovu pili. Tur kēneņa dāls suoka stuosto sovam tāvam, kai jis itū meitini atroda. Ari vacais kēneņš beja cīši prīcīgs un suoka sovam dālam taisīt kuozas un prasīt gostus uz kuozom. Kēneņa dāls ar sovu sīvu dzeivuoja prīcīgi un laimīgi. Cik viņi tur ilgi dzeivuoja - atsaroda juo sīvai dālis cīši šmuks. Un kad jau sataisēja krystobas un suoka kristīt tū, bārnu, muote īsavēre, ka pi durovu stuov tei vecīte, pi kuros jei dzeivuoja par zīmu. Kēneņa sīva pasādynuoja tū vecīti vīnā kūpā ai visim gostim un tai dzēre vysas krystobas. Kod jau beidze vysu tū gūdu, vecīte pīsazyna kēneņa sīvai, ka jei ir Laimes muote un atguoja uz juos dāla krystobu, kab nūvēlēt jīm lobu laimi. Tod poša aizguoja pa ceļu. Tai palyka tei meitine ar sovu dālu un veiru laimīgi dzeivuodami.