4. A. 710. S k o l n i e k s J. L a u r i n o v i č s A n d r u p i e n a s p a g.

Dzeivuoja treis bruoļi: divi gudri, trešais muļķis. Gudrī bruoļi dzeivuoja ustobuos, bet muļķīšam ustobas nabeja, tys ar sīvu dzeivuoja piertī. Gudrajim bruoļim tyka piertes žāl. Tī izdzan muļķīti tru piertes uorā. Muļķītis sataisa sev ustobiņu meža un ar sīvu aizīt uz tīni dzeivuotu. Tur viņim dzeivuotjūt, pīdzymst bārns. Muļķīts aizīt pi sovim bruoļim un lyudz, lai nūkrista viņam bārnu. Bet bruoļi smīdamīs atsaka: "Kuo mes tur īsim palavu āstu uz vacim calmim?"

Muļķīts atguojis saka sīvai, ka bruoļi naīt krustīt bārnu. Tad sīva pavēl, lai nas un nūkrista pats. Muļķītis pajem bārnu un aizīt. Viņš nas, nas un sateik vacu vecīti. Nabadzīte vaicoj: Kur īdams?"

Muļķīts vysu pastuosta. Nabadzīte tod soka muļķīšam: "Dūd maņ šū bārnu, es tū nūkristīšu un vokorā aiznesšu tev."

Muļķīts bārnu atdevja un pats nūguoja uz sātu. Atguojis prīcīgs pastuosta sīvai, ka bārn pasajēmja nukristīt vīna vecene, tej vokorā apsūlēja atnest. Viņi gaida, gaida - pašreizi - saulei nurītējūt atnas bārnu. Viņi tyuleņ suoka vaicuot, kai tū sauc. Kristamuote soka, ka šei nūknistējuse sovā vuordā Adelīte. Tagad kristamuote pavēļ aizīt uz klāvu un klēti apsavārtu. Aizīt skotuos: klēts pylna maizes, klāva pylna lūpu. Tad aizīdama jei īdevja pukīti un pasacēja: "Jo kur brauksit vai kaut kur izīsit, tad puķīti tū aizslēdzīt, lai nadabūtu Adelīte tū nūplyukt."

Vīnu reizi tāvs ar muoti, braukdami gostūs, aizmiersa pukīti aizslēgt, bet atstuoja tū uz golda. Adelīte, radzādama skaistu pukīti, pajem tū un nūskim. Tyulen kristamuote nūkuop nu dabasim, pajem Adelīti un uzceļ tū uz dabasim. Tagad kristamuote, atstuodama Adelīti, pasacēja, lai staigoj pa vysim kambarim, tikai lai naīt tymā, kurs byus aizsīts ar lyuku. Izataiguojūt vysus kambarus, jei gribēja arī pasaskatīt, kas tymā kambarī ir, kurs ir aizsīts ar lyuku. Viņa pīguoja un pasaskatīja - tī beja elle. Atguojuse krīstamuote vaicoj: "Voi skatējīs tymā kambarī?"

Adelīte atsalīdze. Tad krīstamuote pajēmja tū un nūcēļa nu dabasim. Viņa guoja, guoja - pīguoja pi vīna kūka, kurs beja cauru vydu. Īleida tymā un guļ. Brauc vīns kungs un tuo kunga suņi, pīskrējuši pi šuo kūka, īsuoka rīt. Kungs izšuovje šymā kūkā - verās, ka nu kūka suoka tecēt ašnis: beja īšuovis Adelītei un nūruovis piersitiņu. Kungs tad pajēmja un aizvedja tū uz sovu muižu, kur jei struoduoja vysus dorbus. Reizi mozguojūt drābes, jai izgaisa mutautiņš. Tei ilgi meklēja, bet kungs tai pasacēja: "Jo byusi man par sīvu, tad atdūsi."

Vīnu dīnu tei, īmūt mežā, satyka slapkavas. Tī viņu sajēme un aizvedja uz sovam muojom, kur jū cīši turēja un nikur nalaide. Adelīte suoka lyugtīs, lai izlaiž viņu uorā. Tī pajem Adelīti, pīsīn pi viervītes un caur caurumu izlaiž uorā. Atīt viņas krīstamuote, Adelītes vītā pīsīn kozu, bet Adelītei pasoka, lai bāg. Pēc kaida laika slapkavas valk, valk un meitenes vītā īvalk kozu. Viņi tagad suoka skrīt pēc meitines pakaļ, pa trejim ceļim. Kurs dadzeis, tuo tei byus sīva. Meitine, bāgdama dadzan pūdnīku un lyudze, lai tys jū nūgloboj pūdūs. Pūdnīks tū ari nūglobuoja. Pūdnīku dadzan vīns slapkava un vaicoj : "Vai naredzēji kaidas meitines?"

Pūdnīks pasacēja, ka naradzēja. Tai tys atsagrīze atpakaļ. Pūdnīks aizvad meitiņi uz muojom. Te caur pūdnīka muoju brauce kēneņa dāls, īraudzēja šū tik skaistu meitini un lyka aizvest sev uz pili. Tur viņš jū īmīļuoja un sataisēja kuozas. Pēc kaida laika Adelītei pīdzyma dāls. Sasalasēja rodi, grib tū bārnu kristīt, bet bārna vītā tī īrauga pagalīti.

Un tai Adelītei pīdzyma treis bārni, kas vysi izgaisa. Kēniņa dāls sasadusmuoja uz sovas sīvas par šū un sulaiņim pavēlēja izkurinuot pierti, bet labi korstu. Kad pierts beja izkarinuota. Adelīti lyka aizvest uz pierti. Te pi pierts durovom Adelīte sateik kristamuoti. Jei vaicoj, vai nasaskatēji tymā kambarī, kurs beja aizsīts ar lyuku. Tagad Adelīte pīsazyna. Par šū atsazeišonu kristamuote Adelītei īdevja svaci, nu kuros pierts palyka solta. Un treis pagalīšu vītā Adelītei uz klēpa sēdēja treis skaisti engelīši, juos dēliņi. Atīt kēniņa dāls, grib pasavērt, kas nūtyka ar sīvu, bet kū īrauga? Redz jū sēžūt piertes vydū ar treisim skaistim dēliņim. Viņš palyka ļūti prīcīgs, aizvedja tū uz muojom un nu šuo laika dzeivuoja ar sovu sīvu ļūti laimīgi.