5. A. 710. 451. A. L e r c h i s - P u š k a i t i s D ž ū k s t ē - P i e n a v ā. LP, I, 104, 70.

Vienam tēvam ir septiņi dēli un pusgada veca meitiņa ar zelta zvaigzni pierē. Reiz meitiņa paliek ļoti slima. Tēvs sūta dēlus uz kādu brīnumu avotu pēc veselības ūdens. Dēli aiziet, bet nevar nemaz pārnākt. Tēvs sadusmojas par viņiem un dusmās izsaka: "Kad tādi nižģekļi par kraukļiem paliktu!"

Tūdaļ septiņi kraukļi arī laižas par istabas jumtu projām. Tēvs nomana gan, ko izdarījis, bet nu par vēlu.

Kad meitiņa, ar zelta zvaigzni pierē, &127;iela izaugusi, tad vecāki tai daudzreiz stāsta par nelaimīgajiem brāļiem, kraukļiem. Viņai tas iet pie sirds, un tādēļ viņa apņemas reiz brāļus uzmeklēt. Māsa iet un apmetas kādā svešā būdiņā pa nakti. Būdiņas dārziņā zied septiņas rozes un katra savādāka. Meitiņa nolauž rozes un domā ar tām savu gultiņu izpušķot. Bet līdz ko rozes norautas, te pienāk kāda māmiņa, sacīdama: "Vai, meitiņ, ko nu izdarīji! Tanī būdiņā mājoja tavi brāļi, kraukļi. Nebūtu tu rozes nolauzusi, tad brāļi pēc gadiem būtu par cilvēkiem palikuši, bet tagad tiem mūžīgi jāpaliek par kraukļiem!"

To sakot, māmiņa pazūd. Meitiņa netic māmiņas vārdiem un domā taču brāļus atrast. Viņa iet tālāk caur lielu mežu, kamēr pēdīgi nogurst un aizmieg. No rīta ta atmožas debesīs pie kādas māmiņas ar vārdu Māŗa. Māŗa mīlīgi uzņem meiteni un atdod tai visas atslēgas. Viņai visur brīv iet, bet vienā kambarī nav brīv ne kājas spert. Nu tai iet tik labi, kā jau debesīs. Bet reiz meitiņa domā paskatīties arī aizliegtajā kambarī. Ar atslēgu ta nedrīkst durvis slēgt. Viņa iebāž mazo pirkstiņu atslēgas caurumā un atslēdz. Aizliegtajā istabā deg sērs un uguns. Nu grib ātri istabu aizslēgt, bet pirkstiņš asinains, jēls un atslēgas arī pazudušas. Meitiņa nu raud un raud, kamēr Māŗa pārnāk.

"Kāpēc raudi? Vai nebiji aizliegtajā istabā?"

"Ne, neesmu bijusi!" meitiņa liedzas.

Māŗa nesaka nekā un aiziet. Pēc brītiņa meitiņa aizmieg un kad nu atmostas, tad nav vis vairs debesīs, bet tai pašā mežā. Nabadzīte nu raud žēli. Māŗa atkal gadas un prasa: "Vai biji aizliegtajā kambarī?"

"Ne, neesmu bijusi," tā atteic un raud atkal. Necik ilgi Māŗa vēl trešo reizi klāt un prasa: "Vai biji aizliegtajā kambarī?"

"Ne, neesmu bijusi!" tā atteic un raud atkal. Tagad Māŗa vairs nenāk, bet tai vietā brauc kāds kungs; tas ieņem, meitiņu karītē. Kungam viņa ļoti patīk un viņš to apprec. Pēc gada sievai piedzimst dēls un nu Māŗa atkal ktāt prasīdama: "Vai biji aizliegtajā kambarī?"

"Ne, neesmu bijusi!" tā atbtild, bet tīulīt arī paliek mēma. Māŗa paņem viņas dēliņu un aiziet. No rīta visi ļaudis runā, ka kunga sieva savu bērnu apēdusi; bet kungs stingri noliedz, tā runāt. Otrā gadā pēc tam kunga sievai atkal dēls un nu Māŗa atkal klāt, prasīdama: "Vai biji aizliegtajā kambarī?"

"Ne, neesmu bijusi!" tā atteic un paliek mēma, kā bijusi. Māŗa nu paņem otru dēlu un aiziet. No rīta visi ļaudis to vien runā, ka kunga sieva jau otru bērnu apēdusi; bet kungs vēl stingrāki aizliedz tā runāt.

Trešā gadā kunga sievai piedzimst trešais dēls un nu Māŗa atkal klāt, prasīdama: "Vai biji aizliegtajā kambarī?"

"Ne, neesmu bijusi!" tā atteic un paliek tāpat mēma kā bijusi. Māŗa paņem trešo dēlu un aiziet. No rīta ļaudis runā, ka kunga sieva ir un ir cilvēku ēdāja, jo nu jau trešo bērnu apēdusi. Tagad Kungs arī tic ļaudim un saka: "Trīs bērnus tā man noēdusi, tādēļ likšu šoreiz pakārt!"

Pie karātavām nosodītā rauga ko runāt, bet nevar parunāt. Te redz notālu kādu sievu ar trim bērniem nākam: divi uz rokām un viens blakam tek. Sieva pienāk klāt un prasa: "Vai biji aizliegtajā kambarī?"

"Biju, biju!"

"Nu tad še tavi bērni! Būtu man toreiz ticējusi un nebūtu vēlāk tik briesmīgi melojusi, tad - kas zin - tavi brāļi ar visu rožu nolaušanu, vēl iespētu par cilvēkiem pārvērsties; bet nu tā lieta par vēlu !" Ar šiem vārdiem sieva pazūd. Kungs nu dabū zināt it visu un tādēļ pieņem savu sievu no jauna un dzīvo laimīgi.